DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Rūta klusēja. Viņa saprata, ka māte runā taisnību.

— Viņš izšķiež laiku ar rakstīšanu, mēģinādams sa­sniegt to, ko tikai reti sasniedz visai apdāvināti un augsti izglītoti cilvēki. Vīrietim, kam padomā apprecēties, taču jāsagatavojas šādam solim. Bet viņam tas nemaz nerūp. Es jau teicu, un es zinu, ka tu man piekritīsi, ka viņam nav pienākuma apziņas. Visi jūrnieki ir tādi. Viņš nemaz necenšas taupīt un ievērot mērenību. Izšķērdība jau vi­ņam kļuvusi par ieradumu, no kā viņš nekad netiks vaļā. Tā, protams, nav gluži viņa vaina, bet tas nekā negroza. Vai tu esi padomājusi, cik izlaidīgi viņš agrāk dzīvojis, nemaz nevarēja dzīvot citādi? Vai esi par to padomājusi? Vai tu, meitiņ, maz zini, kas ir laulība?

Rūta nodrebēja un piekļāvās mātei.

— Esmu domājusi… — Rūta labu brīdi klusēja, meklē­dama vārdus. — Tas, protams, ir šausmīgi. Man grūti par to domāt. Es saprotu, ka šī mīlestība ir briesmīga nelaime, bet nekā nespēju līdzēt. Vai tu varēji neiemīlēt tēvu? Tāpat ir ar mani. Gan manī, gan viņā ir kaut kas tāds — līdz šai dienai es to nesapratu, — bet ir kaut kas tāds, kas liek man viņu mīlēt. Es nekad nedomāju, ka viņu iemīlēšu, tomēr iemīlēju, — viņa nobeidza, un viņas balsī skanēja apslāpēts uzvaras prieks.

Māte un meita vēl ilgi turpināja šo neauglīgo sarunu, līdz beidzot nosprieda pirms galīgās izlemšanas kādu laiku pagaidīt.

Sim lēmumam mazliet vēlāk tai pašā vakarā piekrita arī misters Morze, kad sieva bija atzinusies, cik kļūmīgs iznākums bijis viņas viltībai.

— Citādi nemaz nevarēja būt, — misters Morze pazi­ņoja. — Sis matrozis ir vienīgais jaunais vīrietis, ko viņa pazīst tuvāk. Agri vai vēlu viņā bija jāpamostas sievie­tei. Un pamodās arī, bet, izrādās, blakus atrodas tikai tas pats matrozis! Protams, ka viņa tūlīt iemīlējās, vismaz tā iedomājās, kas galu galā ir viens un tas pats.

Misis Morze sacīja, ka mēģināšot Rūtu ietekmēt aplin­kus, nevis ar tiešu pretošanos viņas gribai. Laika pietika, jo Mārtiņš patlaban nemaz nevarēja domāt par precē­šanos.

— Lai abi satiekas, cik patīk, — misters Morze no­sprieda. — Varu derēt — jo vairāk Rūta viņu iepazīs, jo mazāk mīlēs. Jāsagādā viņai iespēja šo puisi salīdzināt ar kādu citu. Jāaicina pie mums mājās vairāk jaunu cil­vēku — sieviešu un vīriešu no mūsu aprindām, labi audzi­nātu un izglītotu vīriešu, kas jau kaut ko sasnieguši, jā­aicina īsti džentlmeņi. Blakus viņiem šis matrozis izska­tīsies pavisam citāds. Rūta ieraudzīs to patiesajā gaismā. Un galu galā viņš ir tīrais puika. Viņam tikai divdesmit viens gads. Rūta arī vēl ir bērns. Tā ir tikai bērnišķa aizraušanās, kas ar laiku pāries.

Tā arī palika. Ģimenes lokā atzina, ka Rūta un Mārtiņš ir saderinājušies, bet atklāti to nepaziņoja. Vecāki cerēja, ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Pats par sevi saprotams, ka saderināšanās būs ilga. Mārtiņu neskubināja mainīt dzīves veidu un meklēt darbu, neieteica atmest rakstīšanu. Ģimenes nolūks nebija veicināt Mārtiņa labošanos. Mār­tiņš pats vēl lēja ūdeni uz savu nelabvēļu dzirnavām, jo tagad vismazāk domāja par noteiktu ienākumu rašanu.

— Nezinu, vai tu to atbalstīsi vai neatbalstīsi, — Mār­tiņš pēc dažām dienām teica Rūtai. — Es nolēmu, ka dzī­vot pie māsas man izmaksā pārāk dārgi, un gribu iekār­toties patstāvīgi. Es jau noīrēju istabiņu Ziemeļoklenda, ļoti klusā mājā, un nopirku petrolejas plītiņu — gatavošu pats.

Rūta bija sajūsmā. It īpaši viņai patika petrolejas plī­tiņa.

— Tāpat iesāka arī misters Batlers, — viņa sacīja.

Mārtiņš mazliet saīga, dzirdot pieminam šo cienījamo

džentlmeni, un turpināja:

— Es uzlīmēju markas uz visiem saviem manuskriptiem un atkal aizsūtīju tos izdevējiem. Šodien pārvākšos un rīt stājos pie darba.

— Tu iestājies darbā! — Rūta iesaucās, ar visu savu būtni pauzdama prieku par šo brīnišķīgo vēsti, piekļau- damās ciešāk, spiezdama viņa roku, laimīgi smaidīdama. — Un tu man nekā nestāstīji! Kas tas ir par darbu?

Mārtiņš pakratīja galvu.

— Es gribēju teikt, ka rīt atkal sākšu rakstīt. — Rūtas seja izstiepās garāka, un viņš steigšus turpināja: — Ne­pārproti mani. šoreiz es nenodošos nekādiem varvīkšņai- niem sapņiem. Es vados pēc vēsa, prozaiska, pavisam lie­tišķa aprēķina. Tas ir labāk, nekā atkal doties jūrā, un esmu pārliecināts, ka nopelnīšu vairāk par jebkuru Oklen- das kalpotāju.

Pēdējos mēnešos man bija diezgan laika daudz ko ap­svērt. Es nestrādāju kā darba zirgs un gandrīz nekā ne­rakstīju, vismaz nekā tāda, kas domāts publicēšanai. Visu šo laiku es atdevu mīlestībai uz tevi un dažādām pārdo­mām. Mazliet lasīju, bet tas arī attiecas uz manām pār­domām, jo lasīju galvenokārt žurnālus. Es domāju par sevi, par pasauli, par savu vietu pasaulē un par to, kādas man ir izredzes sasniegt tādu stāvokli, kāds būtu piemē­rots tev. Starp citu, es izlasīju Spensera «Stila filozofiju» un atradu tur daudz kā tāda, kam ir tiešs sakars ar mani, pareizāk sakot, ar manu rakstīšanu un arī ar tiem sa­cerējumiem, kurus ik mēnesi iespiež žurnālos.

Un, visu to apkopojot — pārdomas, mīlestību uz tevi un lasīšanu —, esmu nolēmis kļūt par literāru amatnieku. Uz laiku atmetīšu ar roku šedevriem un rakstīšu visādus niekus: feļetonus, anekdotes, dienas notikumu aprakstus, humoristiku — visu, pēc kā ir pieprasījums. Pastāv taču aģentūras, kas vāc materiālus avīzēm, humora lappusēm un svētdienas pielikumiem. Es «uzcepšu» to, ko tiem va­jag, un galvoju tev, ka sākšu gluži labi pelnīt. Ir tādi spalvas dīdītāji, kas mēnesī dabū četrsimt vai pat piec­simt dolāru. Es negribu kļūt tiem līdzīgs, bet nopelnīt vienīgi tik daudz, lai labi iztiktu, turklāt atlicinātu laiku savam darbam un mācībām, ko nevarēšu nevienā algotā darbā. Tad man būs brīvs laiks mācībām un īstam dar­bam. Pamazām sākšu izmēģināt spēkus pie īstiem daiļ­darbiem, mācīšos un gatavošos šim uzdevumam. Zini, es pats brīnos, cik tālu jau esmu ticis. Kad pirmo reizi mē­ģināju rakstīt, es aprakstīju dažādus sīkus notikumus bez jebkādas izpratnes un vērtējuma. Nekādu ideju, nedz domu man nebija. Man trūka pat vārdu, ar ko varētu izteikt domas. Viss, ko pārdzīvoju, man tēlojās kā bezgala dau­dzas, bet nenozīmīgas ainas. Taču, kad sāku mācīties un bagātināt savu vārdu krājumu, es ieraudzīju visās šais ainās daudz kā tāda, ko agrāk nebiju pamanījis un iz­pratis. Un tad es sāku rakstīt īstus daiļdarbus. Es sarak­stīju «Piedzīvojumu», «Prieku», «Katlu», «Dzīves vīnu», «Jautro ielu», «Mīlestības sonetus» un «Jūras dziesmas». Es vēl daudz kā tāda sarakstīšu, pat vēl labāku, bet no­došos tam tikai brīvajā laikā. Es tagad vairs nelidinos pa mākoņiem. Vispirms melnais algas darbs, tikai pēc tam šedevri. Lai tev 'pierādītu, ka man taisnība, es vakar va­karā uzrakstīju kādu pusduci joku stāstu humoristiska­jiem nedēļas žurnāliem, un, kad jau taisījos gulēt, man iešāvās prātā izmēģināt roku pie komiskām kuplejām — un stundas laikā sacerēju veselas četras. Vajadzētu dabūt dolāru par katru. Nopelnīt četrus dolārus tā starp citu, taisoties gulēt, nav nemaz peļami.

Protams, šis darbs ir bezvērtīgs, garlaicīgs un apnicīgs, bet tas nav garlaicīgāks par grāmatvedību un kailu ci­paru bezgalīgu skaitīšanu par sešdesmit dolāriem mē­nesī— un tā līdz pašai nāves stundai. Turklāt šim darbam tomēr ir sakars ar literatūru, un tas dod man iespēju rakstīt vērtīgākus sacerējumus.