DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Marij! — viņš pēkšņi iesaucās. — Ko jūs vēlētos iegūt?

Viņa neizpratnē paskatījās uz jaunekli.

— Ko jūs patlaban, šai brīdī, vēlētos iegūt?

— Septiņus pārus zābaku bērniem.

— Jūs tos dabūsiet, — Mārtiņš paziņoja, un viņa sa­jūsmā palocīja galvu.

Marijas acīs iedzirkstījās labsirdīgs prieks. Mārtiņš jokoja ar viņu, bet ar viņu — Mariju tik sen neviens nav jokojis.

— Pārdomājiet labi, — viņš brīdinaja, kad Marija jau pavēra muti, lai runātu.

— Labs ir, — viņa teica, — es pārdomāš. Man vaja­dzīgs māja, sava māja, nemaksāt īri. Es maksā septiņi dolāri par mēnesi.

— Jūs to dabūsiet, — Mārtiņš pavēstīja, — turklāt ļoti drīz. Bet kāda ir jūsu vislielākā vēlēšanās? Iedomājieties, ka es esmu dievs un varu visu izpildīt. Runājiet, es klausos!

Marija brīdi nopietni apsvēra.

— Jūs būs izbīties, — viņa brīdināja.

— Nē, nē, — viņš iesmējās, — es neizbīšos. Sakiet droši!

— Tas ir kas liels, ļoti liels, — viņa atkal brīdināja.

— Labi, labi. Šaujiet vaļā!

— Nu tad… — Viņa dziļi ievilka elpu kā bērns, kas grib, bet baidās kaut ko lūgt. — Es gribēt ferma, lopu ferma. Daudz goves, daudz pļavas, daudz zāles. Tuvu pie Sanleānas. Tur dzīvot mana māsa. Es pārdot pienu Ok- lendā. Saņemt daudz naud. Džo un Niks nebūs ganīt go­vis. Tie iet skolā. Iznāk gudri indžinieri, taisīt dzelzceļus. Jā, es dikti gribēt piena ferma!

Marija apklusa un mirdzošām acīm pavērās Mārtiņā.

— Jūs to dabūsiet, — viņš tūlīt atbildēja.

Viņa palocīja galvu un iedzēra uz dāsno dāvinātāju, labi zinādama, ka solītās balvas nekad nedabūs. Viņa bija pateicīga Mārtiņam par labajiem nodomiem un prata no­vērtēt solījumu, tāpat kā būtu novērtējusi dāvanu.

— Jā, Marij, — Mārtiņš turpināja. — Nedz Nikam, nedz Džo nebūs jāgana govis, visi bērni labiem, stipriem apaviem kājās ies skolā visu cauru gadu. Tā būs pirmšķi­rīgi iekārtota ferma. Dzīvojamā māja, zirgu stallis, ste­liņģi, govju kūtis. Jums būs cūkas, vistas un cāļi, sakņu dārzs, augļu dārzs — vārdu sakot, viss, kas vajadzīgs; jums pietiks līdzekļu, lai algotu laukstrādnieku, pat divus laukstrādniekus. Jums pašai nebūs jāstrādā, jūs tikai ap­rūpēsiet savus bērnus. Un, ja gadīsies labs cilvēks, jūs viņu apprecēsiet, un viņš saimniekos fermā, bet jūs vadī­siet vieglākas dienas.

Tik devīgu roku nomērījis Marijas tiesu no savām nā­kotnes bagātībām, Mārtiņš piecēlās un devās ieķīlāt savu vienīgo goda uzvalku. Viņam nenācās viegli izšķirties par

šādu rīcību, jo tā viņš atņēma sev iespēju redzēties ar Rūtu. Otra laba uzvalka Mārtiņam nebija, un salāpītajā matroža blūzē viņš varēja iet uz maiznīcu vai skārni, pat iegriezties pie Ģertrūdes, bet nevarēja būt ne domas, ka šādi drīkstētu ierasties pie Morzēm.

Mārtiņš nemitējās strādāt, izjuzdams bezcerību, kas jau robežoja ar pilnīgu izmisumu. Arvien biežāk sāka likties, ka zaudēta arī otra kauja un tiešām būs jāmeklē darbs. Tad visi būtu apmierināti — gan veikalnieki, gan māsa, gan Rūta, gan arī Marija, kurai viņš bija parādā īri par ve­selu mēnesi. Par rakstāmmašīnu viņš jau nebija maksājis divus mēnešus, un nomātava pieprasīja vai nu samaksāt, vai atdot atpakaļ mašīnu. Jau gatavs padoties un noslēgt īslaicīgu pamieru ar likteni, Mārtiņš devās likt atlases eksāmenus, lai varētu strādāt par dzelzceļa pastnieku. Sev par brīnumu, viņš pārbaudi izturēja pirmais. Vieta bija nodrošināta, tikai neviens nezināja, kad tā atbrīvosies.

Un šai visdziļākā izmisuma laikā izdevniecību mašīna pēkšņi pārtrauca ierasto gaitu. Vai nu bija salūzis kāds zobrats, vai arī tā nebija pietiekami ieeļļota, taču kādu rītu pastnieks atnesa šauru, plānu aploksni. Aploksnes stūrī Mārtiņš ieraudzīja Transconiinental Monthly spie­dogu. Sirds salēcās un pamira, augumu pārņēma vājums, ceļi sāka dīvaini trīcēt. Ieklunkurojis savā istabā, viņš, jo­projām turēdams rokā aploksni, noslīga uz gultas un šai mirklī skaidri saprata, ka pārāk liela prieka vēsts spēj nonāvēt cilvēku.

Protams, tā ir priecīga vēsts. Tik plānā aploksnē taču nevar ielikt manuskriptu. Mārtiņš atcerējās, ka šim žur­nālam bija aizsūtījis «Zvanu skaņas», šausmu stāstu, un tajā bija piectūkstoš vārdu. Un, tā kā lielie žurnāli vien­mēr maksā pēc manuskripta pieņemšanas, tad aploksnē acīmredzot atrodas čeks. Divi centi par vārdu, par tūk­stoš vārdiem — divdesmit dolāru. Čeks tātad būs par simt dolāriem. Simt dolāru! Atplēšot aploksni, viņš jau domās pārskaitīja visus savus parādus: trīs dolāri astoņdesmit pieci centi — pārtikas preču tirgotājam, četri dolāri .— miesniekam, divi dolāri — maizniekam, par saknēm — pieci dolāri, kopā — četrpadsmit dolāru un astoņdesmit pieci centi. Tālāk: par istabu — divi dolāri piecdesmit centi, īre par mēnesi uz priekšu — divi dolāri piecdesmit centi, divu mēnešu noma par rakstāmmašīnu — astoņi dolāri, vienu mēnesi uz priekšu — četri dolāri, kopā — trīsdesmit viens dolārs astoņdesmit pieci centi. Bez tam jāizpērk ieķīlātās mantas: pulkstenis — pieci dolāri piec­desmit centi, mētelis — pieci dolāri piecdesmit centi, div­ritenis — septiņi dolāri septiņdesmit pieci centi, uzvalks — pieci dolāri piecdesmit centi (jāpiemaksā sešdesmit pro­centu — bet kāda tam nozīme!). Kopsummā parādu — piecdesmit seši dolāri un desmit centi, šis skaitlis it kā bija uzrakstīts gaisā ugunīgiem cipariem. Atlikums — četrdesmit trīs dolāri un deviņdesmit centi likās karaliska bagātība, jo būs jau samaksāts uz priekšu gan par istabu, gan par rakstāmmašīnu.

Pa to laiku Mārtiņš beidzot bija atplēsis aploksni un izņēma ar mašīnu rakstītu vēstuli. Ceka nebija. Viņš pa­purināja aploksni, paturēja pret gaismu un tad, neticē­dams savām acīm, drudžainā steigā saplēsa. Ceka nebija. Tad Mārtiņš sāka lasīt vēstuli, starp redaktora slavināju­miem cenzdamies uziet paskaidrojumu, kāpēc nav atsūtīts čeks. Paskaidrojumu viņš neatrada, toties izlasīja kaut ko tādu, kas viņu trāpīja kā zibens spēriens. Vēstule izslī­dēja no rokām. Gar acīm metās tumšs, un, atkritis gultā, viņš uzvilka segu. līdz ausīm.

Pieci dolāri par «Zvanu skaņām» — pieci dolāri par piectūkstoš vārdiem! Nevis divi centi par vardu, bet des­mit vārdu par vienu centu! Un redaktors vēl darbu slavē! Ceku autors saņemšot, kad stāsts būšot publicēts. Tātad viss ir muļķīgs joks — gan tas, ka zemākā likme ir divi centi par vārdu, gan tas, ka honorāru maksā pēc manu­skripta pieņemšanas. Viss ir meli, un viņš uzķēries uz šā āķa. Zinājis to agrāk, viņš nekad nebūtu sācis rakstīt. Būtu gājis strādāt, strādājis Rūtas dēļ. Mārtiņš atce­rējās, cik daudz laika iztērējis, kopš sācis rakstīt, un tikai tālab, lai beigu beigās saņemtu vienu centu par desmit vārdiem. Tie honorāri, kādus, spriežot pēc avīzēm, saņem lielie rakstnieki, droši vien arī ir tikai pašu avīžnieku iz­doma. Arī visi pārējie netiešie priekšstati par rakstnieka karjeru ir aplami — lūk, skaidrs pierādījums!

Transcontinental Monthlij maksā divdesmit piecus centus, un mākslinieciskais vāks norāda, ka tas pie­der pie pirmklasīgiem žurnāliem. Tas ir vecs, cienījams žurnāls, kas sācis iznākt jau sen pirms Mārtiņa piedzim­šanas. Uz vāka vienmēr iespiests kāda pasaulslavena rakstnieka izteikums, kas liecina par Transcontinental Monthlij godpilno misiju, jo minētais literatūras spīdeklis sācis savu karjeru, pirmoreiz publicēdamies tieši šajā žur­nālā. Un šis mākslinieciski un morāli augstvērtīgais žur­nāls maksā piecus dolārus par piectūkstoš vārdiem! Tad Mārtiņš atcerējās, slavenais rakstnieks nesen bija miris svešumā un galīgā nabadzībā, un nosprieda, ka tas nav nekāds brīnums, ja autori saņem šādus honorārus.