DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš smiedamies centās viņu vest pie prāta. Otrdie­nas vakarā ieradās divi jauni strādnieki, un līdz nedēļas beigām Mārtiņš un Džo bija aizņemti, ierādot atnācējiem darba paņēmienus. Džo sēdēja un izrīkoja, bet pats nekā nedarīja.

— Lika pagaidīt! Ne pirksta vairs nepakustināšu! — viņš paziņoja. — Lai padzen ātrāk, tik un tā ņemšu kājas pār pleciem. Ar strādāšanu ir cauri, ļoti pateicos. Tagad braukšu preču vagonos un gulēšu zem kokiem. Ek jūs, darba vergi! Saraujiet! Svīstiet! Tas ir labi. Saraujiet un svīstiet! Un, kad nosprāgsiet, sapūsiet tāpat kā es, — vai tad nav vienalga, kā dzīvojat? Sakiet man — vai tas galu galā nav vienalga?

Sestdien viņi saņēma aprēķinu un kopā aizgāja līdz krustcelēm.

— Tu jau man līdzi klaiņot nenāksi, lai kā es mēģi­nātu tevi pielauzt? — Džo bezcerīgi jautāja.

Mārtiņš papurināja galvu. Viņš jau grasījās sēsties uz divriteņa. Viņi sarokojās, un Džo mirkli paturēja Mārtiņa roku savējā, sacīdams:

— Mēs vēl šai saulē tiksimies, Mārt. Tas ir kā likts. Man ir tāda jušana. Ar dievu, Mārt, dzīvo laimīgs! Tu man patīc, ellīgi patīc.

Džo bezcerīgi stāvēja ceja vidū, noskatīdamies Mārtiņam paka], kamēr tas pazuda aiz ceļa līkuma.

— Puika uz goda, — viņš nomurmināja. — Foršs puika.

Tad viņš sāka slāt gar ceļa malu līdz ūdens tvertnei, kur pie dzelzceļa uzbēruma gulēja kāds pusducis klaidoņu, gaidīdami preču vilcienu.

XIX

Rūta un viņas ģimene jau bija atgriezusies Oklendā, un Mārtiņš atkal sāka tikties ar viņu. Ieguvusi zinātnisko grādu, viņa vairs nemācījās, un viņš, darbā iztērējis vi­sus savus miesas un dvēseles dzīvinošos spēkus, vairs nerakstīja. Abi tāpēc varēja biežāk redzēties un kļuva viens otram aizvien tuvāki.

Sākumā Mārtiņš nekā nedarīja, tikai atpūtas. Viņš daudz gulēja un daudz domāja, vispār jutās kā cilvēks, kas pēc grūtas slimības pamazām atgūst spēkus. Pirmā atspirguma pazīme bija interese par laikrakstiem, kuru viņš pamazām jau izrādīja. Drīz viņš atkal sāka lasīt, vis­pirms dzejoļus un romānus, bet jau pēc dažām dienām līdz ausīm iegrima sen aizmirstajā Fiskes darbā. Lieliskā veselība palīdzēja viņam atjaunināt zaudētos dzīvības spē­kus, un viņš atkal atdabūja visu jaunības kaismi un spri- ganumu.

Rūta bija acīm redzami apbēdināta, kad Mārtiņš pazi­ņoja, ka tūlīt došoties jūrā, tiklīdz būšot pilnīgi atpūties.

— Kādēļ?

— Naudas dēļ, — viņš atbildēja. — Man vajadzīga nauda jaunam uzbrukumam izdevējiem. Nauda ir kara galvenie resursi, bet šai kaujā — nauda un pacietība.

— Ja j_ums_ vajadzīga tikai nauda, kāpēc nepalikāt ve­ļas mazgatavā?

— Tāpēc, ka mazgātava pārvērta mani kustonī. Tāds darbs pavedina uz dzeršanu.

Rūta ar šausmām pavērās Mārtiņā.

— Jūs gribat sacīt… — viņa trīcošu balsi iesāka.

Mārtiņš viegli varētu noklusēt patiesību, taču viņa daba

necieta melus, turklāt viņš atcerējās savu agrāko apņem­šanos vienmēr teikt patiesību, lai notiktu kas notikdams.

— Jā, — viņš atbildēja. — Pāris reižu gadījās.

Rūta nodrebēja un pavirzījās tālāk.

— Nevienam no maniem paziņām tā nav gadījies.

— Neviens no viņiem droši vien nekad nav strādājis Šellija veļas mazgātavā Karstavotos, — Mārtiņš, rūgti iesmiedamies, sacīja. — Sviedriem vaigā tev būs savu maizi pelnīt, darbs cilvēkam nāk par labu — tā sludina sprediķotāji, un dievs redz, ka neesmu nekāds sliņķis. Bet, kas par daudz, tas par ļaunu, un veļas mazgātavā tā bija. Un tāpēc arī esmu nolēmis doties jūrā, tas būs mans pē­dējais brauciens. Atgriezies es spēšu uzveikt izdevējus. Par to esmu pārliecināts.

Rūta klusēja skumīga un neapmierināta, un Mārtiņš juta, ka viņa nekad nesapratīs visu to, ko viņš pārdzī­vojis.

— Kādreiz es to visu aprakstīšu grāmatā, kas sauksies «Darba pazemošana» vai «Dzeršanas psiholoģija strād­nieku šķiras vidū», vai kaut kā tamlīdzīgi.

Nekad viņi nebija bijuši tik sveši viens otram kā šais dienās, neņemot vērā, protams, pirmo tikšanos. Mārtiņa vaļsirdīgā atzīšanās, kurā jautās dumpības gars, Rūtu at­grūda. Taču šī atsvešināšanās pati par sevi viņu satrieca daudz vairāk nekā tās cēlonis. Rūta tikai tagad manīja, cik tuvi viņi līdz šim bijuši, un viņai gribējās vēl ciešā­kas tuvības. Viņas dvēselē modās līdzjūtība un nevainīgi sapņi par Mārtiņa labošanu. Viņa vēlējās glābt šo jau­nekli, kas bija nogājis no ceļa, vēlējās glābt no apkārtējās vides, glābt no viņa paša, kaut ari pret viņa gribu. Rūtai šķita, ka viņa jūt cēlu un augstsirdīgu aicinājumu; viņa nenojauta, ka aiz tā visa slēpjas greizsirdība un alkas pēc mīlestības.

Skaistajās rudens dienās viņi bieži brauca ar divrite­ņiem ārpus pilsētas uz saviem iemīļotajiem kalniem, kur lasīja viens otram priekšā cildenus, apgarotus dzejdarbus, kas rosināja cildenas domas. Pacietība, pašaizliedzība, uzupurēšanās, darba mīlestība, tieksme pēc kaut kā aug­stāka — tie bija principi, kurus netiešā veidā viņam cen­tās iedvest Rūta, norādīdama uz savu tēvu, misteru Bat- leru un Endrjū Kārnegiju, kurš no nabaga ieceļotāju zēna bija kļuvis par «grāmatu karali», kas apgādā visu pa­sauli.

Mārtiņš prata novērtēt šos Rūtas centienus. Viņš tagad daudz labāk saprata Rūtas domas, un meitenes dvēsele viņam vairs nebija aiz septiņiem zieģeļiem. Viņi sarunājās un apmainījās domām kā līdzīgs ar līdzīgu. Taču ra­dusies nevienprātība neskāra Mārtiņa mīlestību. Jaunekļa mīlestība bija kaislāka nekā jebkad, jo viņš mīlēja Rūtu tādu, kāda viņa ir, un pat viņas fiziskais trauslums Mār­tiņa acīs piešķīra viņai īpašu valdzinājumu. Viņš bija lasījis par slimīgo Elizabeti Baretu, kas ilgus gadus ne­bija pielikusi kājas pie zemes, līdz beidzot pienāca tā ne­aizmirstamā diena, kad viņa slepus aizbēga ar Brauningu un stingri un lepni uzslējās kājās zem klajas debess. Mārtiņš nolēma, ka arī viņš spēj darīt Rūtas dēļ to, ko Braunings darīja savas iemīļotās labā. Taču vispirms Rū­tai viņš jāiemīl. Viss pārējais jau būs pavisam viegli. Viņš dos meitenei spēku un veselību. Viņš bieži sapņoja par viņu nākamo ģimenes dzīvi, redzēja sevi un Rūtu dzīvojam ērtībās un labklājībā, kas sasniegtas ar darbu, viņi lasa un pārspriež dzejoļus, Rūta, atlaidusies uz dī­vāna starp daudziem spilveniem, lasa viņam priekšā. Vien­mēr viņam rādījās tieši šī aina — visas viņu dzīves sim­bols. Reizēm nevis Rūta, bet viņš lasīja, apskāvis viņu ap vidu, un Rūtas galva noslīgusi uz viņa pleca. Dažkārt viņi sēdēja, pieķļāvušies viens otram, un klusām lasīja grāmatu. Rūta mīlēja dabu, un Mārtiņa bagātā iztēle mainīja dekorācijas, uz kuru fona norisa šī lasīšanas aina. Viņi lasīja, gan sēdēdami ielejās, ko ieskāva stāvas klintis, gan zaļās kalnu pļavās vai pelēkās smilšu kāpās, kur pie viņu kājām risa balti putu vainagi; lāgiem viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu kādā vulkāniskā tropu salā, kur dārdēdami gāžas lejā ūdenskritumi, radīdami trīsuļojošu miglu, kuru vēja brāzmas kā gaisīgu plīvuru aiznes līdz jūrai. Taču vienmēr uz šā dabas krāšņuma fona parādījās Mārtiņš un Rūta, nolīkuši pār grāmatu, bet pašu dabu aizēnoja otrs fons, blāvs un neskaidrs, — darbs, panā­kumi un materiālā nodrošinātība, kas atver viņiem visas pasaules dārgumu krātuves.