DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Taču Mārtiņš aizgriezās un ļāva, lai Džo klāsta savus nākotnes plānus bufetniekam, kamēr to aizsauca jauni apmeklētāji — divi vietējie fermeri. Mārtiņš karaliski uz­cienāja viņus līdz ar visiem, kas bija dzertuvē — paris laukstrādnieku, dārznieka palīgs un zirgkopējs no viesnī­cas, pats bufetnieks un vēl kāds klaidonis, kas bija ieslī­dējis iekšā kā ēna un kā ēna rēgoja letes viņā gala.

Pirmdienas rītā Džo stenēdams un vaidēdams svieda mazgājamā mašīnā pirmo veļas blāķi.

— Es jau teicu … — viņš iesāka.

— Aizveries! — Mārtiņš uzbrēca. — Piedod, Džo, — viņš vēlāk sacīja; kad abi gāja pusdienās.

Džo saskrēja acīs asaras.

— Būs jau labi, vecais puika, — Džo atbildēja. — Mēs dzīvojam gatavā ellē, tāpēc reizēm šaujam pār strīpu. Bet tu esi man dikti iepaticies pa šo laiku, goda vārds. Tāpēc man drusku iekoda. Es tev uzreiz nez kādēļ pieķēros.

Mārtiņš paspieda viņa roku.

— Vai zini, metīsim visu pie malas, — Džo turpināja, — un iesim klaiņot! Es nekad neesmu mēģinājis, bet droši vien ir varen jauki. Iedomājies tik — nekas nav jādara! Es reiz biju slims ar tīfu un gulēju slimnīcā — ekur forši! Kaut atkal varētu saslimt!

Kā svina kurpēm vilkās nedēļa. Viesnīca bija pārpildīta, un «smalkveļa» ienāca kaudžu kaudzēm. Viņi parādīja īstu izturības brīnumu, strādāja līdz vēlai naktij elektriskajā gaismā, saīsināja ēdienreizes, sāka darbu jau pirms bro­kastīm. Mārtiņš vairs negāja aukstajā vannā — neatlika laika. Steiga, steiga, steiga — Džo modri uzraudzīja mi­nūtes, neļāva nevienai aiziet zudumā, skaitīja tās tāpat, kā skopulis skaita zeltu, strādāja nikni, drudžaini, bez apstājas kā mašīna — pastāvīgā saskaņā ar otru mašīnu, kas reiz bija bijis cilvēks, vārdā Mārtiņš Idens.

Taču Mārtiņš tikai retumis spēja domāt. Domu mājoklis bija aizslēgts, logi aizsisti ar dēļiem, un viņš pats bija tikai rēgains šā mājokļa sargs. Jā, viņš ir kļuvis par rēgu. Džo ir taisnība. Viņi abi ir šā bezgalīgā darba val­stības rēgi. Varbūt tas viss ir tikai sapnis? Dažreiz, sli­dinot smago gludekli pār baltiņ balto veļu, karstajos tvaika mutuļos Mārtiņam šķita, ka tas tiešām ir sapnis. Varbūt jau pēc brīža, bet varbūt pēc tūkstoš gadiem viņš atkal pamodīsies savā istabiņā pie tintes traipiem norai- binātā galda un atsāks vakar pārtraukto rakstīšanu. Bet varbūt arī tas ir sapnis un viņš atmodīsies, lai nomainītu sardzi, un, nolēcis no savas kojas, kāps augšā uz klāja un nostāsies pie stūres zem zvaigžņotām tropu debesīm, un dzedrs pasātvējš atvēsinās viņa augumu.

Atkal pienāca sestdiena, un trijos darbs bija pabeigts.

— Aiziešu iedzert glāzi alus, — Džo sacīja vienmuļā balsī, kas bija tik raksturīga nedēļas beigu pārvarīgajam bezspēkam.

Taču Mārtiņš pēkšņi it kā atmodās. Viņš saveda kār­tībā velosipēdu — ieeļļoja riteņus, pārbaudīja stūri un iztīrīja pārnesumu. Džo bija pusceļā uz dzertuvi, kad Mār­tiņš aizdrāzās garām, zemu noliecies pār stūri, ritmiski mīdams pedāļus un skatīdamies uz priekšu, uz putekļaino ceļu, pa kuru vajadzēja nobraukt septiņdesmit jūdžu. Viņš pārgulēja Oklendā un svētdien brauca atpakaļ. Pirm­dienas rītā viņš stājās pie darba — noguris, toties ar patīkamo apziņu, ka šoreiz nav piedzēries.

Pagāja piektā nedēļa un arī sestā, Mārtiņš joprojām dzīvoja un strādāja kā mašīna, un tikai dvēseles dziļu­mos bija saglabājusies maza dzirkstīte, kas lika viņam ik nedēļas beigās nojoņot ar divriteni simt četrdesmit jūdžu. Taču tā nebija atpūta. Tas bija tas pats mašīnas sasprin­gums, un galu galā Mārtiņa dvēselē nodzisa pat šī pēdējā dzirkstīte, kas bija palikusi no agrākās dzīves. Septītās nedēļas beigās, aiz gurduma nemaz nemēģinādams pre­toties, viņš devās kopā ar Džo uz ciematu un atkal juta, ka dzīvo, un nodzīvoja līdz pirmdienas rītam.

Tomēr nākamajā sestdienā Mārtiņš atkal nobrauca simt četrdesmit jūdžu, kliedēdams noguruma stingumu ar citu stingumu, kas radīja vēl lielāku nogurumu. Un tikai trešā mēneša beigās viņš trešo reizi devās Džo līdzi uz cie­matu. Aizmirsies viņš atkal sāka dzīvot un dzīvodams it kā pēkšņā zibens uzplaiksnā ieraudzīja, ka ir pārvērties par kustoni — ne jau dzeršanas, bet darba dēj. Dzer­šana bija tikai sekas, nevis cēlonis. Tā tikpat likumsaka­rīgi seko darbam, kā nakts seko dienai. Pārvērties darba lopā, viņš nekad neaizsniegs ilgotos augstumus, — viskijs iedvesa viņam šo domu, un viņš tam piekrita. Viskijs bija gudrs. Tas atklāja viņam svarīgu noslēpumu.

Mārtiņš lika atnest papīru un zīmuli, pasūtīja visiem viskiju, un, kamēr visi dzēra uz viņa veselību, viņš, atslē­jies pret leti, kaut ko rakstīja uz papīra.

— Telegramma, Džo, — viņš sacīja. — Izlasi!

Džo sāka lasīt, reibulī muļķīgi smīnēdams. Taču izla­sītais viņu pēkšņi atskurbināja. Viņš pārmetoši paskatījās uz Mārtiņu, acīs sariesās asaras un lēni ritēja pār vai­giem.

— Vai tu mani pamet, Mārt? — viņš bēdīgi jautaja._

Mārtiņš apstiprinoši pamāja ar galvu un L pasaucis kadu

puišeli, uzdeva tam aiznest zīmīti uz telegrāfu.

— Pagaidi! — Džo stīvu mēli iesaucās. — Es grib kaut ko apdomāt.

Džo pieķērās pie letes, lai nenokristu, un Mārtiņš ap­lika viņam roku un viņu atbalstīja, kamēr viņš domaja.

— Uzraksti, ka'vajag divus strādniekus! — viņš pēkšņi iesaucās. — Raksti augšā!

— Kādēļ tu ej prom? — Mārtiņš vaicāja.

— Tā paša dēļ kā tu.

— Es došos jūrā. To tu nevari.

— Nē, — Džo atbildēja, — bet es kļūs par klaidoni, tas ir pat varen jauki.

Mārtiņš brīdi pētīgi vērās viņā un beidzot iesaucās:

— Dieva vārds, tev taisnība! Labāk būt par klaidoni nekā par darba lopu. Tu vismaz dzīvosi! Līdz šim tev nemaz dzīves nav bijis.

— Bija gan, — Džo izlaboja, — es reiz gulēju slim­nīcā. Ar tīfu — vai es tev nestāstīju?

Kamēr Mārtiņš izlaboja telegrammas tekstu, Džo tur­pināja:

— Kad es gulēju slimnīcā, man nemaz negribējās dzert. Jocīgi, vai ne? Bet, kad visu nedēļu nostrādājos kā vergs, man japieliekas pilnam. Visi zina, ka pavāri dzer kā velni.. .un maiznieki arī. Tāds darbs. Nekas nelīdz. Pag, es maksašu pusi par telegrammu.

— Labi, norēķināsimies, — Mārtiņš teica, — bet tagad metīsim kauliņus, kam jāizmaksā.

— Ei, sanāk, es izmaksāju! — Džo sauca, kad viņi bija ripinājuši kauliņus uz dzērieniem nolaistītās letes.

Pirmdienas rītā Džo jau bija pārņēmis satraukums. Viņš vairs nelikās zinis nedz par galvas sāpēm, nedz par darbu. Daudz dārgo minūšu aizgāja zudumā, kamēr cit­kārt modrais sargs bezrūpīgi raudzījās laukā pa logu, priecādamies par sauli un kokiem.

— Skaties! — viņš iesaucās. — Tas viss pieder man! Tā ir brīvība! Es var izstiepties garšļauku zem šiem ko­kiem un gulēt kaut tūkstoš gadu, ja patīk. Ejam, Mārt, uzspļaujam uz visu! Kāpēc vēl jāgaida? Tā ir dīkdienības zeme, un uz turieni mans tagad paņems biļeti, tikai ne retūrbiļeti, velns parāvis.

Brīdi vēlāk, piepildīdams mazgājamo mašīnu ar netīro veļu, Džo ieraudzīja viesnīcas īpašnieka kreklu — viņš pazina tā iezīmi. Atgūtās brīvības sajūsmā viņš nometa kreklu uz grīdas un sāka mīdīt to kājām.

— Kaut tas būtu tavs cūkas purns, resnais holandieti! — viņš kliedza. — Se tev, še tev vēl un vēl, maita tāds! Lai tik kāds mēģina mani atturēt! Lai tik pamēģina!