DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Visu šo laiku Mārtiņš neprātīgi ilgojās redzēt Rūtu. Apveltīts ar mīlestības pilnu sirdi, viņš vairāk nekā jeb­kurš cits alka līdzjūtības, nevis parastas līdzjūtības, bet dziļas, saprotošas atsaucības. Taču viņš jau bija pārlieci­nājies, ka Rūtas atsaucība galvenokārt izriet no iedzimta, mazliet sentimentāla maiguma, nevis no viņa — Martina īdena centienu izpratnes. Kamēr Mārtiņš sarunājās ar viņu, turēdams viņas roku, Rūta, mīlestības mudināta, viegli spieda Mārtiņa roku, asarām acīs vērās jaunekļa izdilušajā sejā un domāja, cik viņš nelaimīgs un bezpa­līdzīgs.

Taču, kad Mārtiņš pastāstīja Rūtai, kādā izmisumā no­nācis, saņemot vēstuli no Transcontinental Monthlij, un cik lielu prieku sagādājis While Mouse priekšlikums, Rūta iz­turējās vienaldzīgi. Viņa dzirdēja vārdus, ko Mārtiņš izrunāja, un saprata to jēgu, bet nedalījās nedz jaunekļa priekā, nedz izmisumā. Viņas uztverē tam visam bija tikai viena nozīme. Viņu neinteresēja nedz stāsti, nedz žurnāli, nedz izdevēji. Viņu interesēja vienīgi tas, kad būs iespē­jams ar Mārtiņu apprecēties. Rūta pati gan to neapjauta, neapjauta arī, ka viņas vēlēšanos, lai Mārtiņš «iekārto­jas», rada neapzināts mātes instinkts. Protams, ja Rūtai to skaidri pateiktu, viņa vispirms samulstu un pēc tam sašutusi sāktu liegties, apgalvojot, ka viņai rūp vienīgi mīļotā cilvēka labklājība. Šā vai tā, bet, kamēr Mārtiņš, sajūsmināts par pirmajiem panākumiem savā izraudzītajā ceļā, izkratīja visu savu sirdi, Rūta, klausīdamās, bet nekā neuztverdama, aplūkoja istabu. Tas, ko viņa ieraudzīja, bija satriecošs.

Rūta pirmo reizi mūžā redzēja vaigu vaigā tik atbai­došu nabadzību. Viņai vienmēr bija licies, ka bads un mīlestība ir visai romantisks savienojums, bet nebija ne­kāda priekšstata,'kāda šī romantika izskatās īstenībā. Tādu ainu Rūta nekad nebija domājusi ieraudzīt. Viņa atkal un atkal pārlaida acis istabai, vienmēr apstādamās pie Mār­tiņa. Viņai metās nelabi no netīrās veļas smakas, kas līdz ar garaiņiem bija ieplūdusi no virtuves. «Šī smaka droši vien iezīdusies arī Mārtiņā,» Rūta nodomāja, «ja tā bries­mīgā sieviete bieži mazgā veļu. Deģenerācija ir lipīga.» Rūtai sāka likties, ka Mārtiņam jau pielipuši apkārtnes netīrumi. Viņa vēl nekad nebija redzējusi Mārtiņu ne- skuvušos, un trīs dienas neskūtā seja iedvesa viņai rie­bumu. Bārdas rugāji uz zoda un vaigiem vērta Mārtiņa seju tādu pašu tumšu un drūmu kā viss Silvu mājoklis, un šī seja vēl vairāk pauda to dzīvniecisko spēku, ko Rūta ienīda. Kā par nelaimi, divi Mārtiņa stāsti pieņemti iespie­šanai! Viņš to tik lepni paziņoja, un tas vēl vairāk nostip­rinās viņa neprātīgos nodomus. Daudz netrūka, un Mārtiņš būtu padevies un sācis strādāt. Turpretī tagad viņš ar jaunu sparu atkal ķersies pie rakstīšanas, badodamies un dzīvodams šai briesmīgajā mājā.

— Kas tā par smaku? — Rūta pēkšņi vaicāja.

— Droši vien veļas, Marija mazgā, — viņš atbildēja. — Es jau esmu pie šās smakas pieradis.

— Nē, nē. Tāda pretīga, sastāvējusies smaka.

Mārtiņš paostīja gaisu.

— Nekā cita nejūtu kā tabakas smaku, — viņš pazi­ņoja.

— Ja, tiešam. Cik riebīgi! Kāpēc tu tik daudz smēķē, Mārtiņ?

— Nezinu. Varbūt jūtos vientuļš, tāpēc smēķēju vairāk. Bet vispār tas man ir vecs paradums. Es sāku smēķēt jau gluži mazs puika.

— Tas nav nekāds labais paradums, — Rūta pārmetoši sacīja. — No tā domas plok pie zemes.

— Tā ir tabakas vaina. Es smēķēju vislētāko. Pagaidi, saņemšu čeku par četrdesmit dolāriem un nopirkšu tādu marku, ko varēs smēķēt pat eņģeļu sabiedrībā! Nav slikti, vai ne, — trīs dienās pieņemti divi manuskripti! Ar šiem četrdesmit dolāriem nomaksāšu gandrīz visus savus pa­rādus.

— Par divu gadu darbu? — viņa jautāja.

— Nē, mazāk par nedēļas darbu. Padod, lūdzu, to grāmatiņu pelēkos vākos no galda stūra.

Mārtiņš atvēra grāmatiņu un ātri pāršķirstīja.

— Jā, pilnīgi pareizi. Četras dienas pie «Zvanu ska­ņām», divas pie «Virpuļa». Četrdesmit pieci dolāri par nedēļas darbu. Simt astoņdesmit dolāru mēnesī! Kur citur es saņemtu tādu algu? Un tas ir tikai sākums. Man ne­pietiktu pat tūkstoš dolāru mēnesī, lai pienācīgi iekārtotu mūsu dzīvi. Piecsimt dolāru liela alga mēnesī mani neap­mierinātu. Bet sākumam noder arī šie četrdesmit pieci dolāri. Ļauj man tikt uz ceļa! Tad tu redzēsi, kā es strā­dāšu — kūpēs vien!

Pārpratuši šo teicienu, Rūta atgriezās pie iepriekšējā temata.

— Tu jau arī tagad kūpini pārāk daudz, — viņa sa­cīja. — Tabakas šķirnei nav nozīmes. Smēķēšana pati par sevi ir slikts paradums, vienalga, ko tu smēķē. Tu kūpi kā skurstenis, kā vulkāns, kas darbojas. Staigājošs dūm­vads, lūk, kas tu esi! Tas ir pretīgi, Mārtiņ, tu zini, ka tas ir pretīgi!

Rūta pieliecās tuvāk, un Mārtiņš, vērdamies viņas skaidrajās, zilajās acīs un maigajā sejā, atkal juta, ka nav meitenes cienīgs.

— Es gribu, lai tu atmet smēķēšanu, — viņa čukstēja. — Lūdzu, dari to … manis dēļ.

— Labi! — viņš iesaucās. — Es atmetīšu! Es darīšu visu, ko tu vēlēsies, mana mīļā!

Rūtu pēkšņi pārņēma kārdinājums. Redzēdama, cik viegli un ātri Mārtiņš šad tad mēdz piekāpties, viņa no­domāja — ja tagad prasītu, lai viņš atmet rakstīšanu, vi­ņas vēlēšanās tiktu izpildīta. Sie vārdi jau bija viņai uz mēles. Tomēr viņa nevarēja tos izrunāt. Pietrūka drosmes. Viņa tikai pieliecās vēl tuvāk un, pieglaudusi galvu vi­ņam pie krūtīm, nočukstēja:

— Mārtiņ, mīļais, es jau neprasu to sevis deļ, bet mūsu dēļ. Smēķēšana tev noteikti ir kaitīga. Turklāt nav labi būt vergam, kaut vai paraduma vergam.

— Tavs vergs es būšu vienmēr, — viņš smaidīdams atbildēja.

— Tādā gadījumā es tūlīt sākšu pavēlēt.

Rūta šķelmīgi paskatījās uz viņu, sirds dziļumos jau nožēlodama, ka noklusējusi savu galveno prasību.

— Esmu gatavs paklausīt jūsu majestātei!

— Labi. Tad uzklausi manu pirmo bausli: tev būs skut bārdu katru dienu! Paskaties, kā esi saskrapejis man vaigu!

Tā viss beidzās ar glāstiem un līksmiem smiekliem. Kaut ko viņa jau bija panākusi, nevar taču gribēt, lai vienā reizē būtu sasniegts viss. Rūta tīri sievišķīgi lepo­jās, ka piespiedusi Mārtiņu atteikties no smēķēšanas. Nā­kamreiz viņa pierunās Mārtiņu stāties darbā — viņš taču bija apsolījis izpildīt visas viņas vēlmes.

Rūta piecēlās un sāka pamatīgi apskatīt istabu — iz­pētīja pie veļas auklām piestiprinātās piezīmes, iepazinās ar noslēpumaino ierīci, pie kuras bija piekārts divritenis, bet, ieraudzījusi manuskriptu kaudzi zem galda, sadrūma: cik daudz velti izšķiesta laika! Petrolejas plītiņa viņu sa­jūsmināja, bet tālākā apskate atklāja, ka produktu plaukti ir tukši.

— Tev taču nav nekā ēdama! — viņa sirsnīgā līdzjū­tība iesaucas. — Nabadziņš, tu jau mirsti badā!

— Produktus es glabāju Marijas pieliekamajā, — Mār­tiņš meloja. — Ta ir labāk. Nebaidies, es nemirstu badu. Paskaties šurp!

Rūta pienāca klāt un ieraudzīja, ka Mārtiņš saliec elkoni roku un zem krekla piedurknes pietūkst cietie, dzelžainie muskuļi. Sis skats viņai derdzās. Viņas estētiskās jūtas bija aizskartas. Turpretī sirds, asinis, katra viņas būtības šķiedriņa tiecās pretī šiem varenajiem muskuļiem, un, pa­dodamās pazīstamajam, neizprotamajam spēkam, viņa ne­vis atrāvās no Mārtiņa, bet viņam piekļāvās. Un, kad Mārtiņš slēdza viņu skavās, viņas prāts, kas dzīvi pazina tikai virspusēji, sašuta un pretojās, toties sirds, sievietes sirds, kuru skāra pati dzīve, uzvaroši līksmoja. Šādos mirkļos Rūta izjuta visu savas mīlestības lielumu, jo Mārtiņa stiprie, kaislie apskāvieni sagādāja viņai neizsa­kāmu, svētlaimīgu baudu. Šādos mirkļos viņai viss likās attaisnojams — ierasto principu neievērošana, novēršanās no augstajiem ideāliem, pat klusā nepaklausība mātei un tēvam. Vecāki negrib, ka viņu meita apprecas ar šo cil­vēku. Meitas mīlestība pret to viņiem šķiet apkaunojoša. Šī mīlestība reizēm likās apkaunojoša arī viņai pašai, kad tālu no iemīļotā viņa atkal kļuva par saltu un apsvē- rīgu būtni. Atrazdamās kopā ar Mārtiņu, Rūta mīlēja viņu, tiesa, dažreiz šī mīlestība bija pilna sarūgtinājumu, tomēr bija mīlestība — valdonīga un neuzvarama.