DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Jā, «kas ceļo viens, tas ceļo visātrāk», — viņa citēja rindu no Kiplinga poēmas «Uzvarētāji».

«Bet es daudz ātrāk soļotu nevis viens, bet kopā ar jums,» viņš gribēja iesaukties, un viņam pavērās varena pasaules ainava, bezgalīga, saules apmirdzēta tāle, zvaigžņu ceļi, pa kuriem viņš traucas rokrokā ar Rūtu, un viņas blāvi zeltainie mati plīv viņam sejā. Un tai pašā mirklī viņš izjuta savas valodas nožēlojamo bezspēcību. Ak dievs! Ja viņš spētu ietērpt visu tādos vārdos, lai viņa redzētu to, ko patlaban redz viņš! Viņu pārņēma kaisma vēlēšanās — mokoša un nepārvarama — attēlot viņai šīs vīzijas, kas tik negaidīti atplaiksnīja viņa atmiņu spogulī. Un pēkšņi viņš saprata! Viņš bija atminējis šo miklu. Tieši tā jau dara dižgari — lielie rakstnieki un dzejnieki. Tas ir viņu diženuma noslēpums. Viņi prot izteikt vārdos to, ko redz, domā un jūt. Suns, gulēdams saulgozī, miegā bieži iesmilkstas un ierejas, bet nevar pastāstīt, kas licis tam smilkstēt vai riet. Viņš bieži bija gribējis to uzzināt. Ari viņš ir tāds pats kā suns, kas guļ saulgozī. Arī viņš redz brīnišķīgus, pasakainus sapņus, bet nevar pienācīgi tos attēlot Rūtai. Tagad pietiek gulēt saulgozī! Viņš cel­sies augšā, mācīsies, strādās tikmēr, kamēr pilnīgi atvēr­sies 1111 atraisīsies mēle, kamēr varēs dalīties ar Rūtu savā iztēles bagātībā. Ir taču cilvēki, kas izdibinājuši domu at­klāsmes noslēpumu, padarījuši vārdus par saviem paklau­sīgiem kalpiem un prot tos savirknēt tā, ka izveidojas kaut kas jauns, un šis jaunais izsaka vairāk nekā šo vārdu at­sevišķo nozīmju summa. Viņu dziļi satrauca atskārta, ka viņš uz mirkli ieskatījies šai noslēpumā, un atkal acu priekšā sāka mirgot saulainā un zvaigžņotā tāle, līdz bei­dzot viņš atguvās, pārsteigts no dziļā klusuma, kas bija iestājies, un ieraudzīja, ka Rūta izbrīnā lūkojas uz viņu un smaida.

— Es nupat redzēju brīnum skaistu nomoda sapni, — Mārtiņš teica, un līdz ar šiem vārdiem viņa sirds sāka pukstēt straujāk. Kur radās tādi vārdi? Tie pareizi izpauda to, ko viņš pārdzīvoja sarunas aprāvumā, kura iemesls bija vīzija. Bija noticis brīnums. Vēl nekad viņš tik skais­tas domas nebija tik skaisti izteicis. Vēl nekad arī nebija mēģinājis. Jā, tiesa kas tiesa. Tagad viss ir skaidrs. Viņš vēl nebija mēģinājis. Turpretī Svinberns, Tenisons, Kip- lings un citi dzejnieki bija mēģinājuši, un viņiem izdevās. Mārtiņš atcerējās savu «Pērļu zveju». Viņš taču nekad nebija raudzījis vārdiem atveidot arī to skaistumu, kas viņā kvēlo. Ja viņš tā būtu darījis, raksts iegūtu pavisam citu mirdzumu. Viņam kļuva gandrīz baisi, iedomājoties, cik daudz skaistuma viņš varētu attēlot; iztēles spārni atkal nesa viņu tālāk, un pēkšņi prātā ienāca doma: kādēļ nevarētu izsacīt šo skaistumu vārsmās, skanīgās, cildenās vārsmās, kā dara lielie dzejnieki? Izsacīt savu mīlestību uz Rūtu, šās mīlestības brīnumaino jūsmu un augstāko ga­rīgo baudu. Kādēļ arī viņš nevarētu darīt tā, kā dara šie dzejnieki? Viņi apdzied mīlestību. Arī viņš to apdziedās.

— Velns parāvis!

Sis izsauciens kā pērkona grandi atbalsojās viņa ausīs. Aizrāvies ar sapņiem, viņš bija izrunājis to skaļi. Asinis joņiem iesitās sējā, un pat bronzainais iedegums nespēja apslēpt, ka viņš kaunā pietvīkst līdz matu galiem.

— Es … es … lūdzu, piedodiet… — viņš izstomīja. — Es aizdomājos …

— Jūs sacījāt to tādā tonī, kā skaita tēvreizi, — Rūta drosmīgi mēģināja jokot, bet iekšēji visa trīcēja. Pirmo reizi viņa dzirdēja pazīstamu cilvēku lādamies un bija sašutusi ne tikai tāpēc, ka tas aizskāra viņas dzirdi un pieklājības jūtas, bet viņu izbiedēja skarbā vēja pūsma, kas pēkšņi ielauzās tai rūpīgi noslēgtajā siltumnīcā, kurā pagājusi viņas meitenība.

Tomēr viņa Mārtiņam piedeva un pati brīnījās par savu iecietību. Nez kāpēc nebija grūti viņam piedot. Apstākļi šim jauneklim bija lieguši kļūt tādam kā citi, bet viņš ļoti centās to panākt un jau bija tik daudz sasniedzis. Viņai ne prātā nenāca, ka šai vēlībai ir arī cits iemesls. Rūta juta pret Mārtiņu dziļu maigumu, bet pati to nenojauta. Viņa arī nevarēja to nojaust. Viņa bija mierīgi nodzīvo­jusi līdz divdesmit četriem gadiem un ne reizi nebija pie­dzīvojusi pat vieglu aizraušanos, tāpēc neizprata savas jūtas un, nepazīdama īstas mīlestības kvēli, nesaprata, ka viņu tagad kvēlina šī mīlestība.

Mārtiņš atkal ķērās pie «Pērļu zvejas» un būtu ļoti ātri ticis galā, ja viņu bieži nepārņemtu vēlēšanās rakstīt dze­joļus. Tie bija mīlestības dzejoļi, ko iedvesmoja Rūta, bet nevienu dzejoli viņš nevarēja pabeigt. īsā laikā jau nav iespējams apgūt cildeno dzejas mākslu. Ritms, pantmērs, dzejoļa uzbūve nemaz nebija tik viegli izdibināmi, taču bez tā visa bija vēl kaut kas netverams, ko viņš sama­nīja lielo dzejnieku darbos, bet nekādi neprata ielikt pats savos. Tas bija nenotveramais dzejas gars, ko viņš ne­spēja sagūstīt. Mārtiņam tas likās tāds kā ugunīgs zvī- ļojums, kas tīts miglas plīvurā un vienmēr aizslīd, kad tam tuvojas, lai gan reizēm gadījās satvert pa skarai, sacerēt dažas skaistas rindas, kuras skanēja viņa smadze­nēs kā mūzika vai plūsmoja gar acīm kā spokainas ne­redzēta skaistuma vīzijas. Tas bija mokoši. Viņš alka iz­teikt skaistas jūtas skaistās vārsmās, bet iznāca tikai nožēlojamas prozaiskas frāzes. Mārtiņš skaļi lasīja savus dzejoļus. Pantmērs mijās pēc visiem likumiem, ritms un atskaņas arī bija bez vainas, taču trūka uguns zvīlas un apgarotās pacilātības. Viņš nekādi nevarēja saprast, no kurienes tā rodas, un lāgu lāgiem sakauts un izmisis atkal atgriezās pie sava raksta. Proza tiešām bija daudz vieg­lāka joma.

Turpinādams aprakstu par pērļu zveju, Mārtiņš rakstīja arī vēl citus apcerējumus — par jūrniecību, par bruņuru­puču zveju, par ziemeļaustrumu pasātu. Pēc tam viņš, lai pārbaudītu savas spējas, nolēma uzrakstīt īso stāstu, bet aizrāvies uzrakstīja veselus sešus uzreiz un aizsūtīja da­žādiem žurnāliem. Viņš rakstīja saspringti un ražīgi no rīta līdz vakaram un pat līdz vēlai naktij un meta mieru, vienīgi lai aizietu uz lasītavu, paņemtu bibliotēkā grāma­tas vai piezvanītu Rūtai. Mārtiņš jutās neparasti laimīgs. Viņa dzīve bija piepildīta un skaista. Viņš kaisa radīšanas drudzī, kas nekad neaprima. Jaunrades prieks, ko līdz šim bija uzskatījis par dievu priekšrocību, tagad kļuvis sasniedzams arī viņam. Viņa apkārtne — iepuvušo sakņu un ziepjūdens smaka, māsas izblīdušais augums un mis­tera Higinbotama ņirdzīgā seja — tas viss šķita kā murgi. Reālā pasaule pastāvēja tikai viņa domās, un stāsti, ko viņš rakstīja, bija šās pasaules atlūžņi.

Dienas likās pārāk īsas. Tik daudz bija zinātnes nozaru,

kuras viņam gribējās iepazīt. Miegam viņš atvēlēja vienīgi piecas stundas, un, kā izrādījās, ar to pilnīgi pie­tika. Viņš pat mēģināja izlīdzēties ar četrarpus stundām, bet diemžēl vajadzēja atgriezties pie piecstundu normas. Visu pārējo laiku viņš aizrautīgi veltīja savām daudza­jām nodarbībām — ar nožēlu pārtrauca rakstīšanu, lai mācītos, vai pārtrauca mācības, lai ietu uz bibliotēku, un noskumis atstāja šo zinību karšu telpu vai aizšķīra lasī­tavā žurnālus, kas bija pilni ar to noslēpumaino rakstnieku stāstiem, kuri prata savus sacerējumus pārdot. Kad Mār­tiņš bija pie Rūtas, tad ikreiz, kad viņš piecēlās, lai atva­dītos, viņam vajadzēja meiteni it kā izraut no sirds; iedams projām, viņš klupdams krizdams skrēja pa tumša­jām ielām, lai ātrāk atgrieztos pie grāmatām un zaudētu iespējami mazāk laika. Visgrūtāk bija aizvērt algebras vai fizikas grāmatu, nolikt zīmuli un burtnīcu un aizdarīt no­gurušās acis. Zaudēt no dzīves kaut vai tik īsu laiku Mārtiņam šķita briesmīgi — un vienīgo mierinājumu sniedza apziņa, ka modinātājs pēc piecām stundām viņu atkal piecels. Viņš zaudēs vienīgi piecas stundas, un tad spalgais zvans viņu izraus no neauglīgās aizmirstības, un atkal priekša būs veselas deviņpadsmit stundas gara brīnišķīga darba diena.