DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Gripa ir tīrais nieks, — Mārtiņš teica. — Drusku padrebina, un nejēdzīgi sāp galva, bet to nemaz nevar salīdzināt ar tropu drudzi.

— Vai tu esi slimojis ar tropu drudzi? — Rūta izklai­dīgi jautāja, tīkodama paildzināt svētlaimīgo aizmirstību, kuru juta Mārtiņa skāvienos.

Viņa gandrīz neklausījās, ko viņš atbild, bet pēkšņi kāda frāze saistīja uzmanību. Mārtiņš bija izslimojis tropu drudzi slepenā spitālīgo kolonijā vienā no Havaju salam.

— Kā tu tur nokļuvi? — Rūta jautāja. Tik karaliska nevērība pašam pret sevi viņai likās noziedzīga.

— Nejauši, — viņš atbildēja. — Man ne prātā nenāca, ka uzduršos spitālīgiem. Es reiz dezertēju no šonera, aiz­peldēju līdz krastam un devos dziļāk salā meklēt drošu patvērumu. Trīs dienas pārtiku no guavi augļiem, mežābo­liem un banāniem — vispār no tā, kas aug džungļos. Ceturtajā dienā uzmaldījos uz taciņas. Tā aizlocījās kal­nup, dziļāk salā, kur gribēju iet, un bija redzams, ka ne­sen pa to gājuši cilvēki. Kādā vietā taka veda pār kalna kori, tik smailu kā naža asmens. Taciņa tur bija tikko trīs pēdu platumā, bet abās pusēs rēgoja simtiem pēdu dziļi bezdibeņi. Viens labi apbruņots cilvēks tur varētu atsist simttūkstoš vīru lielas armijas uzbrukumu.

Tas bija vienīgais ceļš uz salas iekšieni. Pēc trim stun­dām es atrados mazā, sastingušas lavas pīķu apjoztā ielejā. Tajā bija iekopti taro lauciņi, auga augļu kokimn slējās kādas septiņas astoņas niedru būdas. Bet, līdzko ieraudzīju apdzīvotājus, tūlīt sapratu, kur esmu nokļuvis. Pietika viena acu uzmetiena.

— Un ko tu darīji? — Rūta aizturētu elpu jautāja, klau­sīdamās gluži kā Dezdemona — izbijusies, tomēr apburta.

— Ko es varēju darīt? Viņu vecākais bija labsirdīgs sirmgalvis, kam slimība jau pēdējā pakāpē, bet valdīt val­dīja kā īsts karalis. Viņš bija atradis šo ieleju un nodi­binājis tajā koloniju — tas, protams, bija nelikumīgi. Bet viņiem bija ieroči un liels krājums patronu; starp citu, visi kanald velnišķīgi labi šauj, pieraduši medīt kalnu kazas un meža cūkas. Tātad par bēgšanu nebija ne do­mas. Mārtiņam Idenam vajadzēja palikt un nodzīvot tur trīs mēnešus.

— Bet kā tev laimējās izglābties?

— Es tur nīktu vēl tagad, ja kolonijā nebūtu bijusi kāda meitene, pa pusei ķīniete, vienu ceturtdaļu baltā un vienu ceturtdaļu havajiete. Nabadzīte bija ļoti skaista un pat izglītota. Viņas mātei Honolulu piederēja liela bagā­tība, vismaz miļjons. Šī meitene mani galu galā izpes­tīja. Saproti, viņas māte pabalstīja koloniju ar naudu, tāpēc meitene nebaidījās no soda. Bet viņa lika man zvē­rēt, ka nevienam neatklāšu šo paslēptuvi. Zvērestu ne­esmu lauzis. Šī ir pirmā reize, kad par to ieminos. Na­baga meitenei tad bija parādījušās tikai lepras pirmās pazīmes. Labās rokas pirksti bija mazliet izgriezušies un virs elkoņa mazs plankumiņš. Nekā vairāk. Tagad viņa droši vien jau ir mirusi.

— Vai tev nemaz nebija bail? Kāda laime, ka tev ne­pielipa šī briesmīgā slimība!

— Sākumā nebija lāgā ap dūšu, — viņš atzinās, — bet vēlāk pieradu. Turklāt man bija tik ļoti žēl nelaimīgās meitenes, ka paša bailes aizmirsās. % Viņa tiešām bija skaista gan garā, gan miesā, un slimība viņu vēl tikko bija skārusi; tomēr viņai bija lemts nekad vairs neredzēt cilvēkus, vadīt šai ielejā pirmatnēja mežoņa dzīvi un dzī­vai pamazām satrūdēt. Tu nemaz nevari iedomāties, cik briesmīga ir spitālība!

— Nabaga meitene! — Rūta nočukstēja. — Tomēr brī­nums, ka viņa laida tevi projām.

— Kāpēc brīnums? — Mārtiņš neizpratnē jautaja.

— Tāpēc, ka viņa droši vien tevi mīlēja, — Rūta tāpat čukstus turpināja. — Saki atklāti: vai mīlēja?

Iedegums jau sen bija nozudis no Mārtiņa sejas, kad viņš strādāja veļas mazgātavā un vēlāk pastāvīgi uzturē­jās istabā, un pēdējā laikā no bada un slimošanas viņš bija kļuvis ļoti bāls; tagad šo bālumu lēnām pārplūdi­nāja sārtums. Viņš jau pavēra muti, grasīdamies kaut ko teikt, bet Rūta aizsteidzās priekšā.

— Nekas, neatbildi! Lai paliek! — viņa smejot iesaucās.

Taču Mārtiņam šķita, ka Rūtas smieklos jaušas metā­liska pieskaņa un acīs zalgo ledains spīdums. Neviļus ienāca prātā viesuļvētra, ko viņš reiz bija pieredzējis Klusā okeāna ziemeļdaļā. Uz mirkli acu priekšā parādījās aina — plosīgs orkāns, nakts orkāns, bet debess skaidra, spīd pilns mēness, un saltajā mēness gaismā zalgo mil­zīgi viļņi. Pēc tam viņš ieraudzīja meiteni no spitālīgo ko­lonijas un atcerējās, ka šī meitene ļāva viņam aizbēgt tikai tāpēc, ka viņu mīlēja.

— Viņa bija cēlsirdīga, — Mārtiņš vienkārši sacīja. — Viņa izglāba man dzīvību.

Likās, ar to šis incidents ir izbeigts, taču Mārtiņš pēk­šņi izdzirdēja apslāpētas elsas un ieraudzīja, ka Rūta aiz- griezusies skatās laukā pa logu. Nākamajā mirklī viņa jau atkal pavērsās pret Mārtiņu, un viņas acīs vairs ne­bija ne miņas no plosīgās viesuļvētras.

— Es esmu tik muļķīga, — Rūta gaudās, — bet nekā nevaru sev līdzēt. Es tevi tik ļoti mīlu, Mārtiņ, ļoti, ļoti. Varbūt pamazām kļūšu iecietīgāka, bet tagad esmu bries­mīgi greizsirdīga uz visiem taviem pagātnes rēgiem. Un tava pagātne ir rēgu pilna! Jā, jā, citādi nemaz nevar būt, — viņa steigšus turpināja, neļaudama Mārtiņam iebilst. — Redzi, nabaga Arturs māj man ar roku. Viņam apnicis gaidīt. Ardievu, dārgais! Ir tāda mikstūra, kas palīdz atradināties no smēķēšanas, — Rūta sacīja, jau stāvēdama durvīs. — Es tev to atsūtīšu.

Viņa aiztaisīja durvis, bet tad atkal pavēra.

— Mīlu, mīlu, — viņa čukstēja un tikai pēc tam aiz­gāja.

Marija godbijīgi pavadīja Rutu līdz karietei, cenzdamas pa ceļam sīki apskatīt Rūtas tērpu, — Marija nekad ne­bija redzējusi tādu apģērba piegriezumu, un tas viņai likās neparasti skaists. Vesels bars bērneļu vīlušies no­raudzījās karietei pakaļ, kamēr tā nogriezās aiz stūra; nākamajā mirkli visu skatieni pievērsās Marijai, kas uz­reiz bija kļuvusi par visievērojamāko šās ieliņas personu. Taču viena no viņas pašas atvasēm slavu sagandēja, pa­ziņojot, ka cienījamie viesi bijuši nevis pie Marijas, bet pie viņas īrnieka. Pēc tam Marija atkal kļuva par niecību, toties Mārtiņš sāka manīt, ka visi kaimiņi viņam izrada pārspīlētu goddevību. Viņu acīs Mārtiņa vērtība pieauga par simt procentiem, un, ja tirgotājs portugālis arī butu redzējis šo brīnišķīgo karieti, tad droši vien atvēlētu Mar- tinam kredītu vēl par trīs dolāriem un astoņdesmit pieciem centiem.

Mārtiņam lēca laimes saule. Nākamajā dienā pēc Rūtas apciemojuma viņš saņēma čeku par trim dolāriem no kāda Ņujorkas bulvāru žurnāliņa — maksu par trīs trioletiem. Vēl pēc divām dienām kāda Čikāgas avīze pieņēma viņa «Apslēptās mantas meklētājus», apsolīdama maksāt des­mit dolāru pēc publicēšanas. Maksa nebija liela, bet tas bija viņa pirmais sacerējums — pirmais mēģinājums iz­teikt savu iedomu rakstveidā. Beidzot arī piedzīvojumu stāstu pusaudžiem pieņēma kāds ikmēneša žurnāls Youih and Age. Tiesa, stāstā bija divdesmit viens tūkstotis vārdu — un viņam piedāvāja tikai sešpadsmit dolāru, apmēram septiņdesmit piecus centus par tūkstoš vārdiem, bet šis bija viņa otrais literārais mēģinājums, un Mārtiņš pats tagad skaidri redzēja, cik daudz tajā vainu un ne­pilnību.