DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Pēkšņi Mārtiņš saklausīja Rūtas balsi:

— Visa noskaņa ir maziska. Bet pasaulē ir tik daudz kā cēla. Atcerieties «In Memoriam».

Mārtiņš gribēja teikt: «Bet Lokslijholls?» — un arī pa­teiktu, ja viņu atkal nesaistītu jauna vīzija. Viņš skatījas uz Rūtu un domāja, pa kādiem sarežģītiem ceļiem, tūksto­šiem gadsimtu rāpjoties augšā pa dzīves kāpnēm, sieviete beidzot sasniegusi augstāko pilnību un tapusi par Rūtu — skaidru un daiļu, apveltītu ar dievišķīgu spēku Iedvest viņam mīlestību un tieksmi pēc skaidrības, un alkas iz­baudīt šo dievišķo spēku — viņam, Mārtiņam Idenam, kas arī tikpat neizprotami izniris no pirmatnējas dzīves muklāja, no mūžīgā radīšanas procesa kļūdu un neveiks­mju jūkļa. Tur ir gan brīnums, gan skaistums, gan roman­tika! Par to vajag rakstīt, vienīgi jāatrod vārdi. Svētie debesīs lai paliek tikai svētie! Bet viņš ir_cilvēks!

— Jums ir spēks, — viņš dzirdēja Rutu sakām, — bet šis spēks nav apvaldīts.

— Kā zilonim trauku veikalā, — viņš pajokoja un tika apbalvots ar smaidu.

— Jums jāiemācās izmeklēt sižetus. Jāizkopj gaume, labskaņa, stils.

— Esmu laikam uzņēmies par daudz, — viņš nomur­mināja.

Rūta iedrosmīgi viņam uzsmaidīja un sagatavojās no­klausīties nākamo stāstu.

— Diezin vai jums tas patiks, — Mārtiņš it kā taisno­damies sacīja. — Tāds jocīgs - stāsts. Varbūt esmu ķēris par augstu, bet nodomi man bija vislabākie. Pacentieties nepievērst uzmanību sīkumiem. Kaut jums izdotos uztvert galveno domu! Tas ir kaut kas svarīgs un patiess, tikai nez vai esmu padarījis to saprotamu.

Viņš sāka lasīt un lasīdams pameta mirkļus uz Rūtu. Beidzot viņam šķita, ka stāsts meiteni aizrāvis. Rūta sē­dēja kā sastingusi, nenolaizdama acu no Mārtiņa, tik tikko elpodama, redzams, viņa radīto tēlu apburta. Stāstu viņš bija nosaucis — «Piedzīvojums», un tas tiešām bija pie­dzīvojuma apoteoze — nevis grāmatu dēka, bet patiess piedzīvojums, bargs pavēlnieks, kurš ir vienādi devīgs gan savā žēlastībā, gan nežēlastībā, untumains un neuzticams, kurš prasa verdzisku paklausību un nerimtīgu darbu, gan solīdams žilbi saulainas tāles, gan nolemdams slāpju un bada nāvei, gara ceļa vai briesmīga drudža mokām, un caur asinīm un sviedriem, indīgu mūdžu dzēlieniem, caur bezgalīgiem un sīkiem, un netīkamiem atgadījumiem no­ved pie dižena, uzvaroša nobeiguma.

To visu un vēl daudz ko citu Mārtiņš bija attēlojis savā stāstā, un viņam šķita, ka tāpēc Rūta klausās tik sajūs- mīgi. Viņas acis mirdzēja, vaigi sārtojās, un stāsta bei­gās Mārtiņš it kā saklausīja elsas. Rūta tiešām bija sa­traukta, taču ne jau stāsta, bet viņa paša dēļ. Stāsts viņu daudz neskāra; viņai atkal brāzinoja pāri jau pazīstamais spēks, kas strāvoja no Mārtiņa un lika notrīsēt. Dīvainā kārtā arī stāsts bija šā neatvairāmā spēka piesātināts un šoreiz vienīgais kanāls, pa kuru šā spēka viļņi sasniedza Rūtu. Viņa juta tikai šo spēku, gandrīz nemanīdama starp­nieku, un, lai gan viņu it kā bija aizrāvis nupat dzirdē­tais, taču patiesībā satrieca drausma, neticama doma, kas gluži neapzināti iešāvās prātā. Rūta pēkšņi bija iedomāju­sies laulību, un šās iedomas uzplijīgā neatlaidība viņu šausmināja. Tas nebija tikli. Nepavisam neatbilda viņas raksturam. Viņu vēl nekad nebija mocījusi pamodusies sievietība, viņa dzīvoja sapņu pasaulē, ko apdvesa Teni- sona dzeja, un neuztvēra pat tos smalkos mājienus, ar kādiem dzejnieks norādīja uz karalieņu un bruņinieku īstajām attiecībām. Līdz šim viņa bija snaudusi, un tagad dzīve piepeši valdonīgi klauvēja pie viņas durvīm. Šaus­mās viņa gribēja aizšaut priekšā visas bultas, bet uzjun­dītais instinkts prasīja, lai viņa plaši atver durvis šim svešajam, skaistajam viesim.

Mārtiņš pašapmierināti gaidīja spriedumu. Viņš nešau­bījās, kāds tas būs, un jutās pārsteigts, kad Rūta vienīgi noteica:

— Tas ir skaists.

Pēc brīža viņa dedzīgi atkārtoja:

— Tas patiesi ir skaists!

Protams, tas bija skaists. Taču stāstā bija kaut kas vai­rāk, kaut kas kvēls un dižens, kam skaistums kalpo tikai par ietvaru. Viņš klusēdams nolikās garšļaukus zālē, un viņam tūlīt sāka mākties virsū biedīgi šaubu mākoņi. At­kal neveiksme. Viņš neprot neko ietvert vārdos. Viņš gan redz pasaules dižos brīnumus, bet nespēj tos attēlot.

— Bet ko jūs domājat par… — viņš saminstinājās, baidīdamies izrunāt svešo vārdu, — … par sižetu?

— Mazliet neskaidrs, — viņa atbildēja. — Tāds ir kop­iespaids. Es centos sekot galvenajai sižetiskajai līnijai, bet tas ir grūti. Stāsts ir pārāk izplūdis. Lielais daudzums liekā materiāla kavē uztvert darbības risinājumu.

— Bet galvenais sižets? — viņš jautāja un tūlīt stei­dzās paskaidrot: — Kosmiskā un pasaules mēroga ideja.

Es mēģināju ar to piesātināt visu stāstu. Stāsts ir vienīgi apvalks. Es gāju pareizo ceļu, bet laikam esmu slikti vei­cis uzdevumu. Acīmredzot nav izdevies pateikt to, ko gri­bēju. Varbūt ar laiku iemācīšos.

Rūta neklausījās. Viņa nesaprata Mārtiņa domas, lai arī bija humanitāro zinātņu bakalaure. Un savā neizpratnē viņa vainoja Mārtiņa nespēju izteikties.

— Jūs esat pārāk daudzvārdīgs, — viņa sacīja. — Taču vietām ir iznācis skaisti.

Mārtiņš dzirdēja viņas balsi skanam it kā no tālienes, jo bija nogrimis sevī, apsvērdams, vai lasīt priekšā «Jūras dziesmas» vai ne. Mārtiņu māca drūms izmisums, bet Rūta skatījās uz viņu, galvā viņai rosījās tās pašas ne­lūgtās un uzplijīgās domas par laulību.

— Vai jūs gribat kļūt slavens? — viņa pēkšņi jautāja.

— Jā, gribu gan, — viņš atzinās. — Bet tas nav gal­venais. Mani valdzina ne tik daudz slava, cik ceļš uz slavu. Bez tam slava man nepieciešama arī kaut kā cita dēļ. Ir iemesls, kālab es ļoti vēlos kļūt slavens.

«Jūsu dēļ,» viņš gribēja piebilst un arī piebilstu, ja Rūta izrādītu lielāku sajūsmu par viņa sacerējumiem.

Taču Rūtu šobrīd nodarbināja domas par Mārtiņa nā­kotni, tāpēc viņa pat nevaicāja, ko šāda piebilde nozīmē. Literāra karjera Mārtiņu negaida, par to Rūta bija pār­liecināta. To pierādīja tikko nolasītie naivie diletantiskie darbi. Viņš ir labs stāstītājs, bet viņam trūkst jebkādu literāru dotību. Viņa salīdzināja Mārtiņu ar Tenisonu, Brauningu un saviem iemīļotajiem prozas rakstniekiem, un secinājums nāca Mārtiņam tikai par ļaunu. Taču sa­vas domas Rūta neatklāja. Dīvainā interese, ko viņš bija modinājis, mīkstināja viņas stingro mērauklu. Galu galā viņa tieksme uz rakstīšanu ir vienīgi maza vājība, kas ar laiku pāries. Tad viņš izmēģinās spēkus kādā daudz no­pietnākā dzīves jomā un gūs panākumus. Par to Rūta bija pārliecināta. Viņš ir tik spēcīgs, ka noteikti savu pa­nāks… ja vien ātrāk atmetīs rakstīšanu.

— Es gribētu, lai jūs man nolasāt visus savus darbus, mister Iden, — viņa sacīja.

Mārtiņš aiz prieka nosarka. Viņa ir ieinteresējusies, tas ir neapšaubāmi. Beigu beigās Rūta nav nopēlusi viņa darbus. Atsevišķas vietas Rūta pat atzina par skaistām, un tas bija pirmais labvēlīgais vērtējums, ko viņš guva.

— Labi, — viņš dedzīgi piekrita. — Es dodu jums vārdu, mis Morze, ka kļūšu par labu rakstnieku. Esmu jau tālu ticis, to es zinu, taču priekšā vēl tāls ceļš, bet es to noiešu, kaut vajadzētu iet rāpus. — Viņš pasniedza Rūtai manuskriptu vīstokli. — Tās ir «Jūras dziesmas». Ņemiet līdzi uz mājām un vaļas brīžos palasiet. Tikai pēc tam atklāti pasakiet savas domas! Man visvairāk ir nepiecie­šama kritika! Lūdzu, neko neslēpiet!