DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Bet kāda jēga rakstīt šos vērtīgos sacerējumus, šos šedevrus? — Rūta jautāja. — Tu taču nevari tos pārdot.

— Es varētu… — viņš iesāka, bet Rūta viņu pār­trauca:

— No visiem darbiem, ko tu minēji un kas tev pašam liekas tik labi, vēl nav pārdota neviena rinda. Mēs neva­ram dibināt savu laulību uz šedevriem, kurus neviens ne­pērk.

— Nu, tad mēs to dibināsim uz kuplejām, kuras pirks visi, — viņš stingri apgalvoja un apskāva Rūtu, bet viņa šoreiz nebija atsaucīga glāstiem.

— Paklausies, — viņš, tēlodams jautrību, sacīja, — tā nav māksla, bet tas ir dolārs:

Mans draugs bij vakar atnācis, Lai aizņemtos drusku variņa, Bet diemžēl es biju izgājis. Mans viesis tad gluži sapīcis Un neteicis vairs ne vārdiņa, Pat sveicināt mani nelicis, Bij aizgājis no namiņa.

Pantiņa jautrais ritms nesaderēja ar nepaļāvību, kas pamazām jautās viņa sejā. Rūta pat nepasmaidīja. Viņa raudzījās uz viņu sadrūmusi un noraizējusies.

— Varbūt par to maksā dolāru, — viņa sacīja, — bet tas ir āksta dolārs, klauna artava cirkā. Vai tu nesaproti, Mārtiņ, ka tas ir pazemojoši? Man gribētos, lai cilvēks, ko es mīlu un cienu, nodarbotos ar kaut ko nopietnāku un godājamāku nekā citu smīdināšana un muļķīga sikšņo- šana.

— Tev gribētos, lai viņš līdzinātos misteram Batle- ram? — Mārtiņš jautāja.

— Es zinu, ka tev nepatīk misters Batlers, — viņa iesāka.

— Misters Batlers ir lielisks cilvēks, — viņš pārtrauca. — Viņa vienīgais trūkums ir gremošanas traucējumi. Bet es nudien nesaprotu, kāpēc sacerēt joku stāstus vai humo­ristiskas kuplejas ir sliktāk nekā klapēt rakstāmmašīnu vai būt par kantora žurku. Gan viens, gan otrs ir tikai līdzeklis kāda mērķa sasniegšanai. Tu gribi, lai es kvernu pie kantora grāmatām un vēlāk kļūstu par ieverojamu advokātu vai komersantu. Taču es gribu sakt ar sīku lite­rāru darbu un vēlāk kļūt par ievērojamu rakstnieku.

— Tur ir starpība, — Rūta neatkāpās.

— Kāda?

— Kaut vai tāda, ka tu nevari pārdot tos savus dar­bus, ko pats uzskati par labiem. Tu esi mēģinājis vairāk­kārt, bet izdevēji kā nepērk, tā nepērk.

— Dod man laiku, mīļā, — viņš lūdza. — Literārā amatniecība ir tikai pagaidu darbs, nav nekas nopietns. Dod man divus gadus. Šais divos gados es gūšu panāku­mus — un visus manus sacerējumus izdevēji raušus izraus. Es zinu, ko saku. Es sev ticu un apzinos, ko spēju. Es zinu, kas ir literatūra, un zinu, ar kādu draņķi šie skribenti pieķēza avīzes un žurnālus. Un es esmu pārlie­cināts, ka pēc diviem gadiem man pavērsies plats ceļš uz panākumiem un slavu. Komercijā karjeru es nekad netai­sīšu. Uz to man sirds netiecas. Tā man liekas garlaicīga, sīkmanīga, mantrausīga un aprobežota. Katrā ziņā es tai neesmu piemērots. Tālāk par vienkāršu kantoristu es ne­tiktu, un diezin vai mēs būtu laimīgi, dzīvojot no sīka ierēdņa algas. Tevis dēļ es gribu sasniegt vislabāko, kas vien pasaulē ir, un sasniegšu, lai tur plīst vai lūst. Sa­sniegšu! Ievērojams rakstnieks pelna desmitreiz vairāk nekā jebkurš misters Batlers. Vai tu zini, ka bestsellers var dot autoram ap piecdesmit tūkstošiem dolāru, reizēm pat veselus simt tūkstošus?

Rūta klusēja. Viņa bija ļoti sarūgtināta un to neslēpa.

— Vai tas ir slikti?

— Man bija gluži citādas cerības un nodomi. Es uz­skatīju un arī tagad uzskatu, ka tev vislabāk būtu iemā­cīties stenogrāfiju — rakstīt ar mašīnu tu jau proti — un sākt jo drīzāk strādāt mana tēva kantorī. Tev ir gaišs prāts, un es esmu pārliecināta, ka no tevis iznāktu labs jurists.

Pēc tam kad Rūta bija klaji izrādījusi neticību Mārtiņa literārajām dotībām, viņa mīlestība un cieņa pret Rūtu nebūt nemazinājās. Savās «brīvdienās» Mārtiņš daudz do­māja par sevi un analizēja savas jūtas. Viņš guva skaidru apziņu, ka skaistums viņam ir daudz dārgāks par slavu un slavens viņš vēlas kļūt tikai Rūtas dēļ. Vienīgi viņas dēļ viņš tik alkaini tiecās pēc slavas. Viņš ilgojās kļūt dižens pasaules acīs, lai mīļotā sieviete varētu ar viņu lepoties un atzīt par sevis cienīgu.

Mārtiņš tik kaisli mīlēja skaistumu, ka viņam kalpošana skaistumam jau sagādāja gandarījumu. Taču Rūtu viņš mīlēja vēl kaislāk. Mīlestība viņam likās visskaistākais zemes virsū. Vai tā nebija mīlestība, kas izdarīja šo mil­zīgo pavērsienu viņa dvēselē, pārvērzdama viņu no neap­tēsta matroža par domātāju un mākslinieku? Tāpēc nav brīnums, ka mīlestība viņam likās augstāka par mākslu un zinātni. Mārtiņš jau sāka atskārst, ka prāta sfērā viņš ir stiprāks nekā viņas tēvs. Lai arī Rūtai bija akadēmiskā izglītība un humanitāro zinātņu bakalaures grāds, viņa nevarēja ne sapņot par tik dziļu pasaules, mākslas un dzīves izpratni, kādu Mārtiņš pēc viena gada bija ieguvis pašmācības ceļā.

To visu viņš zināja, bet tas nebūt neietekmēja nedz viņa mīlestību uz Rūtu, nedz Rūtas mīlestību uz viņu. Mīlestība ir pārāk skaista, pārāk cildena, un Mārtiņš, kā jau īsts mīlētājs, negribēja mīlestību aptraipīt ar kritiku. Kāds sakars mīlestībai ar Rūtas uzskatiem par mākslu, franču revolūciju un vienādām balsstiesībām? Tas viss at­tiecas uz prātu, bet mīlestība ir augstāka par prātu. Mār­tiņš nespēja pazemot mīlestību, jo viņš to dievināja. Pēc viņa domām, mīlestība mājo visaugstākajās kalnu gālēs, tālu pāri prāta ielejām. Mīlestība ir esības kvintesence, visaugstākā dzīves saspringuma pakāpe, un ne jau katram tā lemta. No savu iecienīto filozofu mācībām Mārtiņš zi­nāja mīlestības bioloģisko nozīmi; taču, izvērsdams plašāk šo filozofu galveno viedokli, Mārtiņš nonāca pie atziņas, ka tieši mīlestībā cilvēka organisms pilnīgi attaisno savu uzdevumu, tāpēc mīlestība jāpieņem bez jebkādiem apšau- bījumiem kā vislielākā dzīves balva. Mīlētājs Mārtiņam likās pārāka, izraudzīta būtne, un viņam patika iztēloties «dieva izredzētu, neprāta skartu mīlētāju», kura acīs nav vērtības nekādiem pasaulīgiem labumiem — nedz bagātī­bai, nedz zināšanām, nedz panākumiem, nedz arī pašai dzīvei un kurš «skūpsta dēļ spēj nāvē iet».

Šādas domas Mārtiņam bija ienākušas prātā arī agrāk, bet daudz ko viņš izsecināja tikai tagad. Visu šo laiku viņš nepārtraukti strādāja un dzīvoja kā spartietis, atrau­damies no darba, vienīgi lai tiktos ar Rūtu. Par istabiņu, ko īrēja no portugālietes Marijas Silvas, viņš maksāja divarpus dolāru mēnesī. Portugāliete bija ķildīgas dabas atraitne, kas sūri grūti strādāja, lai pabarotu savu kuplo bērnu pulku, lāgiem slīcinādama rūpes un raizes skāņā vīnā, ko par piecpadsmit centiem pirka pagrabiņā turpat uz stūra. Sākumā Mārtiņš viņu neieredzēja — it īpaši asās mēles dēļ, bet vēlāk sāka apbrīnot sīkstumu, ar kādu viņa cīnījās par maizes kumosu. Namiņā bija četras ma­zas istabiņas, un vienu no tām aizņēma Mārtiņš. Otra bija viesistaba, raibais grīdceliņš tai piešķīra jautru iz­skatu, bet pie sienas piekārtā fotogrāfija, kurā bija redzams zarciņā viens no Marijas Silvas daudzajiem ma­zuļiem, radīja drūmu noskaņu. Šī istaba bija domāta tikai viesiem. Aizkari tajā vienmēr bija nolaisti, un baskājaino bērnu baram te ļava ieiet vienīgi sevišķi svinīgos gadīju­mos. Portugāliete gatavoja virtuvē, kur visa ģimene ēda, turpat viņa mazgāja, cietināja un gludināja veļu no rīta līdz vakaram, tikai svētdienās ne. Marija Silva mazgāja pārtikušajiem kaimiņiem veļu — tas bija viņas galvenais ienākumu avots. Guļamtelpa bija tikpat maza kā tā, ko apdzīvoja Martins, un tajā mitinājās viņa pati ar saviem septiņiem bērniem. Mārtiņam likās galīgi neizprotami, kā viņi visi tur var novietoties. Caur plāno starpsienu viņš vakaros ap gulētiešanas laiku dzirdēja kņadu — ķīviņus, spiedzienus un pīkstienus, kas atgādināja putnēnu čivinā­šanu. Otrs Marijas Silvas ienākumu avots bija divas go­vis, kuras viņa slauca divreiz dienā un kuras ganījās ne­apbūvētās vietās vai nelikumīgi plūca zāli gar ceļmalām; govis ganīja viens vai divi skrandaini puišeļi, īpašnieces dēli, kuru galvenais pienākums bija modri raudzīties, vai netuvojas policists.