DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Tiklīdz Mārtiņa rokas pieskārās Rūtas pierei, viņa at­viegloti nopūtās:

— Cik labi.

Pēc pusstundas viņa iejautājās:

— Vai neesat noguris?

Jautājums bija lieks, jo viņa jau zināja atbildi. Tad Rūta, iegrimusi pusmiegā, ļāvās viņa roku remdinošajai ietekmei. No viņa pirkstiem strāvoja dziedinošs spēks, aizdzīdams sāpes, — tā vismaz viņai likās. Beidzot sā­pes tiktāl pierima, ka Rūta iemiga, un Mārtiņš klusām aizgāja.

Vakara viņa piezvanīja Martinam pa tālruni.

— Es nogulēju līdz pašam vakaram, — viņa sacīja, — jūs mani pilnīgi izārstējāt, mister Iden, es nemaz ne­zinu, kā lai jums pateicos.

Mārtiņš aiz prieka un apmulsuma tikko spēja parunāt, un visu laiku viņa prātā plaiksnīja atmiņas par Brauningu un slimīgo Elizabeti Baretu. To, ko Braunings darīja sa­vas iemīļotās labā, spēj darīt arī viņš, Mārtiņš Idens, Rūtas Morzes labā. Atgriezies savā istabā, viņš paņēma Spensera «Socioloģiju» un atlaidās guļus. Taču lasīt ne­varēja, Mīlestība valdīja pār viņa domām, un drīz vien viņš, pašam nemanot, jau bija apsēdies pie sava tintes traipiem noraibotā galda. Sonets, ko viņš tovakar uzrak­stīja, bija pirmais no piecdesmit dzejoļiem ciklā «Mīles­tības soneti», kurus viņš sacerēja nākamajos divos mē­nešos. Rakstot viņam neizgāja no prāta «Mīlestības soneti portugālietei», un viņš rakstīja vislabākajos apstākļos, lai rastos liels mākslas darbs, — mīlestības iedvesmā.

Tās stundas, kad netikās ar Rūtu, Mārtiņš veltīja «Mīlestības sonetiem», lasīšanai mājās vai bibliotēkās, kur viņš vērīgi pētīja nupat iznākušos žurnālus, cenzdamies izprast redaktoru izvēles noslēpumu. Tās stundas, ko Mār­tiņš pavadīja kopā ar Rūtu, bija vienlīdz pilnas gan ne­prātīgu cerību, gan šaubu. Nedēļu pēc tam, kad Mārtiņš bija izdziedējis Rūtu no galvas sāpēm, Normans ierosināja pavizināties mēnesnīcā ar buru laivu pa Meritas ezeru, un Arturs ar Olneju šo nodomu atbalstīja. Laivu prata vadīt vienīgi Mārtiņš, tāpēc viņu lūdza uzņemties kapteiņa pienākumus. Rūta apsēdās viņam blakus pakaļgalā, bet pārējie trīs jaunekļi, nometušies uz vidus soliem, bija uzsākuši nebeidzamu strīdu par saviem studentu biedrību jautājumiem.

Mēness vēl nebija uzlēcis, un Rūta, skatīdamās zvaig­žņotajās debesīs, nepārmīdama ne vārda ar Mārtiņu, pēkšņi jutās vientuļa. Viņa pavērās Mārtiņā. Vēja brāzma sazvēla laivu sāniski, viļņi apšļāca klāju, un viņš, turot vienā rokā stūres pinni, bet otrā grotburas auklu, mazliet mainīja virzienu, cenzdamies apmest līkumu ziemeļu krasta zemesragam. Mārtiņš nemanīja viņas skatiena, un Rūta pētīgi vēroja viņu, prātodama par dīvaino iedomu, kas mudina šo ar izcilām spējām apveltīto jaunekli iz­šķiest laiku, rakstot stāstus un dzejoļus, kuri nesniedzas pāri diletantismam un viduvējībai.

Rūtas acis slīdēja pār Mārtiņa spēcīgo kaklu, kas blāvi iezīmējās zvaigžņu gaismā, pār viņa stingri izslieto galvu, un Rūtu atkal pārņēma jau pazīstamā vēlēšanās apskaut šo kaklu. Tas pats spēks, kas likās netīkams, vienlaikus viņu arī valdzināja. Vientulības sajūta kļuva skaudrāka, un Rūtu pārņēma gurdums. Laivas šūpoņa viesa netīk­smi, un viņa atcerējās, kā Mārtiņš ar vienu remdinošu pie­skārienu bija klusinājis viņai galvas sāpes. Mārtiņš sēdēja blakus, cieši blakus, un laiva zvalstīdamās it kā vēl vai­rāk tuvināja Rūtu viņam. Pēkšņi Rūtai iegribējās pieglaus­ties Mārtiņam, rast atbalstu, un, pirms šo vēlmi apzinājās, viņa jau tai ļāvās, piekļaudamās viņam. Varbūt vai­nīgas viļņu šūpas? Rūta to nezināja. Nekad ari neuzzi­nāja. Viņa zināja tikai, ka ir pieglaudušies Mārtiņam, ka viņai tagad ir labi un mierīgi ap sirdi. Pat ja vainīgas viļņu šūpas, Rūta vairs negribēja atvirzīties no Mārtiņa. Viņa bija piekļāvusies Mārtiņam un piekļāvās arī tad, kad viņš mainīja pozu, lai viņai ērtāk sēdēt.

Tas bija neprāts, bet viņa nevēlējās par to domāt. Viņa vairs nebija agrākā Rūta, viņa bija sieviete, un viņu mu­dināja sievietes tieksme pēc atbalsta, — tiesa, viņa tikai viegli pieglaudās Mārtiņam, bet šī tieksme bija apmie­rināta. Viņa vairs nejuta noguruma. Mārtiņš klusēja. Bai­dījās izgaisināt burvību. Savaldība un biklums līdzēja klusēt, bet galva griezās, un domas juka. Viņš nespēja aptvert notiekošo. Tas likās pārāk brīnišķīgi, lai būtu no­mods, nevis drudža murgi. Viņš tikai ar pūlēm apslāpēja neprātīgo vēlēšanos atlaist burauklu un stūri un apskaut meiteni. Taču intuīcija brīdināja, ka tas visu sabojātu, un viņš klusībā pateicās liktenim, ka rokas aizņemtas. Tomēr viņš tīšprāt palēnināja laivas gaitu, bez sirdsapziņas pār­metumiem nolaida buras, lai ilgāk ieturētu halzi uz zie­meļu krastu. Viņš zināja, ka, mainot halzi, vajadzēs pār­sēsties — un viņu tuvība būs izjaukta. To visu viņš darīja veikli, arvien vairāk samazinādams ātrumu, taču neradī­dams ne mazākās aizdomas strīdniekos; viņš slavēja savu grūto jūrnieka dzīvi, kas bija iemācījusi viņam prasmi pakļaut savai gribai jūru, laivu un vēju un tagad ļāva turpināt tuvību ar iemīļoto šai burvīgajā mēness naktī.

Kad pirmie mēness stari apmirdzēja viņus ar pērļainu gaismu, Rūta atvirzījās nostāk un atvirzoties juta, ka arī viņš dara tāpat. Viņiem abiem gribējās slēpt savu tuvību no citu acīm. Tai jāpaliek tikai viņu abu noslēpumam. Kais­tošiem vaigiem Rūta tagad sēdēja pa gabaliņu no Mārtiņa un ar šausmām domāja par notikušo. Viņa bija izdarī­jusi kaut ko tādu, ko nedrīkstēja zināt nedz brāļi, nedz Olnejs. Kā tas varēja notikt? Savu mūžu viņai tā nekad nebija gadījies, lai gan viņa daudzreiz bija mēness naktīs vizinājusies laivā kopā ar jauniem vīriešiem. Viņai pat nebija radusies tāda vēlēšanās. Viņu māca kauns un neiz­pratne par savu pamodušos sievietību. Viņa zagšus pa­skatījās uz Mārtiņu, kas tobrīd bija aizņemts, griežot ap­kārt laivu, un gandrīz ienīda jaunekli, ka viņš pavedinājis viņu uz tik neapdomīgu un apkaunojošu rīcību. Tieši viņš, šis Mārtiņš Idens! Varbūt mātei tiešām taisnība, un viņi pārāk bieži tiekas? Rūta tūlīt stingri apņēmās, ka tā vairs nekad nenotiks, turpmāk viņa centīsies retāk redzēties ar Mārtiņu. Pat ienāca prātā aplama doma melot viņam, izdevīgā reizē, starp citu, pateikt, ka pirms mēness lēkta viņai laivā kļuvis slikti. Bet tad viņa atcerējās, ka, node­vīgajam mēnesim parādoties, viņi bija pavirzījušies tālāk viens no otra, un saprata, ka Mārtiņš viņai neticēs.

Visas nākamās dienas-Rūta bija kā apmāta; viņa vairs neanalizēja savas jūtas, vairs nelauzīja galvu par to, kas ar viņu notiek un kas viņu sagaida. Gluži kā drudzī viņa paklausīja dabas aicinājumam, gan šausminošam, gan valdzinošam. Taču viņai bija viena cieša apņemšanās, kas viesa paļāvību: neļaut Mārtiņam runāt par mīlestību. Ka­mēr viņš klusēs, viss būs labi. Pēc dažām dienām viņš dosies jūrā. Pat ja viņš sāktu runāt, tāpat nekas neno­tiktu. Viņa taču Mārtiņu nemīl. Protams, kādu pusstundu tas viss sagādās mokas viņam un radīs nepatīkamu stā­vokli viņai, jo pirmo reizi būs jāuzklausa atzīšanās mī­lestībā. No šīs domas viņa kairi notrīsēja. Viņa tiešām bija kļuvusi sieviete, un vīrieši iekāroja viņas roku. Viss sievišķais viņā atsaucās šim aicinājumam. Kairās trīsas pārņēma visu viņas būtību. Galvā riņķoja viena vienīga doma kā taurenītis ap liesmu. Rūta nonāca pat tiktāl, ka iztēlojās, kā Mārtiņš viņu bildina: viņa ielika vārdus vi­ņam mutē, bet pati vairākkārt atkārtoja savu noraidījumu, cenzdamās to iespējami mīkstināt, ņemot palīgā Mārtiņa īsto un cildeno vīrišķību. Vispirms viņam jāatmet smē­ķēšana. To viņa īpaši uzsvērs. Nē taču, viņa vispār neļaus viņam runāt par mīlestību. Tas ir viņas varā, un viņa to bija apsolījusi mātei. Sarkdama un trīcēdama Rūta ar nožēlu aizgainīja nepieļaujamos sapņus. Vajadzēs atlikt pirmo bildinājumu līdz daudz piemērotākam laikam, ka­mēr radīsies daudz piemērotāks tīkotājs.