DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Vai tiešām tu iedomājies, ka mūzikas izpratnē esi pārāks par kritiķiem? — Rūta sašuta.

— Nē, nē, nebūt ne. Es tikai atļaujos domāt pats savas domas. To visu stāstīju tādēļ, lai paskaidrotu, kālab Tet­ralani kundzes ziloņa grācija man sabojāja visu prieku par lielisko orķestri. Iespējams, ka slavenajiem mūzikas kritiķiem ir pilnīga taisnība. Bet man ir pašam savs uz­skats, un es to nepakļaušu pat visas pasaules kritiķu vien­prātīgam spriedumam. Kas man nepatīk, tas nepatīk. Kā­pēc man jāizliekas, it kā tas man patiktu? Vai tikai tāpēc, ka tas patīk citiem? Es negribu pakļaut savu gaumi modei!

— Bet mūzika prasa sagatavotību, — Rūta iebilda, — un operai nepieciešama īpaša sagatavotība. Varbūt…

— …es vēl neesmu pietiekami sagatavots, lai klausītos operu, — Martins pabeidza.

Viņa palocīja galvu.

— Var jau būt, — viņš piekrita, — bet es pat esmu par to priecīgs. Ja no agras jaunības būtu radināts pie ope­ras, tad droši vien šovakar raudātu sentimentālas asaras, skatoties uz šo klaunu ķēmošanos, un neuztvertu nedz viņu skaistās balsis, nedz orķestra skanīgumu. Bet tev ir taisnība. Tas, protams, ir atkarīgs no sagatavotības. Taču es jau esmu par vecu. Man vajadzīgs vai nu kaut kas reāls, vai arī galīgi nekas. Ilūzija, kurā nav ne drusciņas patiesības, mani neaizkustina, un opera man liekas pārāk neīsta, it īpaši, kad redzu, kā mazais Barillo krampjaini apskauj būdīgo Tetralani un stāsta tai, cik kaisli to mīl.

Taču Rūta, kā vienmēr, sprieda par Mārtiņa uzskatiem pēc ārējām pazīmēm un saskaņā ar savu padevību vispār­atzītajam. Kas viņš tāds galu galā ir, ka uzlūko par ne­maldīgu tikai sevi, bet visu kulturālo pasauli apvaino neizpratnē? Mārtiņa vārdi un domas Rūtu ne mazākā mērā neietekmēja. Viņa bija pārāk pieradusi pie vispār­atzītā un neatbalstīja dumpīgas domas. Turklāt mūzikai viņa nodevās kopš bērnības, kopš bērnības bija jūsmojusi par operu tāpat kā visi viņas aprindu cilvēki. Ar kādām tiesībām šis Mārtiņš Idens, kurš tikko izniris no regtaima un ielu dziesmiņu valstības, drīkst spriest par mūziku, kas sajūsmina visu pasauli? Bija aizskarta Rūtas patmīļa, un, iedama līdzās Mārtiņam, viņa jutās tāda kā apvainota. Labākajā gadījumā Mārtiņa uzskatus un spriedumus va­rēja uztvert kā untumu vai muļķīgu joku. Taču, kad, pa­vadījis Rūtu līdz namdurvīm, Mārtiņš viņu apskāva un maigi noskūpstīja, viņa spējā mīlestības uzbrāzmā atkal aizmirsa visu. Vēlāk, vaļā acīm guļot gultā, Rūta visu laiku prātoja, kā varējis notikt, ka viņa iemīlējusi tik sa­vādu cilvēku, iemīlējusi pretēji savas ģimenes gribai.

Nākamajā dienā Mārtiņš Idens, nolicis pie malas citus darbus, jauno iespaidu varā uzrakstīja rakstu ar nosau­kumu «Ilūziju filozofija». Ar marku greznotā aploksne devās ceļojumā, taču šim nabaga manuskriptam bija lemts mainīt vēl daudzas markas un doties vēl daudz garākos ceļojumos.

Marija Silva bija nabadzīga un skaidri zināja, kas ir nabadzība. Rūtai vārds «nabadzība» nozīmēja tikai slik­tus dzīves apstākļus. Tas bija viņas vienīgais priekšstats par nabadzību. Viņa zināja, ka Mārtiņš ir nabadzīgs, un domās salīdzināja viņa dzīvi ar Ābrama Linkolna vai mistera Batlera jaunību, vispār ar tādu cilvēku likteni, kuri sākumā mitinājušies nabadzībā, bet vēlāk guvuši pa­nākumus un tikuši pie turības. Atzīdama, ka nabadzība nav patīkama no daudziem viedokļiem, Rūta vienlaikus, tāpat kā lielākā daļa viņas aprindu cilvēku, uzskatīja na­badzību par lielisku darba un karjeras stimulu, protams, ja cilvēkam, kas dzīvo nabadzība, ir kaut kadas spējas. Tādēļ Rūta pārāk neuztraucās, uzzinājusi, ka Martinam va­jadzējis ieķīlāt pulksteni un mēteli. Tieši otrādi, viņa jutās pat apmierināta, cerēdama, ka tā viņš jo drīzāk naks pie prāta un atmetīs rakstīšanu.

Mārtiņa vājā un iekritusī seja nevedināja Rūtu domāt, ka viņš cieš badu. Viņa gan samanīja šo pārmaiņu un nopriecājās, ka Mārtiņa izskats kļuvis apgarotāks, zaudē­jis to veselīgo, dzīvniecisko spēku, kas viņu gan valdzi­nāja, gan atbaidīja. Rūtu sajūsmināja Mārtiņa acu nepa­rastais mirdzums, kas vērta viņu līdzīgu dzejniekam vai zinātniekam — tas ir, tam, kas viņš pats gribētu būt un kas Rūtai patiktu, lai viņš būtu. Taču Marijai Silvai jau­nekļa liesie .vaigi un spožās acis pauda pavisam kaut ko citu, un pēc šīm pazīmēm viņa sekoja visiem Mārtiņa lab­klājības atplūdiem un uzplūdiem. Viņa redzēja Mārtiņu izejam no mājas ar mēteli mugurā, bet pārnākam bez mē­teļa, lai gan diena bija vēsa un drēgna; pēc tam viņa vaigi uz laiku kļuva mazliet apaļāki un salkuma uguns acīs nodzisa. Tāpat Marija redzēja pazūdam pulksteni un divriteni, un atkal uz laiku jauneklī uzplauka dzīvības spēki.

Marija zināja arī, kā viņš strādā, jo viņai bija redzams, cik petrolejas Mārtiņš izdedzina pa nakti. Darbs! Marija saprata, ka Mārtiņš kaut ko dara, lai gan šis darbs bija pavisam citāds. Viņa nevarēja vien nobrīnīties — jo ma­zāk Mārtiņš ēda, jo vairāk strādāja. Dažreiz, kad viņai šķita, ka Mārtiņu sevišķi stipri moka bads, viņa aizsūtīja jauneklim ar vienu no saviem bērneļiem klaipiņu svaigas maizes, ķircigi aizbildinoties, ka viņš jau neprotot tik labu izcept. Citreiz viņa aizsūtīja veselu bļodu karstas viras, klusībā kaudamās ar šaubām, vai viņai ir tiesības atraut šo viru bērniem — savai miesai un asinīm. Mārtiņš jutās bezgala pateicīgs, jo no pieredzes zināja — ja pasaulē ir īsta labdarība, tad tā sastopama tikai šeit, starp nabadzī­gajiem.

Kādu dienu, paēdinājusi savas atvases ar produktu at­liekām, Marija iztērēja pēdējos piecpadsmit centus par galonu lēta vīna un uzcienāja arī Mārtiņu, kas bija ienā­cis virtuvē pēc ūdens. Mārtiņš dzēra uz viņas veselību, un viņa dzēra uz Mārtiņa veselību. Tad viņa dzēra uz Mār­tiņa pasākuma veiksmi — un Mārtiņš dzēra uz to, lai drī­zāk ierastos Džeimss Grants un samaksātu par veļas maz­gāšanu. Džeimss Grants bija namdara māceklis, kas mēdza neakurāti maksāt rēķinus un bija Marijai parādā veselus trīs dolārus.

Marija un Mārtiņš dzēra tukšā dūšā, un skābais jau­nais vīns ātri sakāpa abiem galvā. Lai arī pilnīgi nesade­rīgi, abi viņi bija nabagi un vientuļi, un šī nabadzība, par ko viņi vairījās runāt, vienoja viņus stiprām saitēm. Ma­rija nopriecājās, uzzinājusi, ka Mārtiņš bijis Azoru salās, kur viņa dzīvojusi līdz vienpadsmit gadiem. Vēl vairāk viņa nopriecājās, dzirdēdama, ka viņš bijis arī Havaju salās, uz kurieni viņas ģimene vēlāk pārcēlusies. Marijas sajūsma kļuva bezmērīga, kad Mārtiņš pastāstīja, ka bijis arī Mauī salā, kur viņa apprecējusies. Kanuluī, kur Marija iepazinusies ar savu vīru, Mārtiņš bija bijis divas reizes. Zināms, ka viņa atceras cukurkravas kuģus! Viņš braucis uz tiem? Ak tu dieniņ, ir gan tā pasaule maza! Un Vaj- luku! Arī tur Mārtiņš ir bijis! Vai viņš nepazīst plantā­cijas galveno uzraugu? Kā nu ne, pat kopā iemetuši pa glāzītei!

Tā, gremdēdamies atmiņās, viņi slīcināja izsalkumu jaunajā, skāņajā vīnā. Mārtiņam gan nākotne nerādījās pārāk drūma. Agri vai vēlu viņš gūs panākumus un slavu. Viņš jau samanīja blakām to elpu. Vēl mazliet — un viņš satvers tos ar roku. Tad viņš sāka vērīgi aplūkot pretī sēdošās sievietes dziļu grumbu izvagoto seju, atcerējās viru un svaigo maizi, ko viņa bija sūtījusi, un juta uz­vilnījam siltu jo siltu pateicību un vēlēšanos atlīdzināt viņai.