DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Starp citu, pat viņa visagrākajos darbos nebija manā­mas viduvējības iezīmes. Tajos drīzāk jautās pārāk daudz spēka — iesācēja pārmērīgā spēka, kurš liek zvirbuļus šaut ar lielgabalu un odus gaiņāt ar kara vāli. Tādēļ Mārtiņš jutās priecīgs, ka izdevies kaut par smiekla naudu pārdot savus agrīnos sacerējumus. Viņš apzinājās to īsto vērtību un pie šās atziņas bija nonācis diezgan īsā laikā. Visas cerības viņš lika uz saviem vēlākajiem darbiem. Viņa mēr­ķis nebija kļūt tikai par žurnālu rakstnieku. Viņš gribēja apbruņoties ar visiem īsta mākslinieka daiļrades ieročiem. Taču upurēt spēku Mārtiņš negribēja. Tieši otrādi, viņš centās šo spēku vēl pastiprināt, vienlaikus iegrožojot to ar formu. Arī patiesības mīlestību viņš nezaudēja. Visos savos sacerējumos viņš tiecās saliedēt reālismu ar fantā­zijas radīto izdomu un skaistumu. Viņš meklēja apgarotu reālismu, ko caurauž ticība cilvēkam un tā centieniem.

Lasīdams grāmatas, Mārtiņš bija noskaidrojis, ka pa­stāv divi literāri virzieni. Viens tēloja cilvēku par kaut kādu dievību, pilnīgi ignorējot tā cilvēcisko dabu; otrs turpretī redzēja cilvēkā tikai zvēru un negribēja atzīt tā garīgās tieksmes un milzīgās iespējas. Mārtiņš nepieslē­jās nedz vienam, nedz otram virzienam, uzskatīdams tos par pārāk vienpusīgiem. Pēc Mārtiņa domām, starp šiem abiem virzieniem iespējams kompromiss, kas visvairāk tu­vinātos īstenībai, jo necildinātu «dievību» un apstrīdētu arī uztveri par cilvēku kā rupju, mežonīgu zvēru. Stāstā «Piedzīvojums», ko Rūta atzina par neinteresantu, Mār­tiņš bija mēģinājis īstenot savas mākslinieciskās patiesī­bas ideālu, bet rakstā «Dievs un zvērs» izteicis savus teo­rētiskos uzskatus šai jautājumā.

Tomēr «Piedzīvojums» un visi pārējie stāsti, kurus viņš uzlūkoja par labākajiem, joprojām klīda no vienas redak­cijas uz otru. Savus pirmos stāstus Mārtiņš turēja par nenozīmīgiem, priecādamies vienīgi par honorāru, diez cik augstu viņš nevērtēja arī «šausmu» stāstus, no kuriem divus nupat bija pieņēmuši žurnāli. Šie stāsti bija vis­skaidrākā izdoma un fantastika, kam piešķirta šķietama realitāte, un tur slēpās to spēks. Aplamā un neticamā pa­tiesīgs attēlojums Mārtiņa uztverē bija tikai veikls triks, nekas vairāk. Tādi sacerējumi nevarēja būt nekāds iegul­dījums lielajā literatūrā. Lai arī mākslinieciskā ziņā tie varbūt bija meistariski, Mārtiņš augstu nevērtēja māksli- nieciskumu, kas atšķiras no dzīves īstenības. Jāuzliek mākslinieciskajai izdomai dzīvās dzīves maska — lūk, triks, un šo paņēmienu Mārtiņš bija izmantojis pusduci «šausmu» stāstu, kurus uzrakstīja, pirms vēl nebija sa­sniedzis tādas augstienes kā «Piedzīvojums», «Prieks», «Katls» un «Dzīves vīns».

Dabūjis trīs dolārus par trioletiem, Mārtiņš kaut kā iztika, kamēr saņēma čeku no White Mouse. Viņš izmai­nīja trīsdolāru čeku pie aizdomīgā veikalnieka portugāļa, samaksāja vienu dolāru no parāda un divus atlikušos do­lārus sadalīja starp maiznieku un sakņu tirgotāju. Mārtiņš vēl nebija tik bagāts, lai atļautos ēst gaļu, un pārtika visai skopi, līdz pēkšņi pienāca White Mouse čeks. Mār­tiņš nevarēja izšķirties, kur čeku izmainīt. Viņš savu mūžu nebija spēris kāju bankā, naudas lietās jau nekādā ziņā ne, bet tagad viņu pārņēma naiva un bērnišķīga vē­lēšanās ieiet vienā no lielākajām Oklendas bankām un tur lepni izmainīt savu čeku par četrdesmit dolāriem. Tomēr praktiskais veselais saprāts ieteica čeku izmainīt pie pār­tikas preču tirgotāja un tā nodrošināt arī turpmāk kre­dītu. Mārtiņš negribīgi gāja uz pārtikas veikalu un, izmai­nījis čeku, dzēsa visu parādu. Viņš iznāca no veikala naudas pilnām kabatām un devās pie saviem pārējiem kre­ditoriem — norēķinājās ar maiznieku un miesnieku, sa­maksāja Marijai īri gan par pagājušo, gan par nākamo mēnesi, izpirka uzvalku un divriteni, nokārtoja maksu par rakstāmmašīnu. Pēc šiem izdevumiem viņam vēl kabatā palika apmēram trīs dolāri.

Taču arī šī niecīgā summa Mārtiņam likās vesela ba- gatība. Izpircis uzvalku, viņš tūlīt devās pie Rūtas un pa ceļam nevarēja atturēties, laiku pa laikam tīksmi nepa- žvadzinājis riekšavu sudrabnaudas. Tāpat kā izsalkušais nespēj novērst acis no barības, arī Mārtiņš, kam tik ilgi nebija bijis kabatā ne centa, nespēja izlaist monētas no rokām. Viņš nebija nedz skops, nedz naudkārīgs, bet nauda viņam nozīmēja kaut ko vairāk nekā zināms dau­dzums dolāru un centu. Tā nozīmēja panākumus, un iekaltie ērgļi Mārtiņam šķita spārnoti uzvaras vēstneši.

Nemanot Mārtiņam atgriezās pārliecība, ka pasaule ir skaista. Tā rādījās vēl skaistāka. Daudzas nedēļas pa­saule bija skumja un drūma, turpretī tagad, kad visi pa­rādi nomaksāti, kabatā vēl skan trīs dolāri un sirdī no­stiprinājusies cerība uz panākumiem, saule Mārtiņam atkal šķita spoža un silta un pat spējās lietus brāzmas, kas gājējus izmērcēja līdz ādai, viņam lika tikai līksmi pasmaidīt. Badošanās laikā Mārtiņš nemitīgi domāja par tūkstošiem izsalkušo, kas izkaisīti pa visu pasauli, turpretī tagad, kad viņš pats bija paēdis, domas par tiem viņu vairs nesatrauca. Viņš tos aizmirsa un, mīlestības pār­ņemts, sāka domāt par bezgaldaudzajiem mīlētājiem, kas dzīvo zemes virsū. Galvā neviļus raisījās mīlas lirikas motīvi, un, radošā iedvesmā aizrāvies, viņš nemanot aiz­brauca ar tramvaju divus kvartālus tālāk, taču nemaz par to nepukojās.

Morzu mājās Mārtiņš sastapa daudz viesu. No San- rafaelas bija atbraukušas ciemos divas Rūtas māsīcas, un, izmantojot šo ieganstu, misis Morze nolēma īstenot savu plānu — pulcināt ap Rūtu jaunu cilvēku sabiedrību. Viltīgā nodoma piepildīšana bija sākusies Mārtiņa pie­spiedu prombūtnē, un tagad kara darbība gāja vaļā pilnā sparā. Misis Morze bija spraudusi sev par mērķi aicināt mājā vīriešus, kas jau ir taisījuši vai arī taisa karjeru. Tādējādi bez māsīcām Dorotejas un Florensas viesu vidū bija divi augstskolas profesori — viens latīnists, otrs angļu filoloģijas speciālists; jauns amerikāņu virsnieks, Rūtas skolas biedrs, tikko atgriezies no Filipīnām; jauns cilvēks, vārdā Melvils, Džozefa Perkinsa — Sanfrancisko Trestu apvienības vadītāja privātsekretārs; beidzot, ban­kas kasieris Čārlzs Hepguds, jauneklīgs trīsdesmit piecus gadus vecs vīrietis, Stenfordas universitātes absolvents, Nila un Draudzības kluba biedrs, viens no mēreniem re­publikāņu partijas līderiem, izvirzīts pēdējās vēlēšanās, — vārdu sakot, visādā ziņā izredzīgs jauns cilvēks. Viena no dāmām bija gleznotāja-portretiste, otra — profesio­nāla mūziķe, bet trešā — socioloģijas zinātņu doktore, slavena ar savu organizatorisko darbību Sanfrancisko graustu rajonos. Starp citu, misis Morzes plānā sievietēm nebija sevišķas nozīmes. Tās bija kaut kas līdzīgs nepie­ciešamajām butaforijām. Vīriešus, kas taisa karjeru, taču vajadzēja kaut kā pievilināt.

— Sarunājoties tikai neiekaisti, — Rūta brīdināja Mār­tiņu pirms iepazīstināšanas ar pārējiem.

Mārtiņš sākumā jutās ļoti neērti, atkal uzmācās senās bailes savā neveiklībā apgāzt kādu mēbeli vai greznum- 1 ietinu. Turklāt viņu mulsināja šī sabiedrība. Viņam ne­kad vēl nebija gadījies būt kopā ar tik daudziem augsti stāvošiem cilvēkiem. It sevišķi viņa uzmanību saistīja ban­kas kasieris, un Mārtiņš nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā iepazīties ar šo cilvēku tuvāk. Zem Mārtiņa ārējā bikluma tomēr rosījās pašpārliecinātais «es», un vi­ņam kārot kāroja pamēroties spēkiem ar šiem vīriešiem un sievietēm, lai uzzinātu, ko tie iemācījušies no grāmatām un dzīves un ko viņš var mācīties no tiem.