DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Ak tu, muļķi! — viņš uzkliedza savam attēlam spo­gulī. — Tu gribēji rakstīt, un tu rakstīji, bet tev taču nebija par ko rakstīt. Kas tad tevī bija? Bērnišķīgs priekš­stats, nenobriedušas jūtas, miglaina nojēga par'skaistumu, milzum daudz tumšas neziņas, sirds, kas pārpilna mīles­tības, un godkāre, tikpat stipra kā tava mīlestība un tik­pat tukša ka tava zināšanu krātuve. Un tu gribēji rakstīt! Tu jau tikai tagad sāc apjaust, par ko jāraksta. Tu gribēji radīt skaistumu, bet neko nezināji par skaistuma dabu. Tu gribēji rakstīt par dzīvi, bet tev nebija nekādas jēgas par dzīves būtību. Tu gribēji aprakstīt pasauli, bet pa­saule tev bija ķīniešu ābece, un viss, ko tu rakstītu, tikai lieku reizi pierādītu, ka tu nekā nezini. Taču nenokar galvu, Mārtiņ, manu zēn! Tu vēl rakstīsi! Tu jau kaut ko zini, tiesa, vēl ļoti maz, bet tagad tu ieturi pareizo kursu un drīz zināsi daudz vairāk. Ja tev veiksies, tu reiz uzzi­nāsi gandrīz visu, ko iespējams uzzināt. Un tad tu rak­stīsi!

Viņš pastāstīja Rūtai par savu lielo atklājumu, lai da­lītos savā priekā un izbrīnā. Taču Rūta nelikās tik sajūs­mināta. Viņa mierīgi noklausījās Mārtiņā, jo acīmredzot to visu jau zināja no studijām. Mārtiņu šāda izturēšanās nepārsteidza, viņš saprata, ka Rūtai tas nav nekas jauns, kā bija viņam. Arturs un Normans, kā izdevās noskaidrot, bija evolūcijas teorijas piekritēji un lasījuši Spenseru, kaut gan Spensers uz viņiem, šķiet, nebija atstājis tik pārsteidzošu iespaidu, bet jaunais cilvēks ar brillēm un ērkuļainajiem matiem — Villijs Olnejs, dzirdot minam Spensera vārdu, netīkami zobojās, atkārtodams jau dzir­dēto asprātību: '«Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Her­berts Spensers ir viņa pravietis.»

Taču Mārtiņš piedeva viņam šo ņirgāšanos, jo sāka no­prast, ka Olnejs nebūt nav Rūtā iemīlējies. Vēlāk daži sīki vērojumi viņu pārliecināja, ka Olnejs ne vien nav Rūtā iemīlējies, bet izturas pret viņu ar atklātu nepatiku. To Mārtiņš nespēja saprast. Tā bija parādība, ko viņš nekādi nespēja saistīt ar pārējām Visuma parādībām. Mārtiņš pat juta žēlumu pret šo jauno cilvēku, kam acīm­redzot kāda iedzimta nepilnība liedz novērtēt Rūtas bur­vību un skaistumu. Svētdienās viņi visi kopā bieži izbrauca ar divriteņiem kalnos, un Mārtiņš atliku likām pārliecinā­jās, ka Rūtas un Olneja starpā pastāv tāds kā bruņots miers. Olnejs turējās kopā ar Normanu, atstājis Rūtu Ar­tura un Mārtiņa ziņā, par ko Mārtiņš bija Olnejam ļoti pateicīgs.

Šīs svētdienas Mārtiņam bija divkārši svētki — viņš varēja tās pavadīt kopā ar Rūtu, turklāt pierast pie viņas šķiras jaunekļu sabiedrības. Lai gan viņi ilgus gadus bija sistemātiski mācījušies, Mārtiņš atklāja, ka prāta ziņā ir viņiem līdzvērtīgs, un stundās, ko viņš pavadīja, ar šiem jaunekļiem tērzēdams, bija laba izdevība vingrināties pa­reizi runāt, liekot lietā cītīgi iekalto gramatiku. Grāmatas par labu uzvedību viņš sen vairs nelasīja, nolēmis pajau­ties uz savām novērošanas spējām. Viņš aizmirsās vienīgi iekarsības brīžos, citādi vienmēr skatījās, kā rīkojas viņa ceļa biedri, cenzdamies iegaumēt dažādās sīkās pieklājī­bas izpausmes.

Mārtiņš nevarēja vien nobrīnīties, atklājis, ka Spenseru tik maz lasa. — Herberts Spensers,— sacīja bibliotekārs pie uzziņu galda, — jā, tas ir dižgars. — Taču acīmredzot arī pats bibliotekārs ļoti maz zināja par šā dižgara dar­biem. Reiz, pusdienojot pie Morzēm kopā ar misteru Bat- leru, Mārtiņš novirzīja sarunu uz Spenseru. Misters Morze asi nosodīja šā angļu filozofa agnosticismu, taču atzinās, ka «Pirmsākuma pamatprincipus» nav lasījis, turpretī misters Batlers paziņoja, ka Spensers viņu garlaikojot un viņš nekad neesot varējis izlasīt ne lappusi no Spensera darbiem, un lieliski bez tiem izticis. Mārtiņu sāka mākt šaubas, un, ja viņš nebūtu tik spilgta individualitāte, viņš droši vien pakļautos vispārējām domām un atmestu ar roku Herbertam Spenseram. Taču Spensera uzskati likās tik pārliecinoši, ka atteikties no tiem Mārtiņam bija tas pats, kas jūrniekam pārmest pār bortu kartes un kompasu. Tāpēc Mārtiņš turpināja evolūcijas teorijas izpēti un, ar­vien vairāk iedziļinādamies tajā, atrada Spensera uzskatu apstiprinājumu tūkstošiem citu — gluži atšķirīgu rakst­nieku darbos. Jo tālāk viņš tika ar mācībām, jo vairāk atklāja vēl neapgūtu zinātņu nozaru un jo biežāk nožē­loja, ka diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas.

īso dienu dēļ viņš reiz nolēma atteikties no algebras un ģeometrijas. Pie trigonometrijas viņš vēl nemaz nebija ķēries. Pēc tam viņš no sava mācību saraksta izsvītroja arī ķīmiju, atstādams vienīgi fiziku.

— Es jau neesmu speciālists, — viņš teica Rūtai, lai sevi attaisnotu. — Un arī netaisos par tādu kļūt. Zinātņu ir tik daudz, ka cilvēks savā mūžā nevar iepazīt ne des­mito daļu no tām. Es gribu gūt vispārējas zināšanas. Ja man ievajadzēsies speciālu zināšanu, varu tās atrast grā­matās.

— Bet tas nebūt nav tas, kas pašam apgūt šīs zināša­nas, — viņa iebilda.

— Kāpēc man jāapgūst? Mēs vienmēr izmantojam spe­ciālistu darbu. Tāpēc jau viņi ir. Nākot šurp, redzēju pie jums strādājam skursteņslauķus. Viņi arī ir speciālisti, un, kad būs savu darbu padarījuši, jūs lietosiet iztīrītos skursteņus, nekā nezinādami par šo skursteņu uzbūvi.

— Tas nav trāpīts naglai uz galvas.

Viņa neatzinīgi pavērās Mārtiņā, un viņš samanīja vi­ņas tonī un skatienā nosodījumu. Taču Mārtiņš bija pār­liecināts par sava viedokļa pareizību.

— Visi domātāji, kas apcer vispārējus jautājumus, visi dižgari taču patiesībā vienmēr atsaucas uz speciālistiem. Arī Herberts Spensers tā dara. Viņš vispārinājis tūkstošiem pētnieku atklājumus. Viņam būtu jādzīvo tūkstoš mūžu, lai pats tos izdarītu. Tāpat ir ar Darvinu. Viņš izmantoja novērojumus, ko bija sakrājuši dārznieki un lopkopji.

— Jums ir taisnība, Mārtiņ, — Olnejs teica. — Jūs zināt, ko gribat, turpretī Rūta nezina. Viņa pat nezina, kā viņai pašai vajag. Jā, jā, — viņš turpināja, neļaudams Rūtai iebilst. — Es zinu, jūs to saucat par vispārēju kul­tūru. Bet vai nav vienalga, ko mācās, lai iegūtu šo vis­pārējo kultūru? Jūs varat mācīties franču valodu, varat mācīties vācu valodu vai esperanto, tā kā tā iegūsiet šo tā saucamo «vispārējo kultūru». Mācieties grieķu vai la­tīņu valodu, lai gan šīs abas valodas jums nekur neno­derēs. Tomēr kultūru būsiet ieguvis. Rūta divus gadus mācījās anglosakšu valodu, turklāt ļoti sekmīgi, bet tagad atceras tikai vienu rindiņu: «Kad jaukais aprīlis lej savu silto lietu…» Tā laikam bija? Un tas dod «vispārēju kul­tūru», — viņš iesmējās, atkal neļaudams Rūtai iebilst. — Zinu jau, zinu. Mēs taču bijām vienā kursā.

— Jūs runājat par kultūru, it kā tā būtu līdzeklis, nevis mērķis! — Rūta iesaucās. Viņas acis sāka spulgot, vaigos iesitās sārtums. — Kultūra ir vērtība pati par sevi.

— Bet tas nav tas, kas vajadzīgs Mārtiņam.

— Kā jūs to zināt?

— Kas jums vajadzīgs, Mārtiņ? — jautāja Olnejs, spēji pagriezies pret Mārtiņu.

Mārtiņš jutās ārkārtīgi neērti un lūdzoši paskatījās uz Rūtu.

— Ja, pasakiet — kas jums vajadzīgs? — arī Rūta vaicāja.

— Protams, man vajadzīga kultūra, — Mārtiņš stomīgi atbildēja. — Es mīlu skaistumu, un kultūra palīdzēs man labāk izprast un novērtēt skaistumu.