DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Es ieteiktu savai mazajai meitiņai būt piesardzīgā­kai, — māte Rūtu kādu dienu brīdināja.

— Es zinu, par ko tu runā. Tas nemaz nav iespējams. Viņš nav …

Rūta samulsa un pietvīka — tas bija meitenes mulsums, kura pirmo reizi runa par dzīves svētajiem noslēpumiem ar mati, kas viņai bija tikpat svēta.

— Tev līdzinieks, — māte pabeidza Rūtas iesākto tei­kumu.

Rūta palocīja galvu.

— Es to negribēju sacīt, bet tā tas ir. Viņš ir rupjš, neaptēsts, spēcīgs … par daudz spēcīgs. Viņš nav …

Rūta saminstinājās un nevarēja turpināt. Bija pārāk neparasti runāt ar māti par šādām lietām. Un atkal māte pabeidza viņas vietā:

— Viņš nav dzīvojis īsti tikumīgu dzīvi, tu gribēji teikt.

Rūta atkal palocīja galvu, un sārtums atkal ielija viņas

vaigos.

— Jā, tā tas ir, — viņa apstiprināja. — Tā, protams, nav viņa vaina, bet viņš bieži saticies ar…

— Ar šausmīgiem cilvēkiem? Nūja, kādi draugi, tāds pats.

— Jā. Un viņš mani biedē. Reizēm mani pārņem šaus­mas, klausoties, cik viņš mierīgi un atklāti runā par sa­viem kauna darbiem, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Bet tā taču nedrīkst, vai ne?

Viņas sēdēja apskāvušās, un, kad Rūta apklusa, māte noglāstīja viņas roku, gaidot, lai meita atkal sāk runāt.

— Bet viņš mani briesmīgi interesē, — Rūta turpināja.

— Vispirms viņš zināmā mērā ir manā aizbildniecībā. Bez tam … viņš ir pirmais jaunais vīrietis, ar ko es drau­dzējos, lai gan par draugu viņu īsti nevarētu saukt; viņš ir reizē draugs un aizbilstamais. Dažreiz, kad viņš mani biedē, man šķiet, ka es rotaļājos ar buldogu kā skolniece brīvlaikā, ar lielu buldogu, kas rūc un rāda zobus un kuru katru mirkli var norauties no ķēdes.

Rūta atkal apklusa, un māte gaidīja.

— Viņš mani interesē tāpat kā .. . kā buldogs. Viņā ir daudz kā laba, bet arī daudz kā tāda, kas man liegtu iz­turēties pret viņu … nu, citādi. Redzi, es esmu par to visu domājusi. Viņš lādējās, smēķē, dzer, ir kāvies ar dūrēm — viņš pats man to stāstīja un pat teica, ka viņam patīkot kauties. Viņš nepavisam nav tāds vīrietis, ko es vēlētos sev… — Viņas balss aizlūza, un viņa pavisam klusi nobeidza: — … par vīru. Turklāt viņš ir pārāk spēcīgs. Manam iemīļotajam jābūt garam, slaidam, tumšiem ma­tiem, elegantam un apburošam. Nē, nebaidies, es neiemīlē­šos Mārtiņā Idenā! Tā man būtu vislielākā nelaime.

— Es jau nerunāju par to, — māte izvairīgi atbildēja.

— Vai tu par viņu tomēr esi domājusi? Sis cilvēks tev nekada ziņā nav piedienīgs … bet ja nu viņš tevī iemīlas?

— Viņš jau … viņš jau sen mani mīl! — Rūta iesau­cās.

— Tas bija sagaidāms, — māte maigi sacīja. — Vai kāds, kas tevi pazīst, var tevī neiemīlēties?

— Taču Olnejs mani ienīst! — Rūta iedegās. — Un es arī viņu ienīstu!_Kad viņš man tuvojas, es jūtos kā kaķe, man gribas skrāpēties; es nojaušu, ka esmu viņam pre­tīga, bet, lai būtu kā būdams, man viņš katrā ziņā ir pretīgs. Taču kopā ar Mārtiņu Tdenu jūtos labi. Mani vēl neviens vīrietis nav mīlējis — «tā» nav mīlējis. Un ir tik patīkami, ja mīl «tā» … Tu zini, mīļā māmiņ, ko es gribu teikt. Ir tik patīkami apzināties, ka esi īsta sieviete. — Rūta iekļāva seju mātei klēpī un sāka elsot. — Es zinu, ka esmu liela muļķe, bet es atklāti stāstu to, ko izjūtu.

Misis Morze bija gan apbēdināta, gan iepriecināta. Vi­ņas meita — humanitāro zinātņu bakalaure ir zudusi, pretī sēž meita — sieviete. Mēģinājums izdevies. Dīvai­nais tukšums Rūtas dabā aizpildīts, aizpildīts bez bries­mām un bez ciešanām. Sis neveiklais matrozis veicis savu funkciju, un, lai arī Rūta viņu nemīl, viņš tomēr pamo­dinājis viņā sievieti.

— Viņam trīc rokas, — Rūta sacīja, kaunīgi slēpdama seju. — Tas ir tik smieklīgi un uzjautrinoši, bet man kļūst viņa arī žēl. Un, kad viņa rokas trīc pārāk stipri un acis mirdz pārāk kvēli, es sāku lasīt viņam morāli un aizrādīt uz visām viņa kļūdām. Viņš mani dievina, es zinu. Viņa rpkas un acis nemelo. Un mani tas vērš it kā vairāk pie­augušu, jau pati šī doma vien. Es jūtu, ka man pieder kaut kas, uz ko man ir visas tiesības, un es kļūstu līdzīga citām meitenēm … un … un … jaunām sievietēm. Es zinu, ka agrāk nebiju viņām līdzīga un tas tevi uztrauca. Tu gan savu uztraukumu man neizrādīji, bet es to ievē­roju un gribēju, kā saka Mārtiņš Idens, «laboties».

Tie bija svēti brīži gan mātei, gan meitai, viņu acis mijkrēslī valgi spīdēja. Rūta — nevainīga, atklāta un ne­pieredzējusi, māte — mīloša, saprotoša, tomēr apsvērīgi pamācoša.

— Viņš ir trīs gadus jaunāks par tevi, — māte sacīja. — Viņam nav nekāda stāvokļa. Viņš nekur nestrādā un nekā nenopelna. Viņš ir ļoti nepraktisks. Ja viņš tevi mīl, viņam vajadzētu padomāt par to, kas dotu viņam iespēju un tiesības apprecēties ar tevi, nevis aizrauties ar kaut kādiem stāstiņiem un bērnišķīgiem sapņiem. Diezin vai šis Mārtiņš īdens vispār kādreiz kļūs pieaudzis. Viņam trūkst pienākuma apziņas, un viņš necenšas dzīvē kaut ko sasniegt, kā pienākas īstam vīrietim, — kādi, piemē­ram, ir tavs tēvs, misters Batlers un visi mūsu aprindu cilvēki, šaubos, vai Mārtiņš Idens kādreiz būs naudas pelnītājs. Taču pasaule tā iekārtota, ka nauda ir nepiecie­šama: bez tās nav nekādas laimes — es jau nerunāju par milzu bagātību, bet tikai par drošiem ienākumiem, lai va­rētu pieklājīgi dzīvot. Vai viņš … viņš nekad nav runājis par savām jūtām?

— Neviena vārda. Pat nav mēģinājis; es jau arī neļautu viņam runāt. Es taču viņu nemaz nemīlu.

— Par to es priecājos. Es gan negribētu, ka mana meita, mana skaistā un tikumīgā meita iemīlētu šadu cil­vēku. Pasaulē ir tik daudz cēlu, krietnu un nesamaitatu vīriešu. Kādā jaukā dienā tu satiksi tādu un iemīlesi — un viņš iemīlēs tevi, un tu būsi ar viņu tikpat laimīga, cik es biju ar tavu tēvu. Un vienmēr jadoma par vel kaut ko…

— Ja, mamiņ?

Misis Morzes balss kļuva klusa un maiga.

— Par bērniem.

— Es … es par to esmu domājusi, — Rūta atzinās, atcerēdamās netiklās domas, kas viņai šad tad bija uzmā- kušās, un aiz kauna atkal pietvīka.

— Tieši bērnu dēļ šis misters Idens nevar būt tavs vīrs, — misis Morze zīmīgi sacīja. — Viņiem jāmanto tīras asinis, un diezin vai viņš tādas var dot. Tavs tēvs man ir stāstījis par jūrnieku dzīvi, un … un tu jau pati saproti.

Rūta satraukti paspieda mātes roku, juzdama, ka tiešām visu saprot, lai gan tas neskaidrais un briesmīgais, kas viņai tēlojās, nekādi nespēja iegūt noteiktu veidu.

— Tu zini, māmiņ, ka es nekā nedaru, neaprunājusies ar tevi, — viņa sacīja, — tikai tev reizēm pašai mani jā­izjautā tā kā šodien. Es jau sen gribēju tev visu to iz­stāstīt, tikai nezināju, kā iesākt. Tā, protams, ir nevaja­dzīga kautrība, bet tev ir tik viegli man palīdzēt. Tev mani šad tad jāizvaicā, jādod man izdevība runāt. Māmiņ, tu taču arī esi sieviete. — Rūta pēkšņi gaviļaini iesaucās, pietrūkās kājās un satvēra mātes roku, tīksmi izjuzdama šo jauno, vēl neapjausto vienlīdzību viņu starpā. — Es nekad to neiedomātos, ja mums nebūtu iznākusi šī saruna.

Man vispirms vajadzēja izjust, ka esmu sieviete, lai sa­prastu, ka ari tu esi sieviete.

— Mēs abas esam sievietes, — teica māte, apskaudama un noskūpstīdama meitu. — Abas esam sievietes, — viņa atkārtoja, kad viņas roku rokā izgāja no istabas, satrauk­tas par jauno biedriskās tuvības izjūtu.