DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Cik jūs labi runājat, — Rūta nevērīgi teica, taču Mārtiņš pamanīja, ka meitene uzmet viņam pētīgu ska­tienu.

Mārtiņš mirkli samulsa, vaigos ielija sārtums.

— Priecājos, ka galu galā esmu iemācījies runāt, — viņš beidzot sacīja. — Man tik daudz ko gribas pateikt. Bet tas viss ir tik dižens, ka neprotu atrast īstos vārdus. Reizēm liekas, visa dzīve, visa plašā pasaule dzīvo manī un sauc, lai runāju visu vārdā. Es jūtu — kā lai pa­saka? — jūtu diženumu, bet, kad sāku runāt, iznāk vie­nīgi bērna šļupsti. Tas ir milzu uzdevums — prast savas domas un izjūtas pārvērst vārdos tā, lai tos, vienalga, izrunātus vai uzrakstītus, klausītājs vai lasītājs saprastu un tie viņā atkal pārvērstos tais pašās domās un izjūtās. Tas ir dievišķs uzdevums. Redziet, es iespiežu seju zālē, un smarža, ko ieelpoju, izraisa manī tūkstošiem domu un tēlu. Es taču ieelpoju Visuma elpu! Es dzirdu dziesmas un smieklus, redzu laimi un ciešanas, cīniņu un nāvi; manās smadzenēs uzplaiksni bezgaldaudz vīziju, un man gribētos tās parādīt jums, parādīt visai pasaulei! Bet kā lai to spēju? Mana mēle ir sasaistīta. Es mēģināju attēlot jums to, ko nupat izjutu, ieelpodams zāles smaržu. Taču nekas neiznāca. Tikai bāli, neveikli vārdi. Nesakarīgs savārstī­jums. Tomēr man mokoši gribas runāt. O! — Viņš izmi­sumā lauzīja rokas. — Tas ir neizturami! Ja nevar izteikt! Ja nevar attēlot!

— Bet jūs runājat lieliski, — Rūta apgalvoja. — Taisni brīnums, cik labi esat iemācījies runāt šai īsajā laikā, kopš mēs pazīstamies. Misters Batlers ir atzīts orators. Štata komiteja viņu vienmēr aicina uzstāties vēlēšanu kampaņas laikā. Taču pagājušo reizi pie pusdienām jūs nerunājāt sliktāk par viņu. Viņš tikai ir savaldīgāks. Jūs pārāk iekarstat, bet tas pamazām pāries. No jums varētu iznākt labs orators. Jūs tiksiet tālu … ja vien gribēsiet. Jūsos ir spēks. Jums ir vadoņa dotības, esmu par to pār­liecināta, jūs spējat pārvarēt jebkādas grūtības, tāpat kā spējāt apgūt gramatiku. Jūs varētu kļūt par atzītu juristu. Vai arī izcilu politisku darbinieku. Nekas jūs nekavē gūt tikpat spožus panākumus, kādus guvis misters Batlers. Turklāt bez gremošanas traucējumiem, — viņa smaidot piebilda.

Viņi turpināja tērzēšanu, Rūta, kā paradusi, maigi, bet uzstājīgi runāja par mācīšanās nepieciešamību, norādīja uz latīņu valodu kā uz jebkuras karjeras pamatakmeni. Viņa uzskicēja savu ideālu — gan cilvēka, gan vīrieša, un tas gandrīz pilnīgi līdzinājās viņas tēvam, tikai to vēl papildināja daži vilcieni, kas nepārprotami bija patapināti no mistera Batlera. Mārtiņš klausījās vērīgi, gulēdams uz muguras un priecādamies par katru viņas lūpu kustību. Taču viņas vārdi nerada atbalsi. Uzmestā aina Mārtiņu nevaldzināja, un viņš izjuta sāji rūgtu vilšanos, kas sa­jaucās ar skaudrām mīlestības ilgām. Nevienu vienīgu reizi Rūta nepieminēja viņa literāro darbu, un manuskripti, ko viņš bija paņēmis līdzi, noniecināti gulēja zemē.

Beidzot kādā pieklusuma brīdi viņš paskatījās uz sauli, nomērīja tās augstumu pie apvāršņa un sāka vākt kopā manuskriptus, tā pievērsdams tiem Rūtas uzmanību.

— A, pavisam aizmirsu! — Rūta steigšus izmeta. — Bet man tik ļoti gribas dzirdēt!

Mārtiņš nolasīja viņai stāstu, kas viņam likās vislabāk izdevies. Viņš bija to nosaucis — «Dzīves vīns», un aiz­rautības vīns, kurš viņu reibināja, rakstot šo stāstu, tagad atkal iesitās galvā, to lasot. Stāsta savdabīgajā iecerē jau­tās zināms valdzinājums, ko viņš bija centies pastiprināt ar spilgtiem vārdiem un izteicieniem. Iedvesmas uguns, kas kvēloja viņā, šo stāstu rakstot, atkal uzliesmoja, un viņš lasīja ar tik lielu aizrautību, ka nemanīja nekādas kļūmes. Taču ar Rūtu tā nebija. Viņas smalkā dzirde at­klāja vājās lappuses un pārspīlējumus, iesācēja pārmērīgo patosu, teikumu uzbūves negludumus un nepareizības. Rūta tikpat kā neuztvēra stāstā ritmu, saklausīja to vie­nīgi tais vietās, kur tas kļuva uzmācīgs un viņai šķita netīkams diletantisms. Diletantisms — tāds bija viņas galīgais spriedums par šo stāstu, kaut gan viņa to ne­pateica. Tieši otrādi, viņa aizrādīja tikai uz daudzām sī­kām kļūdām, sacīdama, ka vispār stāsts viņai paticis.

Taču Mārtiņš jutās vīlies. Rūtas kritika bija taisnīga. Viņš to atzina, bet ne jau skolniecisku labojumu dēļ bija lasījis viņai priekšā savu sacerējumu. Sīkumiem nav no­zīmes. Tie visi ir novēršami. Ar laiku tie viņam pašam dursies acīs, viņš iemācīsies no tiem izvairīties. Sai stāstā viņš bija centies iekļaut gabaliņu no lielās, dzīvās dzīves. Šo gabaliņu dzīves viņš gribēja parādīt Rūtai, ne jau tei­kumus, kas atdalīti ar punktiem un semikoliem. Viņš vē­lējās, lai Rūta izjūt to lielo un svarīgo, ko viņš bija redzējis pats ar savām acīm, satvēris pats ar savām ro­kām un ar savām rokām ielicis šais uzrakstītajās rindās. «Laikam tas nav izdevies,» viņš klusībā nodomāja. Varbūt redaktoriem tomēr ir taisnība. Viņš ir redzējis lielo un svarīgo, bet neprot to izteikt vārdos. Apslāpējis vilšanos, Mārtiņš bez jebkādām iebildēm atzina Rūtas kritiku, un viņai nebija ne miņas, kāda protesta vētra plosās Mārtiņā.

— šim stāstam izvēlējos nosaukumu «Katls», — viņš teica, atšķirdams otru manuskriptu. — To ir noraidījuši četri vai pieci žurnāli, tomēr es uzskatu, ka stāsts ir labs. Protams, pašam jau grūti spriest, bet, manuprāt, tajā kaut kas ir. Varbūt jūs tas tā neietekmēs kā mani. Bet stāsts ir īss — pavisam divtūkstoš vārdu.

— Cik šausmīgi! — viņa iesaucās, kad Mārtiņš bija beidzis lasīt. — Tas ir šausmīgi, neiedomājami šausmīgi!

Mārtiņš slēptā apmierinātībā vēroja Rūtas nobālušo seju, spožās, plati ieplestās acis, sažņaugtās rokas. Viņš bija sasniedzis mērķi. Viņam bija izdevies iedvest Rūtai domas un jūtas, kas bija pārņēmušas viņu. Stāsts bija atstājis iespaidu. Vienalga, vai tas viņai patika vai nepa­tika, tas bija viņu ietekmējis, licis klausīties uzmanīgi un pat neievērot sīkos trūkumus.

— Tā ir dzīve, — Mārtiņš teica, — un ne jau vienmēr dzīve ir skaista. Varbūt esmu savādnieks, bet es arī te atrodu skaistumu. Vēl vairāk, dzīve man liekas pat des­mitreiz vērtīgāka tādā …

— Bet kāpēc šī nelaimīgā sieviete nevarēja… — Rūta viņu pārtrauca un tūlīt sašutumā iesaucās: — Tas ir pa­zemojoši! Tas ir pretīgi! Tas ir netīri!

Mirkli viņam šķita, ka sirds apstājas. Netiri! To viņš nekad nebija nedz iedomājies, nedz paredzējis. Viss stāsts liesmoja viņa acu priekšā ugunīgiem burtiem, un, šā spo­žuma apžilbināts, viņš tajā nesaskatīja nekā netīra. Tad sirds atkal sāka pukstēt. Viņa sirdsapziņa bija tīra.

— Kādēļ jūs neizvēlaties skaistāku sižetu? — Rūta jau­tāja. — Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas netīrs, bet tas nebūt nenozīmē…

Netīksmes pārņemta, Rūta joprojām runāja, bet Mārtiņš vairs neklausījās. Viņš vēroja viņas meitenīgo sejiņu, tik skaidru, tik aizkustinoši skaidru, ka šī skaidrība it kā ietiecās Mārtiņa dvēseles dzīlēs, aizskaloja visus sārņus un ielēja dzidru mirdzumu, tik vēsu un liegu kā zvaigžņu blāvā gaisma. «Mēs zinām, ka pasaulē ir daudz kas ne­tīrs.» Viņš iedomājās, ko gan Rūta varētu «zināt», un klusībā nosmējās, it kā viņa būtu jokojusi. Un tūlīt viņš ieraudzīja bezgalīgo dzīves netīrumu okeānu, ko tik labi pazina un bija izbraukājis krustām šķērsām, un piedeva Rūtai, ka viņa nesaprot šo stāstu. Tā nav viņas vaina, ka viņa Mārtiņu nesaprot. Viņš pateicās dievam, ka viņa piedzimusi un izaugusi tālu no visa netīrā. Turpretī viņš pazina dzīvi, pazina tās zemiskumu tikpat labi kā diže­numu, zināja, ka dzīve ir skaista, lai arī netīrumiem ap- gļotusi, un — velns parāvis! — viņš pasaulei par to vēl teiks savu vārdu. Nav nekāds brīnums, ka svētie debesīs ir skaidri un šķīsti. Ko tur cildināt? Bet svētie netīru­mos — tas ir mūžīgs brīnums! šā brīnuma dēļ ir vērts dzīvot! Redzēt morālu cildenumu paceļamies pāri netais­nības atkritumu bedrēm; pacelties pašam un vēl netīrumu aizsērējušām acīm tvert pirmos skaistuma atspulgus; re­dzēt, kā no gļēvuma, zemiskuma un truluma izaug spēks un taisnīgums, un gara bagātība…