DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Trīsošu roku viņš uzkāra klausuli un jutās pavisam vārgs pēc nupat pārdzīvotā satricinājuma. Viņa acis mir­dzēja kā eņģelim, seja bija apskaidrota, it kā viņš būtu attīrījies no visiem zemes sārņiem un kļuvis svēts un bez­grēcīgs.

— Randiņš pa kluso pusi, ko? — svainis ņirgājās. —- Vai zini', ar ko tas beidzas? Taisnā ceļa tiksi iekša policijas iecirknī.

Taču Mārtiņš nevarēja uzreiz nokāpt no cēlajiem aug­stumiem. Pat šis rupjais mājiens nespēja atgriezt viņu ze­mes virsū. Viņš bija pacēlies pāri dusmām un aizvaino­jumiem. Viņš joprojām atradās burvīgās vīzijas varā un gluži kā dievs spēja izjust pret šo zemes tārpu vienīgi nožēlu. Viņš neredzēja misteru Higinbotamu, viņa acis skatījās tam cauri, un kā sapnī viņš izgāja no istabas, lai pārģērbtos. Tikai tad,_ kad Martins pie spoguļa sēja kaklasaiti, dzirdi skāra kāda netīkama skaņa — mistera Higinbotama spurdzošie smiekli, kas nupat bija sasnie­guši viņa apziņu.

Kad Morzu nama parādes durvis bija aizvērušās, Mār­tiņš pēkšņi jutās milzīgi apjucis. Pavadīt Rūtu nenozīmēja tikai tīru svētlaimi vien. Viņš nezināja, kā izturēties. Viņš vairākkārt bija redzējis, ka viņas aprindu cilvēki, ejot pa ielu, ved dāmu zem rokas. Taču vienmēr viņi tā nedarīja, un viņš neizprata, vai ir pieņemts iet zem rokas vienīgi vakaros vai varbūt tikai vīram ar sievu un brālim ar māsu.

Kopā ar Rutu nākot lejā pa lieveņa kāpnēm, Mārtiņš atcerējās Minniju. Minnijai vienmēr ļoti svarīgas bija liku­šas labas manieres un, kad Mārtiņš bija pastaigājies ar Minniju otro reizi, viņa rājusi Mārtiņu par to, ka viņš iet nepareizā pusē — īstam džentlmenim, pastaigājoties ar dāmu, pēc pieklājības likumiem vienmēr jāejot ietves ārmalā. Un, kad viņi gāja pāri ielai, Minnija parasti mēdza uzkāpt viņam uz kājas, lai viņš neaizmirstu turē­ties ārpusē. Viņš nezināja, kur viņa uzzinājusi tādu gud­rību, bet varbūt patiesi tā pieņemts augstākajā sabiedrībā un vajadzētu šo noteikumu ievērot.

Galu galā Mārtiņš nolēma, ka nebūs par ļaunu to ievē­rot, un, uznācis uz ielas, palaida Rūtu pa priekšu, bet pats sāka iet trotuāra ārmalā. Taču tūlīt radās otra problēma: vai jāpiedāvā viņai elkonis? Savu mūžu viņš nekad ne­bija piedāvājis elkoni dāmai. Meitenes, ar kurām viņš pa­staigājās, negāja ar saviem kavalieriem zem rokas. Pazī­šanās sākumā abi parasti gāja blakus, bet vēlāk meklēja tumšākas ieliņas, un meitene uzlika galvu puisim uz pleca, un puisis apskāva viņu ap vidu. Turpretī te viss bija gluži citādi. Viņa bija citu aprindu meitene. Un Mār­tiņš nezināja, ko darīt.

Viņam iešāvās prātā viegli saliekt labo roku — it kā neviļus, aiz paraduma. Un notika brīnums. Mārtiņš juta viņas roku ieķeramies savā elkonī. Viņam pārskrēja sald- kairas trīsas un uz brīdi šķita, ka viņš atraujas no zemes un kopā ar Rūtu aizlido mākoņos. Taču jauna liksta viņu atkal atgrieza tiešamībā. Viņi bija šķērsojuši ielu. Tagad viņš atradās nevis trotuāra ārmalā, bet iekšmalā. Kā rīko­ties? Vai atlaist Rūtas roku un pāriet otrā pusē? Bet ja nu iznāks šķērsot ielu otrreiz? Un trešo reizi? Te kaut kas nebija skaidrs, un Mārtiņš nolēma neievērot etiķeti un tēlot nevīžu. Taču šāds lēmums viņu pilnībā neapmie­rināja, un, ejot nepareizajā pusē, viņš sāka ātri un aizrau­tīgi runāt, izlikdamies, ka iekarsībā aizmirsis mainīt vietu.

Uz Brodvejas Mārtiņu atkal gaidīja jauns pārbaudī­jums. Ielas spuldžu gaismā viņš ieraudzīja Lisiju Konoli un viņas ķiķīgo draudzeni. Viņš vilcinājās tikai vienu vienīgu mirkli, tad pacēla cepuri un sveicināja. Mārtiņš nespēja noliegt pats savu šķiru, un viņš nepaklanījās tikai Lisijai Konoli vien. Meiča palocīja galvu un pavērās viņā izaicinošām acīm, kas tik ļoti atšķīrās no Rūtas acīm, tik maigām un rāmām; tikpat nekautrīgu skatienu Lisija no­mēroja Rūtu, it kā novērtējot viņas ārieni, apģērbu un sa­biedrisko stāvokli. Mārtiņš ievēroja, ka arī Rūta pārlaiž Lisijai ašu un glāsmainu dūjas skatienu, kas tomēr pa­mana meičas lēto greznību un ērmīgo cepuri, ar kādām toreiz lepojās visas strādnieku meičas.

— Cik skaista meitene, — Rūta pēc brīža sacīja.

Mārtiņš bija gatavs pateikties viņai par šiem vārdiem,

tomēr atbildēja vienīgi:

— Nezinu. Tā ir gaumes lieta. Man viņa neliekas se­višķi skaista.

— Tomēr no tūkstoš sievietēm varbūt tikai vienai būs tik daiļi un pareizi vaibsti. Viņas seja atgādina kameju. Un cik burvīgas acis!

— Jums tā šķiet? — vienaldzīgi jautāja Mārtiņš, jo viņam pasaulē bija tikai viena skaista sieviete — un ta gāja blakus, atbalstījusies uz viņa rokas.

— Vai man tā šķiet? Ja šo meiteni labi apģērbtu un iemācītu uzvesties, tad varu derēt, ka viņa savaldzinatu visus vīriešus un arī jūs, mister Iden.

— Vispirms viņai jāiemācās runāt, — viņš teica, — ci­tādi lielākā daļa Vīriešu nemaz nesapratīs, ko viņa saka. Esmu pārliecināts, ka jūs nesapratīsiet ne pusi no ta, ko šī meiča stāsta, ja viņa runās tā, ka paradusi.

— Nieki! Jūs esat tāds pats tiepša kā Arturs, ja gribat kaut ko pierādīt.

— Jūs esat aizmirsusi, kā runāju es, kad pirmoreiz ar jums tikos. Tagad runāju pavisam citādi. Tad runāju tā, kā runā šī meiča. Pa šo laiku esmu iemācījies runāt jūsu valodā, taču varu jums apgalvot, ka jūs nekādā ziņā ne­sapratīsiet viņas valodu. Un zināt, kādēļ viņa tā izturas? Es tagad daudz domāju par šīm lietām, kuras agrāk man ne prātā neienāca, un daudz ko sāku saprast.

— Un kādēļ tad viņa tā izturas?

— Viņa jau vairākus gadus garas stundas strādā fab­rikā. Jauns ķermenis ir padevīgs kā vasks, un smags darbs_ to veido pēc vajadzības, tas gribot negribot pierod pie tā stāvokļa, kāds šim darbam visērtākais. Es vienā acu uzmetienā varu pateikt, ar ko nodarbojas strādnieks, kas nāk man pretī uz ielas. Paraugieties uz mani. Kāpēc mana gaita ir zvalstīga? Tāpēc, ka gandrīz visu mūžu esmu pavadījis uz jūras. Ja es visus šos gadus būtu bijis nevis matrozis, bet kovbojs, es tagad neietu gāzelēdamies, taču man būtu līkas kājas. Tāpat ir ar šo meiteni. Vai jūs neievērojāt, cik viņai, ja tā var sacīt, skarbs skatiens? Viņai nekad nav bijis apgādnieka. Un, ja meitenei pašai jāgādā par sevi, tad viņai nevar būt tik maigs un rāms skatiens kā … kā, piemēram, jums.

— Jums laikam ir taisnība, — Rūta klusi teica. — Cik žēl! Viņa ir tik skaista.

Mārtiņš pavērās Rūtā un ieraudzīja, ka viņas acis ir valgas aiz līdzjūtības. Un tad viņš iedomājās, cik ļoti mīl šo meiteni un kāda necerēta laime ir iet ar viņu zem ro­kas uz lekciju.

«Kas tu esi, Mārtiņ Iden?» viņš, atgriezies mājās, to­vakar sev jautāja, skatīdamies spogulī. Viņš ilgi un ziņ­kāri raudzījās sevī. «Kas tu esi? Kāds tu esi? Kur ir tava vieta? Tava vieta ir blakām tādām meičām kā Lisija Ko­noli. Tava vieta ir strādnieku leģionos, tur, kur viss ir rupjš, neglīts un vulgārs. Tava vieta ir starp darba lopiem, netīrumos un smirdoņā. Te ir trūdošas saknes. Pūst kar­tupeļi. Ieod šo smaku, velns parāvis, ieod labi krietni! Bet tu iedrošinies bāzt savu degunu grāmatās, klausīties skaistu mūziku, tīksmināties ap skaistām gleznām, izkopt savu valodu, domāt par to, par ko nedomā neviens no taviem līdziniekiem, tu iedrošinies novērsties no šiem darba lopiem, no Lisijas Konoli un mīlēt meiteni, kas ir miljoniem jūdžu tālu no tevis un dzīvo starp zvaigznēm! Kas tu esi? Un kāds tu esi, velns tevi rāvis! Vai tas viss tev nāks par labu?»