DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Mūsu mazā meitiņa kļuvusi sieviete, — misis Morze pēc stundas lepni paziņoja savam vīram.

— Vai tas nozīmē, ka viņa ir iemīlējusies? — misters Morze sacīja, jautājoši paskatījies uz sievu.

— Nē, tas nozīmē, ka viņa tiek mīlēta, — sieva smai­dot atbildēja. — Mēģinājums ir izdevies. Beidzot viņa pamodusies sieviete.

— Tad jāatbrīvojas no šā Idena, — īsi un lietišķi se­cināja misters Morze.

Taču viņa sieva pakratīja galvu.

— Tas nebūs jādara. Rūta saka, pēc dažām dienām viņš došoties jūrā. Un, kad atgriezīsies, Rūtas šeit vairs nebūs. Mēs viņu aizsūtīsim pie krustmātes Klēras. Viņai nāks par labu pavadīt gadu Austrumos — iepazīties ar citiem cilvēkiem, citu dzīvi, mainīt klimatu un apstākļus.

Mārtiņu atkal pārņēma vēlēšanās rakstīt. Stāstu un dze­joļu idejas nemitīgi dzima viņa smadzenēs, un viņš iz­darīja īsus uzmetumus, lai kādreiz nākotnē tos izmantotu. Rakstīt viņš nerakstīja. Sīs bija viņa negarās brīvdienas, un viņš bija nolēmis tās veltīt atpūtai un mīlestībai, un tas pilnīgi izdevās. Viņā bija atgriezies dzīves spars, un satiekoties Rūta katrreiz atkal izjuta viņa spēka un vese­lības milzīgo ietekmi.

— Esi uzmanīga, — māte lieku reizi meitu brīdināja. — Vai tu pārāk bieži nesatiecies ar Mārtiņu īdenu?

Taču Rūta tikai draiski pasmaidīja. Viņa pārāk paļāvās uz sevi, turklāt Mārtiņš jau pēc dažām dienām dosies jūrā. Kad viņš atgriezīsies, viņa jau būs projām Austru­mos. Tomēr Mārtiņa spēkam un veselībai bija maģiska vara. Mārtiņš zināja par Rūtas paredzamo braucienu un saprata, ka jāpasteidzas. Taču viņš nevarēja iedomāties, kā jātuvojas tādai meitenei kā Rūta. Agrākā pieredze visu vēl sarežģīja, jo meitenes un sievietes, ar kurām viņš bija

saticies, izturējās gluži citādi. Tām bija noteikts priekš­stats par flirtu, mīlestību un tās izpausmi, turpretī Ruta nekā nezināja. Viņas neparastā skaidrība Martinu mul­sināja, atņēma runas dāvanas un neviļus iedvesa domu, ka viņš nav Rūtas cienīgs. Bija vēl viens apstāklis, ne mazāk mulsinošs. Viņš pats līdz šim vēl nekad nebija mīlējis. Savā raibajā pagātnē viņam bija patikušas sie­vietes, ar dažām viņš bija pat aizrāvies, tomēr to visu nebūt nevarēja saukt par mīlestību. Viņam vajadzēja tikai nevērīgi, pavēloši uzsvilpt, un viņas atdevas. Viņam sievietes bija tikai acumirklīgas izklaidēšanās, nejaušības, tās sarežģītās spēles elements, no kādiem sastāv vīriešu dzīve, turklāt otršķirīgs elements. Turpretī tagad pirmo reizi viņš jutās bikls, apjucis, nedrošs un pazemīgs. Viņš nezināja, ko runāt, kā izturēties, apjucis no savas iemīļo­tās rimtās skaidrības.

Klaiņoiumos pa daudzveidīgo, mūžam mainīgo pasauli Mārtins bija iemācījies kādu modrīgu likumu: spēlējot ne­pazīstamu spēli, nekad nevajag izdarīt pirmo gājienu. Šis likums bija tukstoškārt apstiprinājies darbos, turklāt tas attīstīja ari novērošanas spējas. Mārtiņš iemanījās orien­tēties, nogaidīt, kamēr atklāsies pretinieka vājuma punkts. Tāpat ari dūru cīņā viņš vienmēr centās uziet pretinieka vājo vietu, un tad pieredze palīdzēja viņam belzt pa šo vietu, belzt nekļūdīgi.

Un tagad attiecībā uz Rūtu viņš arī nogaidīja, vēlēda­mies, bet neuzdrīkstēdamies runāt par savu mīlestību. Viņš baidījās Rūtu aizvainot un nepaļāvās arī uz sevi. Taču, pašam nezinot, gāja pareizo ceļu. Mīlestība parā­dījās pasaulē, pirms vēl cilvēki prata runāt, un savā agrajā jaunībā tā apguva veidus un paņēmienus, kurus vairs nekad neaizmirsa. Un tieši šai primitīvajā veidā Mārtiņš iemantoja Rūtas labvēlību. Sākumā viņš to darīja neapzināti un tikai vēlāk atskārta savu rīcību un tās se­kas. Mārtiņa rokas pieskāriens Rūtas rokai bija daudz ietekmīgāks nekā visi skaistie vārdi, viņa spēka tieša iz­jūta iedarbojās stiprāk nekā iespiestas dzejas rindas, stip­rāk nekā tūkstoš mīlētāju paaudžu kvēlas tirādes. Vār­diska mīlestības izpausme vispirms satrauktu Rūtas prātu, bet rokas pieskāriens, mirkļa tuvība iedarbojās tieši uz viņas slēpto sievietes instinktu. Viņas prāts bija jauns tāpat kā viņa pati, turpretī instinkts tikpat vecs kā cil- .vēce, pat vēl vecāks. Tas bija radies tais tālajos laikos,

kad radās pati mīlestība, un tā senās gudrības spēks pār­spēja visas vēlāko laiku ierašas un viltības. Tāpēc Rūtas prāts klusēja. Viņa pie tā negriezās, necentās rast iz­skaidrojuma tai stiprajai ietekmei, kādu Mārtiņš atstāja uz viņas dvēseli, kas tvīka mīlestības ilgās. Tas, ka Mār­tiņš viņu mīl, bija skaidrs kā diena, un Rūta tīksminājās par šas mīlestības izpausmi — acu mirdzumu, roku trī­sām un kvēli, kas joņiem sārtoja saulē iedegušos jaunekļa vaigus. Reizēm Rūta it kā iekairināja Mārtiņu, bet tik kautri un naivi, ka nedz viņš, nedz viņa pati to neapjauta. Viņa trīcēja līksmā sava sievišķīguma varas apziņā un kā īsta Ievas meita rada baudu, gan rotaļādamās, gan ķircinādamās ar viņu.

Mārtiņš klusēja, tāpēc ka nezināja īstos vārdus, tāpēc ka viņa jūtas bija pārāk spēcīgas, — klusēja un turpināja bikli un neveikli meklēt tuvību. Viņa rokas pieskāriens Rūtai bija tīkams, pat vairāk nekā tīkams. Mārtiņš to nezināja, bet juta, ka nav viņai pretīgs. Viņi gan paspieda viens otram roku, tikai sasveicinoties un atvadoties, tomēr pirksti bieži saskārās, turot divriteņus, sasienot grāmatas, ko ņemt līdzi kalnos, vai kopā tās pārlapojot. Ne reizi vien gadījās, ka Rūtas mati glāstīja Mārtiņa vaigu vai arī meitene mirklīgi piekļāvās viņa plecam, aizrautībā nolī­kusi pār grāmatu. Rūta klusībā smējās par tām dīvaina­jām tieksmēm, kas viņu tad pārņēma, — lāgiem viņai, piemēram, gribējās pabužināt viņa matus; bet viņš, no lasīšanas noguris, savukārt kaisli ilgojās ielikt galvu viņai klēpī un vaļā acīm sapņot par nākotni. Agrāk piknikos Šelmondparkā vai Sicenparkā viņš bieži bija ielicis galvu kādai meitenei klēpī un saldi aizsnaudies, ļaudams meičai sargāt viņu no saules un raudzīties viņā mīlas pilnām acīm, apbrīnojot viņa lepno vienalgu pret mīlestību. Ielikt galvu meitenei klēpī Mārtiņam vienmēr bija licies visvien­kāršākais pasaulē, bet tagad, skatoties uz Rūtu, viņš sa­prata, ka tas ir neiespējami un neiedomājami. Taču tieši šī neiespējamības un nesasniedzamības apziņa, kas viņu atturēja, Mārtiņam pašam to neapjaušot, veda pie mērķa. Savas apvaldības dēļ viņš ne reizi neradīja Rūtā baiļ- pilnu satraukumu. Kautra un nepieredzējusi Rūta nema­nīja, cik bīstamas sāk izvērsties viņu tikšanās. Viņa ne­apzināti tiecās pēc Mārtiņa, un viņš, juzdams augam tuvību, gribēja, bet neuzdrīkstējās izšķirties.

Taču reiz viņš tomēr izšķīrās. Aizgājis pie Rūtas, viņš atrada meiteni istabā ar nolaistām štorām, viņa sūdzējās par stiprām galvas sāpēm.

— Nekas nelīdz, — viņa atbildēja uz Mārtiņa izvaicā­jumiem. — Pulverus nedrīkstu dzert, ārsts Holls man noliedza.

— Es jūs izārstēšu bez jebkādām zālēm, — Mārtiņš piedāvājās. — Protams, neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, ja vēlaties, varu mēģināt. Tā ir visvienkāršākā masāža. Es to iemācījos Japānā. Japāņi taču ir pirmklasīgi masē- tāji. Vēlāk redzēju, kā to pašu dara havajieši, tikai ar drusku citādiem paņēmieniem. Viņi šo masāžu sauc par lomi-lomi. Tā reizēm iedarbojas daudz labāk nekā visas zāles.