DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Atgriezies Oklendā ar pilnum pilnām kabatām, Mārtiņš atkal apmetās savā skabūzītī Bernarda Higinbotama mājā un sēdās pie darba. Viņš pat nepaziņoja Rūtai par atgrie­šanos. Viņš nolēma apciemot meiteni, līdzko būs pabeidzis stāstu par apslēptās mantas meklētājiem. Nodomu īstenot nenācās grūti, jo viņu bija pilnīgi pārņēmis versmainais radīšanas drudzis. Turklāt katrs teikums viņu tuvināja Rūtai. Mārtiņš nezināja, cik garam jābūt stāstam, taču, saskaitījis vārdus divslejīgā aprakstā, kas bija ievietots žurnāla San Francisco Examiner svētdienas pielikumā, viņš nolēma vadīties pēc tā. Trīs dienas spraigi un neat­slābstoši strādājis, Mārtiņš pabeidza stāstu un rūpīgi to pārrakstīja lieliem burtiem, lai vieglāk būtu salasīt, — un pēkšņi no bibliotēkas paņemtā retorikas grāmatā uzgāja, ka pastāv rindkopas un pēdiņas. Viņam tas vēl nekad nebija ienācis prātā! Mārtiņš tūlīt atkal ņēmās pārrakstīt stāstu, pastāvīgi skatīdamies retorikas grāmatā, un vienā dienā ieguva tik daudz zināšanu par to, kā jāraksta sace­rējumi, cik parasts skolēns apgūst gada laikā. Viņš pār­rakstīja stāstu otrreiz un uzmanīgi to saritinaja, bet tad nejauši kādā avīzē izlasīja noteikumus jauniem autoriem un atklāja šādu dzelzs likumu: manuskriptus_ nedrīkst sa­ritināt, un teksts jāraksta tikai lapas vienā pusē. Viņš bija pārkāpis abus šā likuma punktus. Taču viņš izlasīja arī, ka labākie žurnāli maksā ne mazāk kā desmit dolāru par sleju. Pārrakstīdams manuskriptu trešo reizi, Martins mierināja sevi, atkal un atkal reizinādams desmit slejas ar desmit dolāriem. Iznākums vienmēr bija viens un tas pats — simt dolāru, un viņš nolēma, ka rakstīt ir daudz ienesīgāk nekā braukt par matrozi. Ja viņš divreiz nebūtu nošāvis greizi, stāsts trijās dienās būtu pabeigts. Simt dolāru trīs dienās! Vismaz trīs mēnešus viņam vajadzētu braukāt pa jūru, lai nopelnītu tādu summu. Ja cilvēks, kas spej rakstīt, iet uz kuģiem strādāt, tad tas ir muļķis, viņš nosprieda, lai gan nauda pati par sevi Mārtiņam nej<���ā nenozīmēja. Tās vērtība bija tā, ka nauda varēja dot viņam brīvu laiku, iespēju nopirkt pieklājīgu uzvalku, un tas viss kopā tuvinātu viņu slaidajai, bālajai meitenei, kas bija pārvērtusi visu viņa dzīvi un devusi viņam iedvesmu.

Mārtiņš ielika manuskriptu lielā aploksnē un nosūtīja San Francisco Examiner redaktoram. Viņš bija iedomā­jies, ka visu, kas aizsūtīts uz redakciju, tūlīt arī publicē, un, tā kā bija nosūtījis stāstu piektdien, tad svētdien gai­dīja to parādāmies. Cik jauki būs šādā veidā pavēstīt Rūtai par savu atgriešanos! Tai pašā svētdienā viņš aizies pie viņas. Starp citu, viņa prātu jau nodarbināja jauna iecere, kas viņam likās neparasti veiksmīga, saprātīga un vienkārša. Viņš uzrakstīs piedzīvojumu stāstu pusaudžiem un aizsūtīs to uz Youth's Companion. Viņš aizgāja uz la­sītavu un izskatīja vairākus Youth's Companion kopoju­mus. Viņš noskaidroja, ka garos stāstus šai nedēļas žur­nālā iespiež pa daļām, ik reizi pa trīstūkstoš vārdiem, un katrs stāsts iekļauts piecos numuros. Taču viņš atrada arī dažus tādus stāstus, kas turpinājās septiņos numuros, un nolēma rakstīt tik garus.

Mārtiņš reiz bija devies līdzi valzivju medniekiem uz Arktiku, brauciens bija paredzēts trīs gadus ilgs, taču kuģa avārijas dēļ beidzās jau pēc pusgada. Lai gan jau­nekļa iztēle bija ļoti spilgta, reizēm pat fantastiska, tomēr viņa fantāziju vienmēr rosināja patiesības mīlestība, un viņam gribējās rakstīt tikai par to, ko pats zināja. Mārtiņš zināja, kā notiek valzivju medības, un, balstoties uz šo patieso materiālu, nolēma stāstīt par izdomātām dēkām, ko pieredzējuši divi zēni, kurus viņš bija nodomājis pa­darīt par saviem varoņiem. Tas nebija nekas grūts, un sestdienas vakarā viņš jau bija uzrakstījis pirmo daļu — trīstūkstoš vārdu, kas sagādāja lielu uzjautrinājumu Dži- mam un uzkūdināja misteru Higinbotamu, kurš pie pus­dienām šaudīt šaudīja zobgalības, izņirgādams viņu ģi­menē parādījušos «spalvas dīdītāju».

Mārtiņš klusēja, tīksmi iedomādamies, cik pārsteigts izskatīsies svainis, kad, atvēris Examiner svētdienas nu­muru, ieraudzīs rakstu par valzivju medniekiem. Svētdie­nas rītā Mārtiņš jau agri stāvēja uz ielas, gaidīdams žur­nālu, un turpat pie ārdurvīm nepacietīgi izšķirstīja dau­dzās lappuses. Vēlreiz uzmanīgi pārlapojis laikrakstu, viņš to salocīja un nolika atpakaļ vietā. Viņš nopriecājās, ka nebija nevienam paudis par savu mēģinājumu. Tad pār­domājis nosprieda, ka droši vien pārvērtējis ātrumu, ar kādu darbi tiek laisti klajā. Turklāt viņa rakstā nebija nekā aktuāla, un varbūt redaktors nolēmis vispirms viņam rakstiski paziņot savas domas.

Pēc brokastīm viņš atsāka rakstīt stāstu. Vārdi tecēt tecēja no viņa spalvas, kaut arī viņš bieži pārtrauca darbu, lai ieskatītos vārdnīcā vai retorikas grāmatā. Rei­zēm šādās atstarpās viņš izlasīja vai atkal pārlasīja uz­rakstīto nodaļu, mierinādams sevi, ka šai laikā apgūst sa­cerēšanas likumības un vingrinās attīstīt un izteikt savas domas, kaut arī vēl neveic lielus radošus darbus. Viņš rakstīja, kamēr satumsa, pēc tam gāja uz lasītavu un rakņājās pa nedēļas un .mēneša žurnāliem līdz desmitiem vakarā, tas ir, līdz slēgšanai. Tāda bija Mārtiņa šāsne- dēļas programma. Katru dienu viņš uzrakstīja trīstūkstoš vārdu un katru vakaru devās uz lasītavu un šķirstīja žur­nālus, cenzdamies noskaidrot, kādus stāstus, rakstus un dzejoļus redaktori atrod par piemērotiem iespiešanai. Par vienu nebija šaubu: viņš spēj uzrakstīt visu to, ko uzrak­stījuši šie neskaitāmie rakstnieki, un pat vairāk; dodiet tikai laiku, un viņš uzrakstīs daudz ko tādu, ko viņi ne­kad nevarēs uzrakstīt! Viņš jutās iepriecināts, izlasījis «Grāmatu biļetenā» paragrāfu par literāro žurnālu autoru honorāriem, kurā bija teikts, ka Radjards Kiplings saņem dolāru par vārdu, bet jaunajiem rakstniekiem, kas viņu īpaši interesēja, mazākā likme, ko maksā pirmšķirīgi žur­nāli, ir divi centi. Vouth's Companion katrā ziņā ir pirm­šķirīgs žurnāls, un tādējādi par katriem trīs tūkstošiem vārdu, ko viņš uzrakstīja dienā, jāsaņem sešdesmit do­lāru — divu mēnešu peļņa uz jūras!

Piektdienas vakarā viņš pabeidza savu stāstu — tanī bija tieši divdesmit viens tūkstotis vārdu. Viņš aplēsa, ka divi centi par vārdu jau dotu četrsimt divdesmit dolāru lielu ienākumu. Nav slikta samaksa par nedēļas darbu. Savu mūžu viņš vēl nekad nav saņēmis vienā reizē tik lielu naudu. Viņš pat nezināja, kā tik daudz naudas iztē­rēt. Tā jau ir īsta zelta bedre! Un viņš varēs to izmantot bezgalīgi! Viņš nolēma iegādāties drānas, parakstīties uz daždažādiem žurnāliem, nopirkt visas nepieciešamās rokas­grāmatas, pēc kurām tagad vajadzēja iet uz bibliotēku. Tomēr no šiem četrsimt divdesmit dolāriem vēl palika pāri krietna summa, un Mārtiņš gudroja, kur to izdot, līdz beidzot izprātoja — viņš pieņems Ģertrūdei kalponi un nopirks Marionai velosipēdu.

Mārtiņš aizsūtīja biezo manuskriptu Youth's Companion un sestdienas pievakarē, uzmetis plānu aprakstam par pērļu zveju, devās pie Rūtas. Viņš bija iepriekš piezva­nījis pa tālruni, un Rūta pati atvēra viņam durvis. Jau pazīstama spēka un veselības strūkla atkal pāršalca Rūtu no galvas līdz kājām. Šķita, ka šis spēks ieplūst viņas ķermenī un strāvo pa dzīslām kā ugunīga straume, un viņa notrīsēja pēkšņā spēku pieplūdumā. Arī viņš koši pietvīka, satvēris Rūtas roku un ielūkojies viņas zilajās acīs, bet tvīkumu apslēpa tumši bronzainais iedegums, ko astoņos mēnešos bija iezeltījusi tropu saule. Taču sarkano svītru, ko ieberzusi cietā apkaklīte, nebija izdzēsis pat iedegums, un, .to pamanījusi, Ruta tik tikko apvaldīja smaidu, bet vēlēšanās smaidīt tūlīt izzuda, līdzko viņa paskatījās uz Mārtiņa apģērbu. Tas viņam labi piegu­lēja — pirmais uzvalks, kas šūts pēc mēra, — un vērta viņu slaidāku un staltāku. Turklāt žokejcepuri bija nomai­nījusi mīksta platmale; Rūta tūlīt lūdza, lai Mārtiņš to uzliek galvā, un uzslavēja viņa ārējo izskatu. Nekad vēl Rūta nebija jutusies tik laimīga. Sī pārvērtība bija viņas roku darbs, un, ar to lepodamās, viņa jau iedegās vēlmē palīdzēt viņam arī turpmāk.