DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Tu esi radusi izrādīt cieņu visam, kas atzīts par cieņas vērtu, — Mārtiņš reiz teica, strīdoties ar Rūtu par Prapsu un Vandervoteru. — Es piekrītu, ka viņi ir drošas un ievērojamas autoritātes, viņus uzskata par labākajiem literatūras kritiķiem Savienotajās Valstīs. Ikviens skolo­tājs raugās uz Vandervoteru kā uz amerikāņu kritikas vadoni. Bet es izlasīju viņa rakstus, un tie man likās vis­spožākais tukšvārdības paraugs. Viņš ir īsts pliekanu frāžu kalējs. Un Prapss nav labāks. «Hemloks Mosess», protams, ir uzrakstīts lieliski. Pat katrs komats ir savā vietā, taču vispārējais tonis — ak! — cik svinīgs un paci­lāts. Tāpēc jau viņam maksā vairāk par visiem. Kaut gan, lai dievs man piedod šo nekaunību, viņš patiesībā nemaz nav kritiķis. Anglijā prot labāk kritizēt. Bet lietas būtība ir tāda, ka mūsu kritiķi visu laiku spēlē populārus motī­vus, un tie skan tik jauki, tik pacilāti, tik augsti tiku­miski. Viņu kritiskie raksti man atgādina svētdienas spre­diķus. Viņi visādi atbalsta jūsu angļu filoloģijas profeso­rus, un šie profesori savukārt atbalsta viņus. Taču viņu pauros nav nevienas oriģinālas domas. Viņi zina tikai to, kas ir vispāratzīts, un piedevām arī viņi paši ir vispār­atzīti. Viņi ir tukšgalvji, un visas atzītās idejas pielīp viņiem tikpat viegli kā etiķetes uz alus pudelēm. Viņu gal­venais uzdevums ir izskaust augstskolu jauniešiem jeb­kuru spilgtu, oriģinālu domu un likt viņiem spriest pēc noteikta pieņēmuma.

— Bet man liekas, — Rūta iebilda, — ka es nonāku tu­vāk patiesībai, paliekot pie vispāratzītā, nekā tu, brukdams virsū autoritātēm kā Dienvidjūras salu mežonis svēto tēliem.

— Mežoņu svēto tēliem taču bruka virsū misionāri, — Mārtiņš iesmējās. — Bet diemžēl visi misionāri aizbraukuši uz pagānu zemēm — un te nav palicis neviena, kas sa­triektu vecos elkudievus Vandervoteru un Prapsu.

— Un līdz ar to arī visus universitātes profesorus, — Rūta papildināja.

Mārtiņš strauji papurināja galvu.

— Nē. Zinātņu profesoriem jāpaliek. Viņi tiešām veic diženu darbu. Turpretī no angļu filoloģijas profesoriem, šiem papagaiļiem ar mikroskopiskajām smadzenītēm, devi­ņas desmitdaļas derētu aiztriekt ratā!

Tik barga attieksme pret profesoriem Rūtai likās zaimo­joša. Viņa neviļus salīdzināja patīkamos, zinātniskiem grādiem apbalvotos, eleganti ģērbušos profesorus, kuri ru­nāja apvaldītā balsī un no kuriem dvesmoja izsmalcināta kultūra, ar šo neciešamo jauno puisi, ko viņa nez kāpēc mīlēja, bijušo matrozi slikti pieguļošā uzvalkā, spēcīgiem muskuļiem, kuri liecināja par rupju fizisku darbu; Rūtu kaitināja neparastais uzbudinājums, ar kādu Mārtiņš ru­nāja, kad iekaisa strīdā, reizēm galīgi zaudēdams savaldu. Profesori vismaz saņem labas algas un ir — jā, to gribot negribot vajadzēja atzīt — īsti džentlmeņi, kamēr Mār­tiņš nevar nopelnīt ne penija un pat tagad nemaz neat­gādina džentlmeni.

Rūta pat neapsvēra nedz Mārtiņa izteikumus, nedz to pamatojumus. Tas, ka tie nav pareizi, ir pats par sevi saprotams, salīdzinot dažas ārējās pazīmes. Profesoru spriedumi neapšaubāmi ir pareizi, jo viņi gūst dzīvē pa­nākumus, turpretī Mārtiņš aplam spriež par literatūru tāpēc, ka nevar pārdot nevienu no saviem sacerējumiem. Lietojot Mārtiņa paša izteicienu, viņiem «veicas», bet viņam ne­veicas. Vai viņš maz spēj pareizi spriest par literatūru, viņš, kas nupat bija stāvējis šai pašā istabā nosarcis un apjucis, neveikli sasveicinādamies, bailīgi lūkodamies ap­kārt, lai ar savu zvalstīgo gaitu neapgāztu kādu greznum- lietiņu, jautādams, vai Svinberns jau sen miris, un muļ­ķīgi lielīdamies, ka ir lasījis «Ekselsioru» un «Dzīves psalmu».

Tā Rūta glužj neviļus pati apstiprināja savu bijību pret autoritātēm. Mārtiņš ļoti labi saprata viņas domu gaitu, taču atturējās iedziļināties. Viņš mīlēja Rūtu, lai kādi būtu viņas uzskati par Prapsu un Vandervoteru vai angļu filo­loģijas profesoriem, tomēr viņš arvien vairāk pārliecinā­jās, ka pastāv tādas prāta un zināšanu jomas, kuras viņai ir pilnīgi neaptveramas un kuru esamību viņa pat neno­jauš.

Rūta turpretī uzskatīja, ka Mārtiņš nekā nesaprot no mūzikas, un viņa spriedumus par operām atzina ne vien par nesaprātīgiem, bet par tīši aplamiem.

— Kā tev patika? — reiz vaicāja Rūta, kad viņi nāca mājās no operas.

Pēc vesela mēneša stingras taupības, atraujot sev mai­zes kumosu, viņš bija atļāvies aizvest Rutu uz operu. Velti izgaidījusies, ka Mārtiņš pats sāks runāt par izrādi, kas Rūtu bija aizrāvusi un stipri saviļņojusi, viņa beidzot nolēma jautāt.

— Man ļoti patika uvertīra, — viņš atbildēja. — Ta bija lieliska.

— Jā, bet pati opera?

— Opera arī, tas ir, orķestris. Protams, būtu vēl labak, ja visi tie āksti stāvētu mierīgi vai pavisam aizietu no skatuves.

Rūta bija pagalam pārsteigta.

— Vai tu runā par Tetralani un Barillo? — viņa jau­tāja.

— Arī par viņiem, par visu to bandu.

— Tie taču ir slaveni mākslinieki!

— Vienalga, ar savu stulbo ākstīšanos viņi tikai sabojā mūziku.

— Vai tiešām tev nepatīk Barillo balss? — Rūta iesau­cās. — Viņš esot otrais pēc Karuzo.

— Kā ne, patīk un Tetralani patīk vēl labāk. Viņai ir apbrīnojama balss, cik es saprotu.

— Bet… bet… — Rūta meklēja vārdus. — Tad es nesaprotu, ko tu domā. Tu apbrīno viņu balsis, bet runā, ka viņi sabojā mūziku.

— Jā, tieši tā. Es daudz ko dotu, lai dzirdētu viņus koncertā, un dotu vēl vairāk, lai nedzirdētu viņus, kad spēlē orķestris. Acīmredzot es esmu neglābjams reālists. Lieli dziedoņi ne vienmēr ir lieli aktieri. Protams, ir skaisti, pat ļoti skaisti, kad Barillo eņģeļa balsī dzied mī­las āriju un Tetralani atbild vēl eņģeliskākā balsī, un to visu pavada spēcīga, daudzkrāsaina orķestrācija. To es neapstrīdu. Es to pat apgalvoju. Bet viss iespaids ir pa­galam, līdzko paskatos uz Tetralani, kas ir gandrīz sešas pēdas gara un simt deviņdesmit mārciņas smaga, un viņai blakām mazais Barillo, cik garš, tik plats, kalēja pleciem, un kā viņi abi ieņem mākslotas pozas, tver pie krūtīm un plātās ar rokām gluži kā trako nama iemītnieki. Un man ir jāiedomājas, ka šī mīlas aina notiek starp slaidu, daiļu princesi un jaunu, skaistu princi! Nē, pret to es iebilstu! Tas ir stulbi! Tas ir muļķīgi! Tas ir nedabiski! Jā, tur ir tā vaina. Tas ir nedabiski. Vai tiešām kāds šādi atzīstas mīlestībā? Ja es tev tā atzītos, tu droši vien man iecirstu pļauku!

— Tu nesaproti, — Rūta iebilda. — Ikviens mākslas veids ir ierobežots. (Viņa atcerējās lekciju par mākslas nosacītību, ko nesen bija klausījusies universitātē.) Glez­niecībā, piemēram, ir divas dimensijas, tomēr jāatzīst, ka rodas ilūzija par trešo dimensiju, ko paver gleznotāja mākslas spēks. Rakstniecībā šis visvarenais un viszinošais ir autors. Mēs taču atzīstam, ka autoram ir tiesības atklāt varoņu visslēptākās domas, lai gan domājot varone bijusi pilnīgi viena un nedz autors, nedz kāds cits nav varējis viņas pārdomas noklausīties. Tāpat ir ar teātri, tēlniecību, operu — ar visiem mākslas veidiem. Ar zināmām pret­runām jāsamierinās.

— Jā, to es saprotu, — Mārtiņš atbildēja. — Jebkura māksla ir nosacīta. (Rūta nobrīnījās, cik pareizi viņš iz­sakās, it kā būtu mācījies universitātē, nevis pašmācības ceļā ieguvis aptuvenas zināšanas, lasot bibliotēkā visu, kas pagadās pa rokai.) Bet arī nosacītībai jābūt reālai. Kokus, kuri uzzīmēti uz kartona un nostādīti abās pusēs skatuvei, mēs pieņemam par mežu. Tā ir nosacītība, bet pietiekami reāla. Turpretī jūras attēlojumu mēs nekad ne­uzskatītu par mežu. Mēs to nemaz nevarētu. Tas būt pre­tēji mūsu izjūtām. Tāpēc šo divu vājprātīgo ālēšanās, vaikstīšanās un konvulsīvās kustības, ko mēs šovakar re­dzējām, nekādi nevar atzīt par mīlestības izpausmi un attēlošanu.