DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Jā, viņš ir uzķēries uz šā āķa, noticējis preses pīlei par honorāriem un tādēļ zaudējis veselus divus gadus! Bet tagad pietiek, viņš izspļaus šo ēsmu. Vairs nerakstīs ne­vienu rindu! Viņš darīs to, ko vēlas Rūta, ko vēlas visi citi, — sāks strādāt. Šī doma neviļus atsauca atmiņā Džo — Džo, kas tagad kaut kur klīst pa klaidoņu val­stību, kur nekas nav jādara. Mārtiņš aiz skaudības dziļi nopūtās. Diendienīgais deviņpadsmit stundu darbs pēkšņi lika sevi manīt. Taču Džo nav iemīlējies, nepazīst atbil­dību, kādu uzliek mīlestība, un drīkst klaiņot pa pasauli, nekā nedarīdams. Turpretī Mārtiņam ir noteikts mērķis, kura dēļ jāstrādā. Rīta agrumā viņš jau sāks meklēt darbu, rīt pat jau pateiks Rūtai, ka nolēmis mainīt dzīves veidu un labprāt strādātu viņas tēva kantorī.

Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par centu — tirgus cena mākslai! Meli, netaisnība, nekriet­nība, kas slēpās aiz šiem skaitļiem, nedeva Mārtiņam miera. Bet caur aizvērtajiem plakstiem dega — «trīs do­lāri un astoņdesmit pieci centi», summa, kādu viņš bija parādā pārtikas preču tirgotājam. Mārtiņu kratīja drudzis, lauzīja visus kaulus. It īpaši lauzīja muguru. Galva sā­pēja, pakausis sāpēja, deniņi sāpēja, šķita, ka pat smadze­nes sāp galvaskausā un pietūkst, jo sevišķi skaudras bija sāpes virs uzacīm. Aizvērto acu priekšā joprojām liesmoja nežēlīgie, mokošie — «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi». Lai aizdzītu šo ļauno rēgu, Mārtiņš atvēra acis, bet spil­gtā dienas gaisma radīja acīs svelošas sāpes, vajadzēja atkal aizdarīt plakstus, un «trīs dolāri astoņdesmit pieci centi» atkal iekvēlojās visā spožumā.

Pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem, desmit vārdu par vienu centu — šī doma bija ieurbusies smadzenēs, viņš nespēja to aizgainīt, tāpat kā nespēja aizgainīt «trīs do­lārus astoņdesmit pfecus centus». Beidzot šķita, ka uzmā­cīgie cipari sāk pārvērsties, un Mārtiņš ziņkāri vēroja šo pārmaiņu, līdz tie bija pārvērtušies par skaitli «divi». «A!» viņš uzminēja. «Tas ir parāds maizniekam!» Pēc tam parādījās «divi dolāri piecdesmit centi». Šī summa

Mārtiņu samulsināja, viņš pūlējās atcerēties, pūlējās tik saspringti, it kā izšķirtos viņa dzīvības un nāves jautājums. Viņš neapšaubāmi kādam ir parādā divarpus dolāru — bet kam? Katrā ziņā jāatrisina šis uzdevums, ko uzdevusi ļaunā un nežēlīgā pasaule, un Mārtiņš klīda pa garajiem atmiņas gaiteņiem, atvērdams visas durvis un ielūkoda­mies visās telpās, kur samestas daždažādas atceres drum­slas un paliekas, bet velti meklēja atbildi. Šķita, ka pa­gāja gadsimti, kamēr viņš pēkšņi uzreiz atcerējās, ka pa­rādā šādu summu Marijai. Juzdams milzīgu atvieglojumu, Mārtiņš nodomāja, ka tagad atkratījies no uzmācīgā lie­tuvēna un varēs atpūsties. Uzdevums bija atrisināts. Bet velti, bija izgaisuši «divi dolāri piecdesmit centi», taču tūlīt iedegās — «astoņi dolāri». Kam viņš ir parādā asto­ņus dolārus? Atkal vajadzēja doties nogurdinošos klaiņo- jumos pa atmiņas nostūriem.

Mārtiņš neapjauta, cik ilgi klaiņojis, varbūt veselu mū­žību, kad pēkšņi viņu atžilbināja klauvējieni pie durvīm un Marijas jautājums, vai viņš neesot slims. Dobjā, svešādā balsī Mārtiņš atbildēja, ka bijis tikai aizsnaudies. Viņu pārsteidza tumsa, kas valdīja istabā. Vēstule bija saņemta divos dienā, bet tagad jau bija vēls vakars; acīm­redzot viņš ir slims.

Atkal iekvēlojās skaitlis «astoņi», un viņš atkal sāka saspringti domāt. Tagad viņš bija kļuvis manīgāks. Kā­dēļ vajadzēja maldīties atceres jūklī? Viņš bijis īsts muļ­ķis. Japagriež tikai uz labu laimi milzīgais atmiņu rats, raibais, virpuļojošais domu karuselis. Tas sāka griezties arvien ātrāk un ātrāk, pēkšņi ierāva viņu savā virpuļlokā un aiznesa melnā bezgalībā.

Mārtiņš nemaz nebrīnījās, ieraugot sevi veļas mazgā­tavā klājam stīvinātas aproces zem ruļļa. Taču viņš ievē­roja, ka uz aprocēm ir kaut kas uzdrukāts. «Droši vien jauns paņēmiens veļas apzīmēšanai,» Mārtiņš nodomāja, bet, paskatījies tuvāk, ieraudzīja skaitli — 3,85. Viņš at­cerējās, ka tas ir pārtikas preču tirgotāja rēķins un ka viņam savi rēķini katrā ziņā jānorullē. Prātā iešāvās vil­tīga doma. Viņš nometīs visus rēķinus uz grīdas un ne­maksās. Domāts — darīts. Atriebīgi sagumzījis aproces, viņš svieda tās uz briesmīgi netīrās grīdas. Kaudze auga augumā, katrs rēķins divkāršojās, desmitkāršojās, sadalī­jās tūkstoš tādos pašo rēķinos, tikai Marijas rēķins par divarpus dolāriem nepavairojās. Tas nozīmēja, ka Marija neuzstās, lai viņš maksā, un Mārtiņš augstsirdīgi nolēma samaksāt tikai viņas rēķinu; tā nospriedis, viņš sāka mek­lēt šo rēķinu kaudzē, kas bija samesta uz grīdas. Viņš meklēja izmisīgi, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot atvērās durvis un mazgātavā ienāca viesnīcas īpašnieks — res­nais holandietis. Holandieša seja bija gluži sarkana no dusmām, un pērkonīgā balsī viņš nodārdināja pa visu plašo pasauli: «Aproču vērtību es jums atvilkšu no algas!» Kaudze uzreiz izauga par lielu kalnu, un Mārtiņš saprata, ka vajadzēs strādāt tūkstošiem gadu, lai samaksātu par šīm aprocēm. Neatlika nekas cits kā nogalināt viesnīcas īpašnieku un nodedzināt ve)as mazgātavu. Bet resnais holandietis veikli sagrāba viņu aiz apkakles un saka svai­dīt augšup un lejup. Tas pārsvieda Mārtiņu pāri gludinā­majiem galdiem, pāri plītij, rullim, mazgājamai mašīnai, vejas izgriezējam. Mārtiņš lēkāja ta, ka klabēja zobi un džinkstēja galva, visu laiku brīnīdamies par holandieša spēku.

Pēc tam viņš atkal stāvēja pie ruļļa, bet šoreiz ņēma laukā nogludinātās aproces, kuras otrā pusē laida iekšā kāda mēnešraksta izdevējs. Katra aproce pārvērtās par čeku, un Mārtiņš tos alkainā ziņkārē apskatīja, bet čeki bija tukši. Viņš stāvēja pie ruļļa miljoniem gadu un visu laiku ņēma pretī čekus, baidīdamies izlaist kaut vienu, jo tas varētu būt izpildīts uz viņa vārda. Beidzot tāds parā­dījās. Trīcošiem pirkstiem Mārtiņš to satvēra un pacēla pret gaismu. Ceks bija par pieciem dolāriem. «Ha, ha, hā!» izdevējs smējās aiz veļļas ruļļa. «Nu, tad es tevi tūlīt nogalināšu!» Mārtiņš teica. Viņš iegāja blakus telpā pēc cirvja un ieraudzīja tur Džo, kas cietināja manuskriptus. Gribēdams glābt manuskriptus, Mārtiņš svieda uz Džo cirvi, bet cirvis palika gaisā karājamies. Mārtiņš aizskrēja atpakaļ pie ruļļa un redzēja, ka tur virpuļo sniega vētra. Nē, virpuļoja nevis sniegs, bet milzum daudz čeku un katrs vismaz par tūkstoš dolāriem! Viņš sāka tos vākt kopā, salika paciņās pa simt gabaliem un katru paciņu apsēja ar lentīti.

Pacēlis galvu, viņš pēkšņi ieraudzīja Džo, kas stāvēja, žonglēdams ar gludekļiem, stīvinātiem krekliem un ma­nuskriptiem. Šad tad Džo paķēra arī pa čeku paciņai un uzsvieda gaisā, tās izlidoja cauri jumtam un, plašā lokā griezdamās, pazuda izplatījumā. Mārtiņš metās virsū Džo, bet tas izkampa viņam cirvi un uzsvieda gaisā. Pēc tam

Džo sagrāba Mārtiņu un ari uzsvieda gaisā. Mārtiņš iz­lidoja cauri jumtam, paspēja saķert manuskriptus un no­krita zemē ar veselu žūksni. Taču viņu atkal uzrāva augšā, un viņš joņoja pa gaisu, mezdams bezgalīgus lo­kus. Bet kaut kur tālumā bērna balstiņa dziedāja: «Jel griez mani dejā, Villij, vēl reizi, vēl reizi, vēl reizi!»

Cirvis bija iestrēdzis starp Piena Ceļu, stīvinātajiem krekliem un manuskriptiem, un Mārtiņš, to paņēmis, no­lēma nogalināt Džo, tiklīdz atgriezīsies zemes virsū. Bet viņš vairs neatgriezās zemes virsū. Divos naktī Marija, izdzirdusi caur plāno starpsienu viņu vaidam, ienāca ista­biņā, pielika viņam pie sāniem karstus gludekļus un uz­klāja sāpošajām acīm mitru dvieli.