DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Nākamajā rītā Mārtiņš Idens neaizgāja meklēt darbu. Jau bija vēla pēcpusdiena, kad viņš atguvās no drudža murgiem un pārlaida acis istabai. Astoņus gadus vecā Mērija, viena no Silvas meitenītēm, sēdēja pie viņa un, tikko viņš pamodās, spalgi iekliegušies, aizskrēja pēc mā­tes. Marija atsteidzās no virtuves. Uzlikusi tulznaino roku uz Mārtiņa karstās pieres, viņa sataustīja pulsu.

— Est gribēt? — viņa jautāja.

Mārtiņš pakratīja galvu. Ēst viņam nemaz negribējās, viņš pat brīnījās, ka reiz jutis izsalkumu.

— Esmu slims, Marij, — viņš vārgā balsī sacīja. — Kas man kaiš? Vai nezināt?

— Gripa, — viņa atbildēja. — Diva trīsa diena, un vesels. Tagad labāk bez ēšana. Vēlāk ēst. Varbūt rīt.

Mārtiņš nebija radis slimot un, kad Marija un meitenīte bija aizgājušas, mēģināja piecelties un apģērbties. Acis tik neganti sāpēja, ka viņš tikai ar pūlēm turēja tās vaļā, taču, līdz pēdējam sasprindzinājis gribu, piespieda sevi uzrausties no gultas un apsēsties pie galda, bet spēki viņu tūlīt atstāja, galva noslīga uz galda — un viņš ilgi ne­spēja piecelties. Pēc pusstundas viņš kaut kā. bija ticis atpakaļ gultā un gulēja nepakustēdamies, aizvēris acis un lūkodams izprast savas slimīgās izjūtas. Marija vairāk­kārt ienāca pārmainīt auksto kompresi uz pieres. Citādi viņa lika slimnieku mierā, saprātīgi nolēmusi neuzplīties viņam ar runāšanu. Tas Mārtiņu aizkustināja, un viņš pateicībā nomurmināja:

— Marija, jums būs piena ferma, daudz monēta.

Tad Mārtiņš atcerējās vakardienu. Šķita, ka pagājusi vesela mūžība, kopš saņemta vēstule no Transcontinental Monthly, kopš tā laika, kad viņš atskārtis savus nomal- dus, nolēmis to visu izbeigt un atšķīris jaunu lappusi dzīves grāmatā. Viņš bija sevi pagalam nokausējis un tagad gulēja pievārēts. Viņš pats bija vainīgs, ka sasli­mis, jo pārāk novārdzinājies ar badošanos. Trūka spēka cīnīties ar gripas baciļiem, kas iebrukuši organismā. Un tagad viņš te gulēja un nespēja piecelties.

— Vai ir vērts sarakstīt pat tik daudz grāmatu, ka iz­nāk vesela bibliotēka, ja tādēļ jāziedo dzīvība? — viņš skaļi sev jautāja. — Nē, tas man neder! Pie velna visu literatūru! Man liktenis lēmis nākotnē strādāt kantorī, būt par grāmatvedi, saņemt ik mēnesi algu un dzīvot jaukā mājiņā kopā ar Rūtu.

Divas dienas vēlāk Mārtiņš jau apēda olu, divas šķēles grauzdētas maizes un izdzēra tasi tējas; tad viņš lūdza iedot atnesto pastu, bet acis vēl sāpēja — un lasīt bija grūti.

— Izlasiet man priekšā vēstules, Marij, — viņš sacīja. — Lielās, biezās aploksnes neplēsiet vaļā. Metiet zem galda. Lasiet plānās.

— Es nevarēt, — viņa atbildēja. — Terēza varēt, viņa iet skolā.

Terēza Silva, deviņus gadus veca meitene, atplēsa ap­loksnes un sāka lasīt. Mārtiņš izklaidīgi klausījās uzstā­jīgajā pieprasījumā nokārtot nomas maksu par rakstām­mašīnu, — viņa prātu tikmēr nodarbināja doma, kā at­rast darbu. Pēkšņi viņš uztvēra šādus vārdus:

— «Mēs piedāvājam Jums četrdesmit dolāru par Jūsu stāstu,» — Terēza gausi burtoja, — «ja Jūs atļaujat mums izdarīt šādus īsinājumus un labojumus…»

— No kāda žurnāla tas ir? — Mārtiņš iesaucās. — Dod šurp vēstuli!

Tūlīt aizmirsās sāpošās acis, viņš alkaini sāka lasīt. Žurnāls White Mouse piedāvāja četrdesmit dolāru par stāstu «Virpulis» — vienu no viņa agrīnajiem šausmu stāstiem. Mārtiņš pārlasīja vēstuli vairākas reizes. Redak­tors atklāti rakstīja, ka stāsta galveno domu autors gan neesot gluži skaidri atklājis, tomēr ideja esot tik oriģināla, ka viņi nolēmuši stāstu publicēt. Ja viņš atļaujot stāstu par vienu trešdaļu saīsināt, viņi nekavējoties izsūtīšot čeku par četrdesmit dolāriem.

Palūdzis tinti un spalvu, Mārtiņš tūlīt rakstīja redak­toram, lai saīsina stāstu kaut vai par trijām trešdaļām, bet iespējami drīzāk atsūta čeku.

Terēza steigšus aizskrēja iemest vēstuli pastkastītē, bet Mārtiņš atslīga uz spilvena un nogrima domās. Tātad tie tomēr nav meli. White Mouse maksā honorāru, darbu pie­ņemot. Stāstā «Virpulis» ir trīstūkstoš vārdu. Nocērpjot vienu trešdaļu, paliek vēl divi tūkstoši. Četrdesmit dolāru par divtūkstoš vārdiem — tieši divi centi par vārdu. Ho­norārs pēc manuskripta pieņemšanas un divi centi par vārdu — laikrakstiem taisnība! Bet viņš White Mouse bija uzskatījis par trešās šķiras žurnālu! Redzams, viņam vēl nav nekādas sajēgas par žurnāliem. Transcontinental Monthlg viņš bija atzinis par pirmšķirīgu, bet tas maksā vienu centu par desmit vārdiem! Viņš bija noniecinājis White Mouse, bet šis žurnāls maksā divdesmit reižu vai­rāk, turklāt pēc manuskripta pieņemšanas, nevis iespie­šanas.

Tātad viens ir skaidrs: izveseļojies viņš neies meklēt darbu! Viņa galvā drūzmējās simtiem stāstu, ne sliktāku par «Virpuli», un, saņemot par tiem četrdesmit dolāru ga­balā, viņš varēs nopelnīt daudz vairāk nekā jebkurā citā darbā. Viņš ir uzvarējis tieši tad, kad cīņa likās zaudēta. Izvēle bijusi pareiza. Ceļš vaļā! Iekarojis White Mouse, viņš pamazām pievienos savu labvēļu sarakstam žurnālu pēc žurnāla. «Ejošo» sīkumu rakstīšanu vajadzēs atmest. Tik un tā tie nav ienesuši ne dolāra, izšķiests vienīgi laiks. Tagad viņš nodosies darbam, īstam darbam, ieliks tajā visu to, kas viņā ir visvērtīgākais. Mārtiņam gribējās, kaut Rūta būtu šeit un dalītos priekā, un piepeši starp vēstulēm, kas bija izmētātas uz segas, viņš atrada vienu no viņas. Rūta maigi pārmeta, ka Mārtiņš tik pēkšņi nozu­dis un briesmīgi ilgi vairs nerādās. Mārtiņš sajūsmā atkal un atkal pārlasīja vēstuli, aplūkoja rokrakstu, tīk­sminājās ap katru burtu, beidzot noskūpstīja parakstu.

Mārtiņš atklāti Rūtai aizrakstīja, ka ieķīlājis savu vie­nīgo labo uzvalku, tāpēc nav varējis viņu apciemot. Viņš pastāstīja, ka slimojis, bet nu jau gandrīz atveseļojies, un piebilda, ka pēc kādām divām nedēļām (tiklīdz saņems čeku no Ņujorkas) izpirks uzvalku un tai pašā dienā iera­dīsies.

Taču Rūta nevēlējās gaidīt divas nedēļas. Turklāt viņas iemīļotais bija slims. Nākamajā dienā viņa Artura pava­dībā karietē atbrauca pie Mārtiņa, par lielām gavilēm Sil­vas atvasēm, milzīgu izbrīnu kaimiņiem un šausmām Ma­rijai. Saplūkājusi aiz ausīm savus Silvēnus, kas šaurajā lievenītī bija apstājuši neparastos apmeklētājus, Marija, nežēlīgi kropļodama vārdus, sāka atvainoties par savu ne­vīžīgo izskatu. Uzrotītās piedurknes, ziepju putām apkal­tušās rokas, slapjais, šķiedrainais maiss, kas bija aizsiets par priekšautu, skaidri liecināja, kādā darbā viesi viņu pārsteiguši. Ieraugot smalkos jaunos cilvēkus, kuri jautāja pēc viņas īrnieka, Marija tik ļoti uztraucās, ka pat aiz­mirsa tos aicināt mazajā viesistabā. Lai nokļūtu līdz Mār­tiņa istabai, viņiem vajadzēja iet cauri karstajai virtuvei, kas bija mitruma un garaiņu pilna, kā jau lielā veļas dienā. Uzbudinājumā Marija sajauca durvis, un, kamēr tika ar tām galā, slimnieka istabiņā ieplūda tvaika mu­tuļi, netīras veļas un ziepjūdens smaka. v

Rūta viegli pagriezās pa labi, tad pa kreisi, tad atkal pa labi un nokļuva šauraja kanala starp Martina galdu un gultu. Taču Arturs nebija tik piesardzīgs un uzgrūdās virsū pannām un katliem virtuves stūrī, ka nošķindēja vien, Arturs istabiņā ilgi neuzkavējās. Uz vienīgā krēsl^ bija apsēdusies Rūta, un viņas brālis, uzskatīdams savu pienākumu par veiktu, izgāja laukā un nostājās pie vār­tiem, kur tūlīt kļuva par septiņu ziņkāru Silvēnu necerē­tas izklaides objektu. Ap karieti bija salasījušies visa kvartāla bērni, gaidīdami kaut kādu briesmīgu, drama­tisku atrisinājumu. Kariete šai nomalē parādījās tikai kāzu vai bēru gadījumos. Šoreiz neviens nedz laulājās, nedz bija nomiris, tātad droši vien notiks kaut kas nepa­rasts un vēl nepieredzēts, ko vērts gaidīt.