DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Kājas trīcēja, galva griezās, viņš jutās vārgs un sagrī­ļojies atsēdās uz gultas. Viņš joprojām bija pagātnes varā. Apjucis skatījās apkārt, it kā nesaprazdams, kur atrodas, kamēr beidzot ieraudzīja manuskriptu blāķi ista­bas kaktā. Atmiņu rats sāka griezties ātrāk, pārsviezdams viņu pāri četriem gadiem, un viņš atcerējās grāmatas un plašo pasauli, ko tās bija viņam atvērušas, atcerējās savus godkāros sapņus un savu mīlestību uz bālo, ēterisko mei­teni, tik maigu un jūtīgu, kas nomirtu aiz šausmām, ja tikai brīdi būtu lieciniece tam, ko viņš nule no jauna pārdzī­voja, ja tikai skatītu tos dzīves dubļus, kurus viņš izbridis.

Viņš piecēlās un paskatījās uz sevi spogulī.

— Tagad tu esi laukā no visiem dubļiem, Mārtiņ Iden, — viņš svinīgi sacīja. — Tavas acis ir kļuvušas skaidras, tavi pleci skar zvaigznes, tu dzīvo pilnskanīgu dzīvi un, uzveicis «pērtiķi un tīģeri», atkaro gadsimtu vēr­tīgāko mantojumu no tiem, kas to pārvalda.

Martins pētīgi pavērās sevī un iesmējās.

— Drusku histērijas un melodrāmas, vai ne? — viņš jautāja. — Nekas. Tu pieveici Sierģīmi, un tu pieveiksi arī redaktorus, kaut arī tev vajadzētu ziedot divreiz vai­rāk laika. Tikai neapstājies! Ej uz priekšu! Ja cīnies, tad cīnies līdz galam!

Modinātājs izrāva Mārtiņu no miega tik spēji, ka jeb­kurš cits ar vājāku nervu sistēmu dabūtu galvas sāpes. Lai gan Mārtiņš bija gulējis ciešā miegā, viņš pamodās acumirklī, gluži kā kaķis, priecīgs, ka piecu stundu ilgā aizmirstība beigusies. Miegu viņš ienīda. Tik daudz ko vajadzēja darīt, tik daudz ko pieredzēt! Viņam bija žēl ik mirkļa, ko nolaupīja miegs, un modinātājs joprojām strinkšķēja, kad viņš jau mērca galvu mazgājamā bļodā, drebinādamies no aukstā ūdens.

Taču šodien viņš neievēroja ierasto kārtību. Nebija ne­viena aizsākta stāsta, ko vajadzētu pabeigt, nevienas jau­nas domas, ko ietērpt vārdos. Viņš bija mācījies līdz vēlai naktij, un tagad jau gandrīz klāt brokastlaiks. Mārtiņš mēģināja izlasīt kādu nodaļu no Fiski, bet galva bija durna, un viņš nolika grāmatu. Šodien sāksies jauna cīņa ar dzīvi, un rakstīšana uz laiku jāpārtrauc. Viņam bija skumji — kā cilvēkam, kas šķiras no mājas un ģimenes. Viņš paskatījās uz manuskriptu kaudzi kaktā. Jā, vaja­dzēja atstāt savus nabaga pazemotos bērnus, kas nekur nerada pajumti. Viņš noliecās un sāka šķirot manuskrip­tus, pārlasīdams iemīļotās vietas. «Katlu» un «Piedzīvo­jumu» viņš pagodināja pat ar lasīšanu balsī. Vislabāk viņam patika «Prieks», šo stāstu viņš bija uzrakstījis va­kar un iemetis kaktā, jo trūka marku.

— Es nesaprotu, — viņš murmināja, — vai arī varbūt redaktori nekā nesaprot. Ko viņi vēl grib? Viņi taču katru mēnesi laiž klajā daudz vājākus darbus. Viss, ko viņi laiž klajā, ir daudz vājāks par šiem… gandrīz viss.

Pēc brokastīm Mārtiņš ielika rakstammašīnu kastē un aiznesa uz Oklendu.

— Esmu parādā par mēnesi, — viņš teica nomas vei­kala pārdevējam. — Pasakiet īpašniekam, ka es aizbraucu strādāt un samaksāšu, kad atgriezīšos, — apmēram pēc mēneša.

Viņš pārcēlās ar prāmi uz Sanfrancisko un devās uz darba apgādes kantori.

— Jebkuru darbu, vienalga, kādu, — viņš iesāka, bet viņu pārtrauca kāds jauns apmeklētājs, kas bija ģērbies ar to lēto eleganci, ar kādu ģērbjas strādnieki, kam tiek­sme «uzcirsties».

Aģents bezcerīgi pakratīja galvu.

— Vai tiešām nav neviena? Bet man katrā ziņā šodien kāds jāsadabū.

Viņš pagriezās un paskatījās uz Mārtiņu, bet Mārtiņš savukārt paskatījās uz viņu un ieraudzīja diezgan glītu tuklu seju, taču bālu un novītušu, it kā šis puisis visu nakti būtu dzēris un plītējis.

— Vai tu meklē darbu? — ienācējs jautāja Martinam. — Ko proti darīt?

— Jebkuru smagu darbu, ir sajēga par jūrniecību, maku rakstīt ar mašīnu, stenografēt gan neprotu, bet protu jāt ar zirgu — varu darīt visu, ko vajag.

Atnācējs pamāja.

— Neizklausās slikti. Mans vārds — Dausons, Džo Dausons, es meklēju sev palīgu veļas mazgātavā.

— Veļas mazgātavā? — Doma, ka viņš gludinās dāmu smalko veļu, Mārtiņam likās jocīga. Taču viņam bija iepa­ticies līdzējs, un viņš piebilda: — Mazgāt es vispār protu: iemācījos uz jūras.

Džo Dausons brīdi pārdomāja.

— Vadzi, varbūt varam sarunāt. Gribi zināt, kas par lietu?

Martins apstiprinoši palocīja galvu.

— Mazgātava nav liela, pie Sellija viesnīcas, Karst- avotos, — zini? Darbam vajadzīgi divi — vecākais un palīgs. Es esmu vecākais. Katrs darīsim savu darbu, bet tu būsi man padots. Nu, sitīsi saujā?

Mārtiņš apsvēra. Piedzīvojums likās vilinošs. Daži mē­neši darba atkal dotu iespēju mācīties. Viņš varēja gan dūšīgi strādāt, gan dūšīgi mācīties.

— Labs ēdiens un atsevišķa istaba, — Džo sacīja.

Tas visu izšķīra. Atsevišķa istaba, kur netraucēti var dedzināt pa naktīm lampu!

— Bet darbs ir ellišķīgs, — Džo piemetināja.

Mārtiņš noglāstīja savus muskuļus, kas izcēlās zem piedurknes.

— Tie nav no viegla darba.

— Nu, tad lai rūc tā būda!

Džo paberzēja ar roku pieri.

— Velns ar ārā! Galva kā spainis, plīst vai pušu. Va­kar pamatīgi salaidu — par visu naudu. Jā, noteikumi šādi: alga par abiem simt dolāru, ēdiens un dzīvoklis par brīvu. Es saņēmu sešdesmit, palīgs — četrdesmit. Bet tas bija iemanījies. Tu vēl esi zaļš. Kamēr ielauzīsies, man būs daudz jāstrādā tavā vietā. Pieņemsim, tu sāksi ar trīsdesmit un pamazām tiksi līdz četrdesmit. Es nešmau- cos. Tikko apkalsies un sāksi strādāt pa īstam, tūlīt dabūsi savus četrdesmit.

— Lai iet! — Mārtiņš iesaucās un izstiepa roku, ko Džo pakratīja. — Tikai derētu avanss. Ceļam un citiem izdevumiem.

— Visu notriecu, — Džo skumīgi atbildēja, atkal pa­berzēdams pieri. — Palikusi tikai retūrbiļete.

— Bet man viss līdz pēdējam centam jāatdod par dzī­vokli.

— Lai iesālās, nemaksā, — Džo pamācīja.

— Nevaru. Parāds ir māsai.

Džo gari iesvilpās, tā apliecinādams gan līdzjūtību, gan apbēdinājumu, un kļuva dziļdomīgs.

— Puspudelei man sanāks, — viņš novilka. — Ejam! Varbūt ko saprātosim.

Mārtiņš šo priekšlikumu noraidīja.

— Atturībnieks?

Mārtiņš palocīja galvu, un Džo sāka gausties:

— Es tevi apskaužu. Man nekas neiznāk. Noraujies ve­selu nedēļu kā velns ellē, pēc tam prāts uz krogu vien nesas. Ja es nepiedzertos, jau sen būtu pārgriezis sev rīkli vai pielaidis sarkano gaili tam vešūzim. Bet es prie­cājos, ka tu esi atturībnieks. Turpini vien tāpat!

Mārtiņš redzēja, cik milzīgs bezdibenis viņu šķir no šā cilvēka — bezdibenis, ko radījušas grāmatas. Taču viņam nebija grūti pārkāpt šim bezdibenim pāri. Visu mūžu viņš bija dzīvojis starp darba ļaudīm un biedriskums kļuvis par viņa otru dabu. Mārtiņš ātri atrisināja jautājumu par pārvākšanos, kas bija pārāk grūts uzdevums Džo durna- jai galvai. Viņš aizsūtīs savu čemodānu pa bagāžu ar Džo biļeti, bet pats aizbrauks līdz Karstavotiem ar div­riteni. Septiņdesmit jūdzes viņš viegli varēs nobraukt pa svētdienu un pirmdien jau stāties darbā. Tagad viņš ies mājās un sakravās mantas. Nebija neviena, no kā atvadīties.

Rūta un viņas ģimene pavadīja vasaru Sjerrā, Teho ezera krastā.

Svētdienas vakarā Mārtiņš noguris un noputējis ieradās Karstavotos. Džo viņu jūsmīgi apsveica. Ap galvu viņam bija apsiets rupjš dvielis, un tā viņš bija nostrādājis visu dienu.