DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Savā skabūzītī Mārtiņš gulēja, mācījās, rakstīja un saimniekoja. Pie vienīgā loga, kas izgāja uz šauru lieveni, stāvēja virtuves galds, kas noderēja gan par rakstām­galdu, gan bibliotēku, gan balstu, kur uzlikt rakstāmma­šīnu. Gulta, kas bija novietota gar pretējo sienu, aizņēma divas trešdaļas no visas istabas. Blakus galdam stāvēja kribuļains skapītis, kas acīmredzot bija izgatavots, domā­jot vairāk par peļņu nekā lietderību, un plānā lakas kār­tiņa, kas to klāja, bija viscaur atlupusi. Skapītis stāvēja vienā kaktā, bet otrā bija ierīkota virtuve — ziepju kaste, uz kuras uzlikta petrolejas plītiņa un kurā glabājās trauki un virtuves piederumi, pie sienas plaukts produktiem un blakus uz grīdas spainis ar ūdeni. Istabiņā nebija krāna, tālab pēc ūdens Mārtiņam vajadzēja iet uz virtuvi. Tais dienās, kad vārot istabiņā saradās daudz tvaika, skapīša lakojums nolupa krietni vairāk. Virs gultas Mārtiņš bija pakāris divriteni. Sākumā viņš bija turējis to pagrabā, bet Silvu atvases tūlīt noskrūvēja pedāļus un sadurstīja riepas, tad Mārtiņš uznesa divriteni augšā un novietoja šaurajā lievenītī, līdz kādu nakti dienvidrīteņa lietus gāz- mas to galīgi sagandēja. Galu galā, lai saglabātu div-r riteni, Mārtiņš to iestūma istabā un pakāra pie griestiem.

Nelielā sienas skapītī Mārtiņš glabāja drēbes un tas grāmatas, kuras vairs nevarēja sakraut nedz uz galda, nedz zem galda. Lasīdams Mārtiņš bija paradis izdarīt atzīmes, taču piezīmju sakrājās tik daudz, ka vajadzēja izvilkt istabā virves un ar spīlītēm piestiprināt pie tām burtnīcas gluži kā vēju žāvēšanai. Pārvietoties istabā kļuva visai grūti. Viņš nevarēja atdarīt durvis, vispirms neaizvēris skapja durvis, un otrādi. Pāriet pāri istabai taisnā līnijā nekādi nebija iespējams. No durvīm līdz gul­tai vajadzēja iet līčločiem, un tumsā Mārtiņš vienmēr kaut kam uzgrūdās virsū. Ja bija laimīgi izdevies tikt garām gan ieejas, gan skapja durvīm, vajadzēja spēji cirsties pa labi, lai neuzdurtos virtuves kastei, pēc tam pagriezties pa kreisi, lai apietu gultu, bet mazākajā novirzē no šā kursa slēpās draudi atsisties pret galdu. Pēc šās manev­rēšanas varēja iebraukt kanālā, kura viens krasts bija gulta, bet otrs — galds. Bet, kad vienīgais krēsls stāvēja savā vietā — pie galda, šis kanāls nebija kuģojams. Kad krēslu nelietoja, tas tika iecelts gultā; starp citu, Mārtiņš bieži gatavoja sēžot, jo, kamēr vārījās ūdens, viņš lasīja grāmatu, līdz iemanījās tiktāl, ka paspēja izlasīt pāris lappušu, arī cepot gaļu. Virtuves kakts bija tik mazs, ka Mārtiņš nepieceļoties varēja aizsniegt visu nepieciešamo. Gatavot ēdienu sēžot bija pat ērtāk; stāvēdams Mārtiņš visu laiku aizsedza sev gaismu.

Mārtiņš prata pagatavot daudz ēdienu, kas bija vienlai­kus lēti un barojoši, turklāt viņa lieliskais kuņģis sagre­moja itin visu. Viņa galvenais uzturs bija zirņu vira, kartupeļi un lielās, brūnās pupas, pagatavotas meksikāņu gaumē. Arī rīsi, ko Mārtiņš prata izvārīt tā, kā neprot neviena amerikāņu namamāte, parādījās galdā vismaz reizi dienā. Sviesta vietā Mārtiņš zieda uz maizes žāvētu augļu ievārījumu, jo žāvēti augļi bija daudz lētāki nekā svaigi. Šad tad viņš atļāvās bifšteku vai zupu no kauliem. Divreiz dienā viņš dzēra kafiju bez piena vai krējuma, vakarā tēju, un kā viena, tā otra bija lieliski pagatavota.

Mārtiņam gribot negribot vajadzēja būt taupīgam. «Brīvdienas» bija aprijušas gandrīz visu, kas nopelnīts veļas mazgātavā, un savu «maizes darbu» viņš bija aiz­sūtījis tik tālu, ka atbildi varēja saņemt tikai pēc vairā­kām nedēļām. Viņš dzīvoja kā vientuļnieks un strādāja par trijiem, tikai retumis izraudamies, lai apciemotu Ģer­trūdi vai redzētos ar Rūtu. Tāpat kā agrāk, Mārtiņš gu­lēja tikai piecas stundas, un vienīgi viņa dzelzs veselība līdzēja viņam izturēt deviņpadsmit stundu saspringta darba. Mārtiņš nezaudēja nevienu mirkli. Pie spoguļa viņš piekāra zīmītes ar dažu vārdu nozīmes izskaidro­jumu un izrunas apzīmējumu, lai ģērbjoties, skujoties, su­kājot matus, tos iegaumētu. Tādas pašas zīmītes karājās pie petrolejas plītiņas, un viņš iemācījās tās no galvas, vārīdams ēdienu vai mazgādams traukus. Jaunas zīmītes vienmēr nomainīja vecās. Lasot uzdūries nepazīstamam vārdam, viņš tūlīt sameklēja to vārdnīcā un uzrakstīja uz zīmītes, ko piesprauda pie spoguļa vai pie sienas. Viņš bija piebāzis pilnas kabatas ar zīmītēm un pārlasīja tās, ejot pa ielu vai gaidot savu kārtu skārnī vai pārtikas veikalā.

Šai ziņā Mārtiņš neapstājās pusceļā. Lasīdams tādu autoru darbus, kuri guvuši panākumus, viņš atzīmēja stila īpatnības, sižeta risinājumu, notikumu atklāsmi, izteik­smes veidu, salīdzinājumus, epigrammas — visu, kas va­rētu būt veicinājis viņu sekmes. To visu viņš pierakstīja un izpētīja. Viņš nekā neatdarināja. Viņš tikai meklēja principus. Viņš sastādīja garu garos sarakstus, uzskaitī­dams ietekmīgus un mākslinieciskus literārus paņēmienus, ko bija ievērojis dažādiem rakstniekiem, un tas deva vi­ņam iespēju izdarīt vispārēju secinājumu par literāra pa­ņēmiena būtību, un, atmetis šo rakstnieku manieri, izstrā­dāja pats savus paņēmienus, jaunus un oriģinālus, un iemācījās tos lietot ar svaru un mēru. Tāpat viņš savāca un pierakstīja trāpīgus un gleznainus teicienus no ikdie­nas valodas, teicienus, kas svilināja kā uguns vai maigi glāstīja dzirdi, spilgti izdalīdamies parastās tērgāšanas vienmuļīgajā tuksnesī. Mārtiņš vienmēr un visur meklēja principus, kas ir kādas parādības pamatā. Viņš centās sa­prast, kā rodas attiecīga parādība, lai pats to varētu radīt. Viņš neapmierinājās ar skaistuma daiļā vaiga apjūsmo- šanu vien. Savā pieblīvētajā skabūzītī, kur ēdienu smaržas jaucās ar saimnieces bērneļu klaigām, viņš, gluži kā ķīmi­ķis laboratorijā, mēģināja sadalīt skaistumu sastāvdaļās, lai izprastu tā uzbūvi un vēlāk pats spētu radīt skaistumu.

Pēc savas dabas Mārtiņš varēja strādāt tikai apzinīgi. Viņš nevarēja strādāt akli, taustoties pa tumsu, nezinot, kas iznāks, paļaujoties vienīgi uz nejaušību vai sava ta­lanta zvaigzni. Gadījuma panākumi viņu neapmierināja. Viņš gribēja zināt visus «kā» un «kāpēc». Viņam bija gaišs, loģisks prāts, un, sākdams stāstu vai dzejoli, viņš jau skaidri iztēlojās beigas un turēja atmiņā sava sacerē­juma plānu. Pretējā gadījumā pūles neattaisnojās. Taču viņš pienācīgi novērtēja tos nejaušos vārdus un teicienus, kas pēkšņi iešāvās prātā un vēlāk godam izturēja pār­baudi, nevis mazinādami, bet pat veicinādami daiļdarba skaistumu un vienotību. Šādu atradumu priekšā viņš ap­brīnā nolieca galvu, noskārzdams, ka tos darinājis kāds augstāks radošs spēks, kas stāv pāri cilvēka saprašanai. Meklēdams skaistumu un cenzdamies to izdibināt līdz pa­šiem pamatiem, Mārtiņš saprata, ka skaistumā ir kaut kas noslēpumains, kam vēl nav piekļuvis neviens cilvēks. Viņš zināja, kaut vai no Spensera rakstiem, ka lietu vis­dziļākajā būtībā cilvēks nespēj ietiekties un skaistuma no­slēpums ir tikpat neizdibināms kā dzīves noslēpums, var­būt vēl brīnumaināks, jo skaistums un dzīve dīvainā kārtā savijas kopā un cilvēks ir tikai daļiņa no šā savijuma, kas radīts no saulstariem, zvaigžņu putekļiem un vēl kaut kābrīnumaina.

So pārdomu ietekmē Mārtiņš reiz sacerēja rakstu — «Zvaigžņu putekļi», kurā šaustīja nevis kritikas principus, bet principiālus kritiķus. Tas bija lielisks, dziļu domu ba­gāts, filozofisks raksts, kam strāvoja cauri viegls humors. Starp citu, žurnāli to tikpat ātri noraidīja, cik ātri tas bija uzrakstīts. Taču Mārtiņš, atbrīvojies no urdošajām do­mām, mierīgi turpināja savu ceļu. Viņš jau sen bija radis iepriekš krietni un vispusīgi apsvērt darba ideju un tikai tad sēsties pie rakstāmmašīnas. Mārtiņu pārāk nesarūg­tināja tas, ka ne rindiņa no viņa darbiem līdz šim vēl nav iespiesta. Rakstīšana viņam bija sarežģīta domāšanas pro­cesa pēdējais posms, pēdējais mezgls, kas sasaistīja kopā atsevišķus domu pavedienus, savāktos faktus un atzinu­mus. Sacerējis rakstu, viņš atbrīvoja savā galvā vietu jaunām idejām un problēmām. Galu galā tas bija kaut kas līdzīgs plaši izplatītajam paradumam laiku pa laikam «atvieglot sirdi», kurš reizēm palīdz cilvēkiem pārciest un aizmirst īstas vai iedomātas bēdas.