DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Daudz izlasīji? — Džo jautāja.

Mārtiņš papurināja galvu.

— Nekas. Šo nakti mēs norullēsim, toties rīt beigsim sešos. Tad tu tiksi pie lasīšanas.

Mārtiņš todien mazgāja vilnas drānas lielā baļļā, kas bija pilna ar kodīgām šķidrām ziepēm, lietodams visai dīvainu ierīci — uz kārts uzmauktu riteni, ko grieza vārpsta.

— Mans izgudrojums, — Džo lepni sacīja. — Aizstāj gan veļas dēli, gan rokas, turklāt ietaupa vismaz piec­padsmit minūtes nedēļā, un piecpadsmit minūtes šai peklē nav nieka lieta.

Apkaklīšu un aproču rullēšana arī bija Džo ideja, un, kad pienāca vakars un viņi iededza elektrību, Džo pa­skaidroja savu izdomu:

— Citās mazgātavās vēl tā nedara. Bet es ar šo pa­ņēmienu paspēju sestdienās tikt cauri trijos. Vienīgi jābūt ķērienam, tur tas āķis. Vajadzīga pareizā temperatūra un pareizais spiediens, un trīsreiz jālaiž caur rulli. Paska­ties! — Džo pacēla aproci. — Ar rokām nemaz labāk neizdarīsi.

Ceturtdien Džo aizsvilās dusmās. Piedevām bija atnesta stīvināšanai vēl vesela ķīpa «smalkveļas».

— Velns un elle! — viņš ārdījās. — Pametīšu te visu, kā stāv! Tas vairs nav izturams! Cauru nedēļu strādāju kā vergs, lai atlicinātu sev brīvu brīdi, un te viņi mani aplaimo ar veselu lērumu šo smalko lupatu, ko stērķelēt virs normas! Es dzīvoju brīvā valstī un pateikšu tam res­najam holandietim visu, ko par viņu domāju! Un es ne­runāšu ar viņu franciski! Savienoto Valstu valodā arī atradīsies trāpīgi vārdi. Veselu blāķi virs normas! Rīkļu­rāvējs!

— Atkal visu nakti jāstrādā, — Džo mirkli vēlāk teica, aizmirsis dusmas un padevies liktenim.

Arī tovakar Mārtiņš nekā neizlasīja. Visu nedēļu viņš nebija ieskatījies nevienā laikrakstā un, pašam par brī­numu, nemaz neilgojās to darīt. Jaunas ziņas viņu ne­interesēja. Viņš jutās pārāk noguris, lai par kaut ko inte­resētos, tomēr nolēma sestdienas pievakarē braukt ar divriteni uz Oklendu. Septiņdesmit jūdžu turp un atpakaļ nozīmēja, ka viņš nepagūs atpūsties un uzkrāt spēkus nā­kamajai nedēļai-. Labāk būtu braukt ar vilcienu, bet tas maksāja divarpus dolāru, un Mārtiņš bija cieši apņēmies taupīt.

XVII

Mārtiņš apguva daudz ko jaunu. Pirmajā nedēļā kādu pēcpusdienu viņš un Džo izgludināja divsimt balto virs­kreklu. Džo kustināja mašīnas sviru, pie kuras pleca bija piekabināts karsts gludeklis tērauda atsperē, kas regulēja spiedienu. Džo, izgludinājis stīvinātās aproces, krūtežu un apkaklītes, pasvieda kreklu Mārtiņam, kurš uz dēļa izgludināja visu pārējo.

Tas bija smags, nogurdinošs darbs, kas vilkās stun­dām ilgi, turklāt lielā steigā. Viesnīcas vaļējās verandās kungi un dāmas baltos tērpos sēdēja pie galdiņiem un malkoja atspirdzinošus dzērienus vai atvēsinājās pa­staigājoties. Turpretī veļas mazgātavā bija neizturama sutoņa. No lielās, sarkani nokaitušās plīts nāca versmaina svelme, un gludekļi, pieskaroties mitrajai veļai, sacēla veselus tvaika mākoņus. Šie gludekļi bija sakarsēti daudz vairāk, nekā tos parasti mēdz sakarsēt namamātes. Glu­deklis, ko pārbauda ar slapju pirkstu, Mārtiņam un Džo liktos pavisam auksts. Viņi noteica sakarsumu, pieliekot gludekli tuvu pie vaiga un uzminot temperatūru ar īpašu nojautu, kas Mārtiņam likās apbrīnojama, taču nebija iz­skaidrojama. Ja gludeklis bija pārāk sakarsis, to iegrem­dēja aukstā ūdenī. Te arī bija nepieciešama prasme un veiklība. Tikai vienu mirkli ilgāk ūdenī, un gludeklis at­dzisa vairāk, nekā vajadzīgs, lai labi slīdētu, un Martins apbrīnoja pats savu precizitāti, automātisku precizitāti, ar kādu izdarīja šo grūto paņēmienu.

Starp citu, apbrīnai jau neatlika laika. Visa Mārtiņa uzmanība bija pievērsta darbam. Viņš nemitīgi strādāja gan ar galvu, gan ar rokām kā dzīva mašīna, un darbs nomāca viņā visu cilvēcisko. Viņa smadzenēs vairs ne­bija vietas pārdomām par Visumu un tā varenajām pro­blēmām. Visas viņa gara plašās telpas bija aizslēgtas un aizzīmogotas. Apziņa bija patvērusies mazā istabiņā, no­vērošanas tornī, no kura tā deva pavēles viņa roku un plecu muskuļiem, viņa desmit pirkstiem — kā satvert glu­dekli, kā gludināt bezgalīgo daudzumu piedurkņu, sānu, muguru, nenovirzoties nedz par sprīdi, kā aizsviest izglu­dināto kreklu, to nesaburzot. Un, līdzko apziņa beidza rū­pēties par vienu kreklu, jau bija kārta otram. Tā pagāja stunda pēc stundas, kamēr ārā viss norima Kalifornijas svelmainajā saulē. Taču mazgātavas svelmē darbs neno­rima. Viesnīcas elegantajiem viesiem vienmēr vajadzēja tīru veļu.

Mārtiņam sviedri lija straumēm. Viņš dzēra milzum daudz ūdens, bet tveice un piepūle bija tik liela, ka mit­rums nenoturējās ķermenī, bet izsūcās ārā pa porām. Uz jūras pat vissmagākais darbs nebija traucējis Mārtiņam nodoties domām. Kuģa īpašnieks bija noteicējs tikai par viņa laiku. Turpretī šeit viesnīcas īpašnieks bija kungs arī par viņa domām. Viņš spēja domāt vienīgi par šo darbu, kas sagandēja gan viņa miesu, gan dvēseli. Citu domu viņam nebija. Viņš pat nezināja, vai mīl Rūtu. Viņa it kā vairs neeksistēja, jo Mārtiņa izmocītajā dvēselē ne­bija vietas atmiņām. Vienīgi vakaros, kad viņš likās gultā, vai rītos brokastojot meitenes tēls neskaidri paplaiksnīja atcerē.

— Sliktāk nekā ellē, vai ne? — Džo reiz iejautajās.

Mārtiņš pameta ar galvu, taču pēkšņi sapīka. Tas jau bija skaidrs arī bez atgādinājuma. Strādājot viņi parasti nerunāja. Sarunas izsita no darba ritma, un patlaban Džo jautājuma dēļ Mārtiņš izdarīja pie gludekļa divas lie­kas kustības.

Piektdienas rītā laida darbā mazgājamo mašīnu. Divreiz nedēļā vajadzēja mazgāt viesnīcas veļu: palagus, spilven- drānas, pārsegus, galdautus un salvetes. Tikuši ar to visu galā, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas». Tas bija urķīgs un nogurdinošs darbs, to nācās veikt piesardzīgi, un Mārtiņam tas lāgā negāja no rokas. Turklāt viņš bai­dījās no misēkļiem, kas šai gadījumā bija nelabojami.

— Vai redzi? — Džo sacīja, rādīdams krūšturi, tik plānu, ka to varēja iemiegt saujā. — Apsvilini šito, un tev atvilks divdesmit dolāru.

Taču Mārtiņš neko neapsvilināja: viņš atslābināja mus­kuļus, toties vairāk sasprindzināja nervus un strādādams tīksmi klausījās Džo ķengās, ar kādām tas apsaukāja dāmas, kas valkā šādu smalku veļu, — protams, vienīgi tāpēc, ka pašām tā nav jāmazgā. «Smalkveļa» nomocīja Mārtiņu un arī Džo kā lietuvēns. Tā laupīja viņiem tik dārgos mirkļus. Abi nopūlējās ap to visu dienu. Septiņos viņi pārtrauca mazgāšanu, lai sarullētu viesnīcas veļu. Desmitos, kad viesnīcā jau visi gulēja, viņi atkal ķērās pie «smalkveļas» un svīda pie tās līdz pusnaktij, līdz vie­niem, līdz diviem. Pustrijos viņi pabeidza.

Sestdienas rītā atkal «smalkveļa» un visādi sīkumi, līdz beidzot trijos nedēļas darbs bija galā.

— Tu tak nedzīsies ar ratu tādu gaisa gabalu līdz Oklendai? — Džo jautāja, kad viņi bija apsēdušies uz kāpnītēm un ar baudu ievilka dūmu.

— Braukšu gan, — Mārtiņš atbildēja.

— Kāds velns tevi tur triec? Pie kāda skuķa, vai?

— Nē, man jāapmaina grāmatas bibliotēkā. Lai ietau­pītu divarpus dolāru par biļeti, braukšu ar divriteni.

— Aizsūti grāmatas pa pastu. Tas maksā tikai piec­desmit centu.

Mārtiņš pārlika.

— Labāk rīt atpūties, — Džo vedināja. — Tas tev ir nepieciešams. Es zinu. Pats esmu galīgi izpumpējies.