DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Mīlestība taču ir visdiženākais, kas vien pasaulē ir.

— Vai zini, Mārtiņ, man reizēm no tevis bail. Arī tagad baidos, kad iedomājos, kas tu esi un kāds esi bijis agrāk. Tev jābūt ļoti, ļoti labam pret mani. Neaizmirsti, ka es vēl esmu bērns! Nekad vēl neesmu mīlējusi!

— Es arī ne. Mēs abi esam bērni. Un apbrīnojami lai­mīgi, jo mūsu pirmā mīlestība ir abpusēja.

— Bet tas nevar būt! — viņa piepeši iesaucās, ātrām, saraustītām kustībām atbrīvodamās no Mārtiņa rokām.

— Nevar būt, ka tu … Tu taču esi bijis matrozis, un mat­rožiem, cik zinu …

Viņas balss ietrīcējās un aizlūza.

— Katrā ostā ir pa sievai, — viņš pabeidza. — Vai to tu gribēji teikt?

— Jā, — viņa klusi atbildēja.

— Bet tā nav mīlestība, — viņš stingrā tonī iebilda.

— Es esmu bijis daudzās ostās, bet nekad neesmu jutis nekā tāda, ko varētu dēvēt par mīlestību, līdz tam brīdim, kad satiku tevi. Iedomājies tikai, kad biju atvadījies no tevis tai pirmajā vakarā, mani gandrīz vai arestēja.

— Arestēja?

— Jā, policists nodomāja, ka esmu iereibis. Es tiešām arī biju apreibis … no mīlestības.

— Bet mēs novirzāmies no galvenā. Tu teici, ka mēs abi esot bērni, un es teicu, ka tas nevar būt.

— Es atbildēju, ka nekad vēl neesmu mīlējis, — viņš atspēkoja. — Tu esi mana pirmā mīlestība, pati pirmā mī­lestība.

— Bet tu esi bijis matrozis, — viņa neatlaidās.

— Tomēr mīlēt iemīlēju tevi pirmo.

— Jā, bija taču sievietes … citas sievietes … Ak!…

Mārtiņam par lielu izbrīnu, Rūta pēkšņi sāka gauži

raudāt, un tikai ar daudziem skūpstiem un glāstiem izde­vās viņu nomierināt. Mārtiņam neviļus ienāca prātā Kip­linga vārdi: «Bet savā būtībā pulkveža kundze un Džū- dija O'Greidija ir vienādas.» Viņš nosprieda, ka vispār tā ir taisnība, lai gan izlasītie romāni lika viņam domāt citādi. No šiem romāniem viņš bija guvis ieskatu, ka aug­stākajā sabiedrībā sievietei tuvoties drīkst vienīgi ar for­mālu bildinājumu. Tais aprindās, no kurām nāca viņš, meitenēm un jaunekļiem glāsti un apskāvieni bija gluži parasta tuvināšanās izpausme; taču izsmalcinātajiem aug­stākās šķiras pārstāvjiem šāds mīlestības atklāsmes veids, viņaprāt, likās neiespējams. Tātad romāni melo. Tas tikko bija pierādījies. Tie paši mēmie glāsti un apskāvieni at­stāj vienādu ietekmi gan uz strādnieku meičām, gan aug­stākās sabiedrības meitenēm. Lai arī pēc stāvokļa nevien­līdzīgas, viņas tomēr bija no vienas miesas un asins — savā būtībā vienādas. Viņš arī pats varētu nonākt pie šās atziņas, ja būtu atcerējies Spenseru. Mierinot Rūtu ar glāstiem un skūpstiem, Mārtiņš tīksmi kavējās pie domas, ka pulkveža kundze un Džūdija O'Greidija ir «no vienas miesas un asins». Šī doma viņu tuvināja Rūtai, vērta mei­teni pieejamāku. Viņas dievišķais augums tomēr bija no miesas un asinīm, tāpat kā viņam, tāpat kā jebkuram ci­tam cilvēkam. Viņu laulība nebija neiespējama. Vienīgais šķērslis bija šķiru starpība, bet arī tā izpaudās tikai ārēji. To varēja pārvarēt. Viņš bija lasījis par kādu Romas vergu, kas aizticis līdz purpura togai. Ja tas tā bijis, kā­pēc viņš nevarētu aiztikt līdz Rūtai? Zem skaidrības, tiku­mības, kultūras un garīgās izkoptības apvalka slēpās pa­rasta sievietes daba, tāda pati kā Lisijai Konoli un visām Lisijām Konoli pasaulē. Viss, kas iespējams viņām, iespē­jams arī Rūtai. Viņa spēj mīlēt, spēj nīst, droši vien krīt arī histērijā; un, beidzot, viņa spēj būt arī greizsirdīga, jau ir greizsirdīga, ko nupat apliecināja viņas asaras.

— Turklāt es esmu vecāka par tevi, — Rūta negaidot sacīja un pavērās Mārtiņam acīs. — Veselus trīs gadus vecāka.

— Tomēr tu esi tikai bērns. Pēc dzīves pieredzes esmu par tevi veselus četrdesmit gadus vecāks, — viņš atbil­dēja.

Mīlestībā viņi tiešām bija bērni un bērnišķi naivi un neveikli arī izpauda savas jūtas, lai arī viņai bija uni­versitātes diploms un zinātniskais grāds un viņam zinā­šanas filozofijā un sūra dzīves pieredze.

Dienas mirdzums apdzisa, bet viņi vēl sēdēja, runāja tā, kā parasti runā mīlētāji, mēģināja izprast lielo mīles­tības brīnumu un dīvaino likteni, kas viņus savedis kopā, un cieši ticēja, ka mīl tā, kā vēl neviens pasaulē nav mī­lējis. Atkal un atkal viņi atsauca atmiņā pirmo tikšanos, centās atcerēties pirmos iespaidus vienam par otru, pūlē­jās atkārtot, ko toreiz domājuši un izjutuši.

Rietošā saule iegrima mākoņos, kas guboja pie ap­vāršņa, debesu velve piesārta, un visai apkārtnei pārlija šī rožainā gaisma. Rūta sāka dziedāt: «Ardievu, jaukā diena.» Viņa dziedāja klusi un maigi, dusēdama Mārtiņa skavās, un, rokās sadevušies, viņi šobrīd tajās turēja ari viens otra sirdi.

Misis Morzei nemaz nevajadzēja ņemt talkā mātes no­jautu, lai, paskatījusies uz Rūtu, visu uzminētu. Skaidrāk par vārdiem to pauda vēl arvien piesārtušie vaigi un mir­dzošās acis, kurās atspulgojās prieks un uzvaras līksme.

— Kas noticis? — misis Morze jautāja, nogaidījusi, kamēr Rūta apgulstas.

— Vai tu noproti? — trīcošā balsī savukārt jautāja Rūta.

Māte neatbildējusi viņu maigi apskava un noglastīja viņas matus.

— Viņš nekā nesacīja, — viņa izdvesa. — Man nepavi­sam negribējās, ka tā notiktu, tāpēc es nekādā ziņā ne­ļautu viņam runāt — bet viņš jau nekā neteica.

— Nu, ja viņš-nekā neteica, tad jau nekas nav noticis.

— Tomēr ir noticis.

— Dieva dēļ, bērns, ko tu stāsti! — māte gluži apju­kusi iesaucās. — Par ko tu runā? Kas tad ir noticis?

Rūta izbrīnā pavērās mātē.

— Es domāju, ka tu jau noproti. Mēs esam saderināju­šies, Mārtiņš un es!

Misis Morze sāka smieties, šais smieklos jautās satrau­kums un neticība.

— Bet viņš nekā neteica, — Rūta uzsvēra. — Viņš tikai mīl mani, tas ir viss. Es biju tikpat pārsteigta kā tu. Viņš nebilda ne vārda. Viņš apskāva mani, un es … es galīgi zaudēju galvu. Viņš skūpstīja mani, un es skūp­stīju viņu. Citādi nevarēju. Man bija viņš jānoskūpsta. Un tad es sapratu, ka mīlu viņu.

Rūta apklusa, gaidīdama, ka māte apliecinās savu svē­tību ar skūpstu, bet misis Morze salti klusēja.

— Protams, tas ir briesmīgi, es saprotu, — Rūta gan­drīz čukstus turpināja. — Diezin vai tu varēsi man pie­dot. Bet es citādi nevarēju. Līdz tam brīdim man nebija ne jausmas, ka viņu mīlu. Tikai, lūdzu, tu pati pasaki to tēvam.

— Vai nebūtu labāk tēvam vēl nekā neteikt? Es apru­nāšos ar Mārtiņu Tdenu un viņamvisu izskaidrošu. Viņš sapratīs un atbrīvos tevi no dotā varda.

— Nē, nē! — Rūta iesaucās, pietrūkusies kājās. — Es negribu, lai viņš mani atbrīvo! Es viņu mīlu, un mīlēt ir tik skaisti! Es apprecēšos ar viņu — protams, ja jus at­ļausiet.

— Mums ar tēvu ir citi nodomi, mīļā Rūtiņ … Nē, ne, nedomā, ka mēs tev kaut ko uzspiežam. Mēs tikai gribam, lai tu apprecētos ar cilvēku no mūsu aprindam, ar īstu, cienījamu džentlmeni, ko tu pati izraudzīsies, kad iemī­lēsi.

— Bet es jau mīlu Mārtiņu, — Rūta žēli iebilda.

— Mums nenāktu ne prātā ietekmēt tavu izvēli, bet tu esi mūsu meita, un mēs nedrīkstam mierīgi atļaut tev stāties laulībā ar šādu cilvēku. Uz tavu maigumu un iz­smalcinātību viņš varētu atbildēt tikai ar rupjumu un ne­audzinātību. Viņš tev nekādā ziņā nav piemērots. Viņš pat nevar tevi uzturēt. Mēs arī nedzenamies pēc bagātības, bet komforts un zināma labklājība taču vīram jāsagādā sievai; un mūsu meitai galu galā jāiziet pie cilvēka ar nākotni, nevis pie plika dēkaiņa, matroža, kovboja, kon­trabandista, un diezin kas vēl viņš nav bijis, turklāt viņš ir vējgrābslis, un viņam nav ne mazākās pienākuma ap­ziņas.