DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Ritēja nedēļas. Nauda Mārtiņam pamazām izsīka, bet izdevēju čeku kā nebija, tā nebija. Visi lielie manuskripti atgriezās atpakaļ, arī «ejošie» darbi nepieredzēja nekā labāka. Mazajā virtuvītē vairs netika gatavoti dažādi ēdieni. Mārtiņam bija atlicis vēl pusmaisiņš rīsu un žā­vēti aprikozi, un ar šo lieso barību viņš iztika piecas die­nas. Pēc tam viņš nolēma izmantot kredītu. Pārtikas preču tirgotājs portugālis, kam Mārtiņš līdz šim bija maksājis skaidrā naudā, pārtrauca izsniegt produktus, kad rēķins sasniedza ievērojamu summu — trīs dolārus un astoņdes­mit piecus centus.

— Jūs redzēt, — tirgotājs sacīja, — jūs neatrast darbu, es pazaudēt naudu.

Mārtiņš nekā nevarēja iebilst. Tirgotājs sprieda pilnīgi loģiski. Raugoties no veikalnieka viedokļa, diezin vai būtu pareizi dot preces uz parāda jaunam, spēcīgam strādnieku puisim, kas aiz slinkuma nemeklē darbu.

— Būs strādāt, būs ēst, — tirgotājs pamācīja, — nav strādāt, nav ēst.

Un, lai pierādītu Mārtiņam, ka šādi rīkojas tikai veikala interesēs, portugālis piebilda:

— Abi iedzert. Pa viena glāze. Es maksā. Es — draugs, tu — draugs.

Draudzības labā Aiārtins izdzēra glāzīti un likās gulēt bez vakariņām.

Augļus Mārtihs pirka citā veikalā, kura īpašniekam amerikānim nebija tik stingri komerciāli principi, tas at­ļāva Mārtiņam iepirkties uz parada līdz pieciem dolāriem un pēc tam kļuva nepielūdzams. Maiznieks izbeidza dot uz parāda pēc diviem un miesnieks — pēc četriem dolā­riem. Saskaitījis kopā visus parādus, Mārtiņš dabūja kop­summu — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit piecus cen­tus. Pienāca kārta samaksāt arī par rakstāmmašīnu, bet Mārtiņš nolēma, ka divus mēnešus var to lietot uz kredīta, kas parādam pievienos vēl astoņus dolārus. Kad paies arī šis laiks, visas kredīta iespējas būs izmantotas.

Pēdējais pirkums sakņu veikalā bija maiss ar kartupe­ļiem, un veselu nedēļu Mārtiņš trīsreiz dienā ēda tikai kartupeļus. Laiku pa laikam viņš pusdienoja pie Rūtas un tā mazliet stiprināja savus spēkus, lai gan izjuta Tantala mokas, raudzīdamies uz daudzajiem gardajiem ēdieniem un pieklājības pēc atteikdamies tos vēlreiz nobaudīt. Daž­kārt, pārvarējis kaunu, Mārtiņš pusdienu laikā ieradās pie savas māsas Ģertrūdes un ēda tik, cik uzdrīkstējās, starp citu, vairāk nekā pie Morzēm.

Tomēr viņš diendienā turpināja neatlaidīgi rakstīt, un diendienā pastnieks nesa atpakaļ noraidītos manuskriptus.

Nebija vairs naudas pastmarkām, un atpakaļ atsūtītie manuskripti kaudzē krājās zem galda. Pienāca diena, kad viņš četrdesmit stundu nebija licis mutē ne kumosa. Ar pusdienām pie Morzēm viņš vairs nevarēja rēķināties, jo Rūta kopš divām nedēļām bija aizbraukusi uz Sanrafaelu, bet pie māsas Mārtiņš kaunējās iet. Un, lai neveiksmju mērs būtu pilns, pastnieks todien atnesa atpakaļ uzreiz piecus manuskriptus. Tad Mārtiņš paņēma mēteli, aizgāja uz Oklendu un vēlāk atgriezās bez mēteļa, toties ar pie­ciem dolāriem kabatā. Katram veikalniekam viņš samak­sāja pa dolāram, un viņa virtuvē atkal čurkstēja gaļa ar sīpoliem, smaržoja kafija un parādījās liels pods ar žāvētām plūmēm. Mārtiņš paēdis piesēdās pie galda, un līdz pusnaktij bija sacerēts jauns raksts ar nosaukumu «Augļošanas vara». Beidzis rakstīt, viņš to pasvieda zem galda, jo no pieciem dolāriem nekas nebija palicis pāri un markas nopirkt nevarēja.

Mārtiņš ieķīlāja arī pulksteni, pēc tam — divriteni; ietaupījis uz pārtiku, viņš nopirka markas un atkal aiz­sūtīja visus savus manuskriptus. Lielu vilšanos viņam sa­gādāja «ejošie» sacerējumi. Neviens tos nepirka. Salīdzi­nājis savus sacerējumus ar tiem, ko iespieda avīzēs vai nedēļas un mēneša izdevumos, Mārtiņš joprojām atzina, ka viņš raksta labāk, tomēr nevar pārdot nevienu rindu. Tad viņš uzzināja, ka pastāv īpašas asociācijas, kas pie­gādā avīzēm lielā vairumā tā saucamo «kroniku» mate­riālus, un aizsūtīja vienai no šīm asociācijām dažas savas piezīmes, taču saņēma tās atpakaļ līdz ar iespiestu blanku, kurā bija paziņots, ka materiālus asociācijai vāc štata darbinieki.

Kādā jaunatnes žurnālā Mārtiņš uzgāja garu garās slejas ar anekdotēm un īsiem stāstiņiem. Vēl viena iespēja nopelnīt naudu! Taču arī te viņu piemeklēja neveiksme — visu, tāpat kā līdz šim, atsūtīja atpakaļ. Vēlāk, kad Mār­tiņam tas vairs nebija svarīgi, viņš uzzināja, ka šo vielu parasti sagādā paši redakciju darbinieki, lai palielinātu savu algu. Humoristiskie nedēļas žurnāli atsūtīja atpakaļ viņa jokus un kuplejas; noietu nerada arī vārsmotie feļe­toni, ko viņš aizsūtīja lielajiem žurnāliem. Vēl atlika avīžu feļetoni. Mārtiņš skaidri zināja, ka var uzrakstīt daudz labākus feļetonus par tiem, kurus iespiež. Sameklējis divu avīžu sindikātu adreses, viņš pārplūdināja tos ar feļeto­niem. Uzrakstījis divdesmit īsu stāstiņu, no kuriem neviens netika ievietots, Mārtiņš meta mieru. Tomēr viņš dien­dienā lasīja periodikā bērnu stāstiņus un feļetonus, ko nemaz nevarēja salīdzināt ar viņa mēģinājumiem šai žanrā. Izmisumā Mārtiņš beidzot sāka domāt, ka, savu darbu hipnotizēts, zaudējis kritikas spējas un vairs nevar pareizi novērtēt savu daiļradi.

Necilvēciskā izdevniecību «zobratu ierīce» ritmiski tur­pināja darbu. Mārtiņš uzlīmēja markas savu manuskriplu aploksnēm, iemeta pastkastītē, un pēc trim četrām nedē­ļām ieradās pastnieks un atnesa manuskriptus atpakaļ. Acīmredzot redakcijās tiešām nebija neviena dzīva cil­vēka. Bija tikai lieliski saskaņoti un labi ieeļļoti automāti. Nonācis pilnīgā izmisumā, Mārtiņš jau sāka šaubīties, vai tādi redaktori vispār ir. Neviens no tiem nebija devis ne­kādu dzīvības zīmi, turklāt tas apstāklis, ka visi viņa darbi tika noraidīti bez jebkāda paskaidrojuma, it kā ap­stiprināja domu, ka redaktors ir kaut kāds mīts, ko radī­juši un saglabā burtliči, iespiedēji un avīžnieki.

Stundas, ko viņš aizvadīja ar Rūtu, bija vienīgās lai­mīgās viņa dzīvē, bet arī ne vienmēr. Alkas, kas viņu nemitīgi satrauca, sāka mocīt vēl vairāk, kopš Rūta atzi­nās mīlestībā, taču viņa palika tikpat nepieejama kā ag­rāk. Mārtiņš bija lūdzis, lai viņa pagaida divus gadus, bet laiks aizritēja, un viņš vēl nekā nebija sasniedzis. Turklāt Rūta acīmredzot neatzina viņa nodarbošanos. Viņa gan par to atklāti nerunāja, toties aplinkus lika saprast skaidrāk nekā ar vārdiem. Viņa nedusmojās, tikai izrādīja neatzinību, lai gan sieviete ar skarbāku raksturu droši vien dusmotos, ka viņai tiek sagādāta tikai vilšanās. Viņa jutās vīlusies, ka cilvēks, ko viņa nolēmusi pārveidot, ne­ļaujas pārveidoties. Sākumā viņš bija licies diezgan pade­vīgs materiāls, bet tad pēkšņi iecirtās un negribēja kļūt līdzīgs nedz misteram Morzem, nedz misteram Batleram.

Cildenāko un vērtīgāko Mārtiņā viņa nepamanīja vai, vēl ļaunāk, nesaprata. Sis cilvēks, kas bija tik elastīgs, ka spēja pielāgoties jebkuriem dzīves apstākļiem, Rūtai likās tiepīgs un stūrgalvīgs, jo viņa nevarēja iespiest to savā šaurajā būrītī, vienīgajā, ko atzina par labu. Rūta nespēja sekot Mārtiņa domu lidojumam, un, kad viņš sa­sniedza viņai nepieejamus augstumus, viņai šķita, ka jau­neklis maldās. Neviens no viņas paziņām nekad nebija izteicis domu, ko viņa neizprastu. Tēva, mātes, brāļu, pat Olneja domu gaita viņai vienmēr bija skaidra; tāpēc, ne­saprazdama Mārtiņu, viņa uzskatīja, ka tā ir Mārtiņa vaina. Atkārtojās sensenā traģēdija, kas raksturīga vien- patnim, kurš mēģina labot pasauli.