DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Vienu dienu nedēļā Rūta tomēr ziedoja Mārtiņam, un, vēlu atnācis, viņš parasti palika pusdienot un pēc tam klausīties mūziku. Tās bija Mārtiņa svētku dienas. Visa Morzu nama atmosfēra bija skaudrā pretstatā tai derdzī­gajai videi, kādā dzīvoja viņš, un Rūtas tuvums ikreiz vērta vēl ciešāku viņa apņēmību sasniegt šos augstumus, lai tas maksātu ko maksādams. Lai arī Mārtiņš dega radīšanas kvēlē un alkās pēc skaistuma, viņš tomēr pūlējās tikai mīlestības dēļ. Viņš pirmām kārtām bija mīlētājs. Visu pārējo viņš pakļāva savai mīlestībai. Viņa meklējumi mīlestības pasaulē bija daudz svarīgāki par meklējumiem domu pasaulē. Un pati pasaule viņam likās apbrīnojama nevis tāpēc, ka sastāv no molekulām un atomiem, kas savstarpēji iedarbojas pēc kaut kādiem negrozāmiem liku­miem, bet gan tāpēc, ka tajā dzīvo Rūta. Viņa bija brī­numu brīnums, kādu viņš savu mūžu nebija redzējis, par kādu nebija sapņojis un pat nebija to nojautis.

Taču Mārtiņu vienmēr nomāca apziņa, ka viņus šķir atstatums. Meitene bija tik bezgala tāla, un viņš nezināja, kā piekļūt viņai tuvāk. Agrāk viņš vienmēr bija guvis panākumus pie savas šķiras meitenēm un sievietēm, bet nekad nevienu no viņām nebija mīlējis, taču Rūtu viņš mīlēja, turklāt ne jau tāpēc, ka viņa piederēja pie citas šķiras. Mīlestība pacēla šo meiteni pāri visām šķirām. Rūta bija sevišķa būtne, tik atšķirīga, ka viņš pat nezi­nāja, kā tuvoties viņai ar savu mīlestību. Tiesa kas tiesa, apgūstot zināšanas un pareizu izrunu, viņš tuvinājās vi­ņai, viņiem radās kopēja valoda, kopēji uzskati un kopē­jas intereses, bēt mīlestības ilgas tas neremdināja. Savā mīlētāja iztēlē viņš Rūtai bija piešķīris tādu svētumu, tik bezmiesīgu šķīstību, ka nevarēja būt ne domas par fizisku tuvību. Pati mīlestība Rūtu attālināja un vērta nesasnie­dzamu. Pati mīlestība liedza viņam to, ko viņš tik kaisli ilgoja.

Taču kādā dienā pār bezdibeni, kas viņus šķīra, uz mirkli pārsviedās laipa, un pēc šā mirkļa bezdibenis vairs nelikās tik plats. Viņi sēdēja un ēda saldos ķiršus, lielus un tumšus, un to sula atgādināja sarkanvīnu. Un vēlāk, kad Rūta lasīja viņam priekšā «Princesi», viņš pamanīja, ka ķiršu sula atstājusi tumšsarkanus plankumiņus uz vi­ņas lūpām. Uz mirkli viņas dievišķība sagrīļojās. Viņa bija miesīga būtne, arī viņas miesa bija pakļauta tiem pašiem likumiem kā viņa miesa, kā jebkura cilvēka miesa. Rūtas lūpas bija tikpat miesīgas kā viņa lūpas, un ķiršu sula tās nokrāsoja tāpat kā viņējās. Bet, ja tādas bija lūpas, tad tāda bija arī viņa pati. Rūta bija sieviete, tāda pati sieviete kā visas! Šī atziņa nāca kā zibens spēriens. Tas bija pārsteidzošs atklājums. Viņš it kā ieraudzīja sauli krītam no debesīm vai nolūkojās dievišķīga svētuma zaimošanā.

Kad Mārtiņš pilnīgi apjauta šā atklājuma jēgu, viņa sirds sāka pukstēt straujāk, mudinādama viņu iegūt šās sievietes mīlestību, jo tā nebūt nav debesu gars, bet ir gluži parasta sieviete, uz kuras lūpām atstāj pēdas ķiršu sula. Viņš notrīsēja no šīm nekrietnajām domām, bet viņa sirds un prāts gavilēt gavilēja un apliecināja, ka viņam ir taisnība. Varbūt Rūta nojauta šo pēkšņo Mārtiņa no­skaņas maiņu, jo pēkšņi pārtrauca lasīšanu, pavērās viņā un pasmaidīja. Viņa skatiens slīdēja pār viņas seju — no zilajām acīm līdz lūpām, uz kurām bija redzami mazi, tumšsarkani plankumiņi, kas jaunekli padarīja vai traku. Rokas jau tiecās meiteni apskaut, kā bieži bija apskāvušas citas sievietes agrākajā vieglprātīgajā dzīvē. Viņa it kā paliecās pretī un gaidīja, un Mārtiņam vajadzēja sasprin­dzināt visu savu gribas spēku, lai savaldītos.

— Jūs jau nedzirdat nevienu vārdu, — viņa pukojās.

Un tūlīt pasmaidīja, tīksminādamās par viņa mulsumu. Mārtiņš ielūkojās viņas skaidrajās acīs un saprata, ka Rūta nekā nenojauš no tā, kas viņā plosās, un viņam sa­metās kauns. Domās viņš bija uzdrīkstējies pārāk daudz! Viņš nepazina nevienu sievieti, kas to nebūtu nojautusi, nevienu vienīgu sievieti. Taču Rūta nav nojautusi. Lūk, kur ir starpība! Viņa ir pavisam citāda. Mārtiņu satrieca doma par paša zemiskumu un viņas šķīsto, godbijības vērto nevainību, un atkal starp viņiem atvērās bezdibenis. Laipa bija salūzusi.

Tomēr šis gadījums viņu tuvināja Rūtai. Atmiņas par to neizgaisa un sniedza Mārtiņam mierinājumu šaubu un vilšanas mirkļos. Bezdibenis nu vairs nebija tik plats kā agrāk. Ceļa gabals, ko veicis viņš, bija daudz lielāks nekā las, kas dod tiesības uz nosaukumu — humanitāro zinātņu bakalaurs vai vesels desmits šādu nosaukumu. Tiesa, Rūta ir skaidra, tik skaidra, ka viņš pat nevar iedomāties, ka pastāv tāda skaidrība. Tomēr ķirši notriepj viņas lūpas. Rūta ir pakļauta tiem pašiem fizikas likumiem kā viņš un kā viss uz pasaules. Viņai jāēd, lai dzīvotu, un, ja viņa saslapē kājas, tad var saaukstēties. Taču ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka viņa spēj just izsalkumu un slāpes, ciest no karstuma un aukstuma, tātad spēj izjust arī mīlestību — mīlestību uz vīrieti. Un viņš ir vīrietis! Kādēļ tad viņš nevar būt tas vīrietis? — Šī laime ir at­karīga no manis, — viņš satraukts čukstēja. — Es kļūšu par šo vīrieti. Pratīšu kļūt. Es iegūšu laimi!

Reiz pievakarē, kad Mārtiņš cīnījās ap kādu sonetu, kurā veltīgi centās ieHkt visus miglainos, taču brīnum skaistos teļus, kas drūzmējās viņa galvā, viņu aicināja pie tālruņa.

— Dāmas balss, smalkas dāmas balss, — irgājās mis­ters Higinbotams, viņu pasaukdams.

Mārtiņš piegāja pie tālruņa istabas kaktā un, izdzirdē­jis Rutas balsi, juta, ka viņu pāršalc karsts vilnis. Nopū­loties ap savu sonetu, viņš bija pavisam aizmirsis Rūtu, bet no viņas balss pazīstamās skaņas mīlestība uzbrāz- moja Mārtiņā ar jaunu spēku, kas satrieca viņu kā pēkšņs sitiens. Kāda balss! Maiga un melodiska kā tāla mūzika, kā sudraba zvaniņu kristāldzidrā skaņa! Nē, nevienai pa­rastai, mirstīgai sievietei nevar būt tāda balss! Tajā ir kaut kas dievišķīgs, kaut kas pārpasaulīgs. Savu jūtu varā viņš tikko atskārta, ko viņa saka, lai gan centās sa­glabāt mierīgu sejas izteiksmi, jo zināja, ka viņu vēro mistera Higinbotama viltīgi glūnīgās acis.

Rūta neteica neko sevišķu — tikai to, ka viņa taisīju­sies šovakar iet 'uz kādu publisku lekciju kopā ar Nor- manu, bet, kā par nelaimi, Normanam sākušās galvas sāpes, un, tā kā biļetes jau esot iegādātas, vai Mārtiņš negribētu viņu pavadīt, ja neesot aizņemts.

Aizņemts! Mārtiņš tik tikko spēja apslāpēt balss de­dzību. Viņš neticēja savām ausīm. Līdz šim viņi bija re­dzējušies vienīgi viņas mājā, un viņš nekad nebūtu uz­drīkstējies aicināt Rūtu kaut kur kopā aiziet. Stāvēdams ar klausuli rokā, viņš pēkšņi izjuta pārvarigu vēlēšanos mirt viņas dēļ, un viņa gara acu priekšā parādījās varo­nīgi tēli, ziedošanās mīlestības dēj. Viņš mīlēja Rūtu tik stipri, tik briesmīgi, tik bezcerīgi! Viņu pārņēma tik ne­prātīgs prieks, iedomājoties, ka Rūta ies ar viņu, ies klau­sīties lekciju kopā ar viņu, ar Mārtiņu Tdenu, ka šai mirklī viņam nekas cits neienāca prātā kā mirt viņas dēļ. Tas bija vienīgais veids, kā viņš varēja parādīt savas neiekā- rīgās un neizmērojamās jūtas. Tā bija viscēlākās pašaiz­liedzības uzplūsme, kādu pazīst ikkatrs īsts mīlētājs, un, kamēr viņš runāja pa tālruni, šī pašaizliedzība brāzmoja pār viņu kā varena, ugunīga viesuļvētra. «Mirt viņas dēļ,» viņš domāja, «nozīmē gan dzīvot, gan īsti mīlēt!» Viņam bija tikai divdesmit viens gads, un tā bija viņa pirmā mīlestība.