DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Kad Mārtiņš tagad pavērās atpakaļ uz savu pazīstamo pasauli — tālu zemju un jūru, kuģu, matrožu un pērkamu sieviešu pasauli —, tā viņam likās tik sīka un niecīga; taču vecā pasaule saskārās ar šo jaunatklāto pasauli, vērsdama to plašāku. Mārtiņa prāts vienmēr bija tiecies pēc vienotības, bet sākumā viņš tomēr jutās pārsteigts, ka ir nodibinājis sakarus starp šīm divām pasaulēm. Viņu bija pacēlušas pāri vecajai pasaulei cildenas domas un jūtas, ko bija smēlies grāmatās. Tagad viņā jo ciešāk no­stiprinājās pārliecība, ka augstākajās aprindās, pie kurām pieder Rūta un viņas ģimene, visi vīrieši un sievietes domā šādas cēlas domas un dzīvo saskaņā ar tām. Līdz šim viņš bija mitis netīrā muklājā un tagad vēlējās at­brīvoties no netīrumiem un uzlidot skaidrajā sfērā, kur dzīvo augstākās šķiras. Jau kopš bērnības un jaunības viņu bija mācis un urdījis neizprotams nemiers; viņš nekad nebija apzinājies, ko īsti viņam vajag, bet vienmēr pēc kaut kā ilgojies un velti meklējis, kamēr nebija saticis Rūtu. Tagad šis nemiers bija k|uvis skaudrs un mokošs, un viņš beidzot saprata, skaidri un neapšaubāmi saprata, ka meklējis un vēlējies iegūt skaistumu, zināšanas un mīlestību.

Šais dažās nedējās viņš reizes sešas tikās ar Rūtu un ik reizi guva jaunu iedvesmu. Rūta palīdzēja viņam apgūt angļu valodu, izlaboja nepareizo izrunu, mācīja aritmētiku. Taču viņu sarunas neierobežojās tikai ar mācībām vien. Mārtiņš bija dzīvē pārāk daudz redzējis, viņa prāts bija pārāk uztvērīgs, lai apmierinātos vienīgi ar daļskaitļiem, kuba saknēm, vārdu locīšanu un teikumu analīzi. Tāpēc brīžiem viņu sarunas skāra pavisam citus tematus — viņš runāja par dzejoļiem, ko nule bija izlasījis, par dzej­niekiem, kurus viņa patlaban studēja. Un, kad viņa lasīja priekšā savus iemīļotos pantus, Mārtiņš izjuta visaugstāko svētlaimi. Nekad viņš vēl nebija dzirdējis tādu balsi. Ik­viena šās balss skaņa iekvēlināja viņa mīlestību, ik vārds lika notrīsēt saviļņojumā, šai balsī jautās mierīgums un liega muzikalitāte — kultūras un dāsnas dvēseles bagā­tīgā izpausme. Rūtā klausoties, viņš neviļus atcerējās griezīgās balsis, kādas bija mežonīgo cilšu sievietēm un ostu staigulēm, un fabrikas strādnieču un viņa paša šķi­ras sieviešu skarbo valodu. Un tūlīt sāka darboties viņa iztēles laboratorija, viņš redzēja veseliem bariem šo sie­viešu, un salīdzinājumā ar tām skaidrības oreols, kas ap­ņēma Rūtu, iestarojās vēl spožāk. Taču viņam ne vien patika klausīties Rūtas balsī, viņu aplaimoja arī apziņa, ka Rūta izprot lasīto un viņas dvēsele atsaucas un trīsuļo līdzi dzejas skaistumam. Viņa daudz lasīja Mārtiņam priekšā no «Princeses», un viņš bieži redzēja meitenes acīs ievizamies asaras, tik smalki viņa izjuta daiļumu. Tādos mirkļos Mārtiņam šķita, ka viņš paceltos līdz die­višķai visaptverībai, un, vērojot meitenes seju un klauso­ties viņas balsī, viņš it kā lūkojās pašas dzīves sejā un lasīja tās dziļākos noslēpumus. Un, sasniedzis šādus brī­nišķīgu jūtu augstumus, viņš atskārta, ka tā patiesi ir mīlestība un ka mīlestība pasaulē ir pats galvenais. Un viņa gara acu priekšā aizslīdēja visi kādreizējie prieki — piedzeršanās, sieviešu glāsti, spēle, fiziskas cīņas iekar- sums, tas viss likās pliekans un zemisks pret to cēlo deg­smi, kas viņu bija pārņēmusi tagad.

Taču Rūta neapzinājās to, kas patlaban noris. Viņai vel nebija nekādas pieredzes sirdslietās. Viss, ko viņa zināja, bija aizgūts no grāmatām, kur parastās dzīves notikumus iztēle pārvērtusi par kaut ko nereālu un skaistu; viņai nebija ne miņas, ka šis neaptēstais matrozis iezadzies vi­ņas sirdī un kādā jaukā dienā tur nobriedušās jūtas lies­mainiem vijņiem pāršalks visu viņas būtību. Viņa vēl nezināja, kādas īstenībā ir mīlas liesmas. Viņas priekš­stats par mīlestību bija tīri teorētisks, un vārds «mīles­tība» viņai saistījās ar zvaigžņu rāmo mirgojumu, viegla­jiem vilnīšiem, kas saņirbina mierīgu jūru, un vēsajām rasas lāsēm samtainajās vasaras naktīs. Mīlestību viņa iedomājās kā maigu tuvību, kalpošanu mīļotajam rēnā klusumā, kas pilns ziedu smaržas un dzedra miera. Viņai nebija nekādas nojausmas par mīlestības vulkāniskajiem uzliesmojumiem, par tās svelošo kaisli, kas pārvērš sirdi gruzdošu pelnu tuksnesī. Viņa nekā nezināja nedz par saviem, nedz par visas pasaules apslēptajiem spēkiem; dzīves atvari viņai gaisa ilūziju dūmakā. Precētu ļaužu pieķērība, kāda pastāvēja tēva un mātes starpā, Rūtai likās saskanīgas mīlestības ideāls, un viņa mierīgi gaidīja nākamībā pienākam dienu, kad bez satraukuma un cieša­nām iekļausies ar mīļoto cilvēku tādā pašā tīkami rāmā kopdzīvē.

Tāpēc uz Mārtiņu Idenu viņa raudzījās kā uz neredzētu jaunumu, kā uz dīvainu īpatni un šim jaunumam un dī- vainumam piedēvēja tās neparastās izjūtas, ko viņš izrai­sīja. Tas bija gluži dabiski. Tādas pašas jūtas bija viņu pārņēmušas, zvērnīcā skatoties uz mežonīgiem zvēriem, redzot plosāmies vētru vai notrīsot no spoža zibens uzlies­mojuma. Sais parādībās bija kaut kas kosmisks, un kaut kas kosmisks bija arī Mārtiņā. Viņš atnesa viņai jūras un bezgalīgu plašumu elpu. Tropu saules spozme vēl jautās viņa sejā un spriegajos, tēraudainajos muskuļos bija pir­matnējs spēks. Viņš bija vienās skrambās un rētās, kas iegūtas tai noslēpumainajā pasaulē, kurā ir nežēlīgi cil­vēki un vēl nežēlīgāki darbi un kura sākas aiz viņas redzes apvāršņa. Viņš ir mežonis, vēl nepieradināts mežo­nis; Rūtai glaimoja doma, ka viņš tik viegli viņai pakļau­jas. Viņu bija pārņēmusi vēlēšanās pieradināt šo mežoni. Tā bija neapzināta vēlēšanās, un viņai ne prātā nenāca, ka viņa grib izveidot no šā jaunekļa kaut ko līdzīgu sa­vam tēvam, kas viņai likās pats pilnības iemiesojums.

Savā pieredzes trūkumā Rūta nespēja saprast arī to, ka tā kosmiskā izjūta, ko jauneklis viņā izraisa, ir mīlestība, tas pārvarīgais spēks, kas velk vīrieti un sievieti vienu pie otra pāri visai pasaulei, liek briežiem rojas laikā nogalināt citam citu un visu dzīvo radību nerimtīgi mudina savie­noties.

Mārtiņa ātrā attīstība Rūtu ļoti pārsteidza un ieintere­sēja. Viņa atklāja jaunekļa dvēselē tādas dzīles, kādas ne iedomāties nevarēja, un tās atvērās ik dienas jo vairāk kā ziedpumpurs raženā augsnē. Rūta lasīja Mārtiņam priekšā Brauningu un bieži bija pārsteigta, cik savdabīgi viņš uz­tver neskaidrās vietas. Viņa nespēja saprast, ka šāda uz­tvere, kas pamatojas uz dzīves un cilvēku pazīšanu, bieži vien ir daudz pareizāka nekā viņas. Mārtiņa spriedumi viņai likās naivi, lai gan reizēm viņu aizrāva jaunekļa drosmīgie domu lidojumi, kas to aiznesa tik plašās zvaig­žņu tālēs, kur viņa nespēja tam sekot un tikai trīsēja, saskaroties ar tādu neizprotamu spēku. Pēc tam viņa spē­lēja, spēlēja nevis ar izaicinājumu, bet viņam, lai viņu izdibinātu, taču mūzika iespiedās viņa būtības dziļumos, ko viņa nevarēja izmērīt. Mārtiņa dvēsele atplaukstot tiecās pretī mūzikai, kā puķe tiecas pretī saulei, un viņš drīz vien aizmirsa džeza saraustītos ritmus un griezīgās skaņas un iemācījās novērtēt Rūtas iemīļotos klasiskos skaņdarbus, kurus viņa spēlēja gandrīz no galvas. Turklāt viņš juta tādas kā demokrātiskas simpātijas pret Vāgneru, un vairāk par visu viņam iepatikās «Tanheizera» uvertīra, it īpaši pēc tam, kad Rūta bija to izskaidrojusi. Sī uver­tīra it kā attēloja visu viņa dzīvi. Pagātne bija parādīta Venuskalna tēmā, bet Rūtu viņš saistīja ar «Svētceļnieku kori»; šķita, ka Vāgnera mūzika aiznes viņu spokainajā gara valstībā, kur labais un ļaunais izcīna mūžīgu cīņu.