DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš apbrīnā paskatījās uz viņu.

— Ek, ja es prastu tā bērt kā jūs, tad tā lieta ietu, — viņš sacīja.

— Kā, lūdzu?

— Es gribēju teikt, ka viss būtu labi, ka es prastu tik veikli un smalki runāt kā jūs.

— Ā! — bibliotekārs saprotoši iesaucās.

— Kad vislabāk aiziet? Pa dienu? Tikai ne uz pusdie­nām, vai ne? Vai vakarā? Varbūt svētdienā?

— Es jums ieteikšu kaut ko, — sacīja bibliotekārs, un viņa seja atplauka. — Piezvaniet viņai pa telefonu un pa­jautājiet.

— Jā, tā es darīšu, — Mārtiņš piekrita, paņēma grāma­tas un devās uz izeju. Pie durvīm viņš pagriezās atpakaļ un vaicāja: — Ja jūs runājat ar kādu jaunu dāmu, nu, teiksim, ar mis Lisiju Smiti, — kā jāsaka — mis Lisija vai mis Smite?

— Sakiet «mis Smite», — nešaubīgi noteica bibliote­kārs. — Vienmēr sakiet «mis Smite», kamēr nebūsiet iepa­zinies tuvāk.

Tātad Mārtiņš Tdens bija atrisinājis šo grūto problēmu.

— Varat nākt jebkurā laikā, būšu mājās visu pēcpus­dienu, — Rūta pa tālruni atbildēja uz stostīgo jautājumu, kad drīkstētu atgādāt aizdotās grāmatas.

Viņa pati sagaidīja Mārtiņu pie durvīm, un sievietes vērīgā acs tūlīt pamanīja iegludināto bikšu vīli un kādu vispārēju nenosakāmu pārmaiņu uz labo pusi. Taču vis­pārsteidzošākā bija Mārtiņa seja. Rūtai šķita, ka tajā ieplūdis viss jaunekļa pārvarīgais veselīgais spēks un milzu viļņiem šļācas viņai pāri. Atkal meiteni urdīja tiek­sme jauneklim piekļauties un sajust viņa siltumu, atkal viņu izbrīnīja jaunekļa klātienes ietekme. Arī viņš savu­kārt no jauna izbaudīja svētlaimes trīsas, kad pieskārās viņas sniegtajai rokai. Vienīgā atšķirība starp viņiem bija tā,' ka Rūta izturējās rāmi un savaldīgi, turpretī Mārtiņš nosarka līdz matu galiem. Viņš sekoja meitenei tikpat klupšus kā pirmoreiz, līgani zvalstīdamies plecos.

Līdzko viņi bija apsēdušies viesistabā, Mārtiņš sāka justies brīvāk, daudz brīvāk nekā domājis. Meitene centās radīt Mārtiņā šo sajūtu un darīja to tik smalkjūtīgi, ka kļuva viņam simtkārt mīļāka. Vispirms viņi runāja par atnestajām grāmatām, par Svinbernu, par ko viņš jūs­moja, un Brauningu, ko neizprata. Rūta vadīja sarunu no temata uz tematu, visu laiku domādama, kā jauneklim pa­līdzēt. Viņa bieži par to bija domājusi kopš viņu pirmās tikšanās. Viņai gribējās šim puisim palīdzēt. Viņš modi­nāja meitenē agrāk nepazītu maigumu un līdzjūtību, tur­klāt šī līdzjūtība nebija pazemojoša, bet gandrīz atgādināja mātes jūtas. Tā nevarēja arī būt vienkārša, parasta līdz­jūtība, jo cilvēks, kas to modināja, bija tik vīrietīgs, ka viņa tuvums viesa meitenē neapjaustas, jaunavīgas bailes un lika sirdij straujāk pukstēt no dīvainām domām un jūtām. Atkal uzvilnīja vēlēšanās apskaut viņa kaklu vai uzlikt rokas viņam uz pleciem. Un atkal šī tieksme likās neprātīga, bet nu jau viņa bija pie tās pieradusi. Viņai pat prātā neienāca, ka plaukstošai mīlestībai var būt šāda izpausme. Tāpat viņai ne prātā neienāca, ka jūtas, kas viņu satrauc, ir mīlestība. Rūtai šķita, ka Mārtiņš saista viņu kā neparasts, izcilām apslēptām spējām apvel­tīts cilvēks un ka viņu mudina tikai filantropiski apsvē­rumi.

Rūta nesaprata, ka alkst viņa, turpretī ar Mārtiņu viss bija citādi. Viņš zināja, ka mīl Rūtu un alkst pēc viņas tā, kā nekad vēl savā mūžā nekā nav alcis. Mārtiņam arī agrāk bija patikusi dzeja, tāpat kā patika viss skaistais, bet kopš tikšanās ar Rūtu viņam bija atvērušies vārti uz plašo mīlestības lirikas pasauli. Rūta viņam atklāja pat daudz vairāk nekā Bulfinčs un Geilijs. Pirms nedēļas viņu nemaz nesaistītu, piemēram, šāda rinda: «Dieva izredzē­tais, neprāta skartais mīlētāj, tu skūpsta dēļ spēj nāvē iet,» — turpretī tagad šie vārdi neizgāja no prāta. Tie likās apbrīnojami kā patiesības atklāsme, un, lūkodamies uz Rūtu, viņš nodomāja, ka labprāt ietu nāvē viena viņas skūpsta dēļ. Viņš jutās kā «dieva izredzēts, neprāta skarts mīlētājs» un lepojās ar to vairāk nekā lepotos, ja būtu iecelts bruņinieku kārtā. Beidzot viņš izprata dzīves jēgu un zināja, kāpēc dzimis.

Uz Rūtu raugoties un viņā klausoties, Mārtiņa domas kļuva drosmīgākas. Viņu no jauna pārņēma satraucoša tīksme, kāda bija uzvilnījusi, sveicienam paspiežot Rūtas roku, un viņš ilgojās sajust to atkal. Skatiens bieži kavē­jās pie meitenes lūpām, un Mārtiņš salkstoši alka pēc tām. Taču šais alkās'nebija nekā rupja un zemiska. Cik neiz­sakāma bauda bija vērot katru viņas lūpu kustību, kamēr viņa runā, tomēr tās nebija parastas lūpas, kādas ir vi­siem vīriešiem un sievietēm. Tās nebija no miesas un asi­nīm. Tās bija bezmiesīga gara lūpas, un vēlēšanās tās noskūpstīt nepavisam nelīdzinājās vēlmei, kādu mēdza izraisīt citu sieviešu lūpas. Viņš labprāt skūpstītu šīs die­višķās lūpas, piespiestu pie tām savas miesīgās, taču da­rītu to cēlā un bijīgā dedzībā, kā ticīgais skūpsta dieva tērpa malu. Mārtiņš neizprata to savdabīgo vērtību pār­vērtēšanu, kas noris viņā, un neapzinājās, ka mirdzums, kas dzalkstī viņa acīs, raugoties uz Rūtu, ir tāds pats, kāds kvēlo ikviena vīrieša acīs, kurš alkst mīlestības. Viņš nevarēja ne iedomāties, cik kaisms un vīrietīgs ir viņa skatiens, nezināja, ka siltā liesma, kas tajā kvēlo, iekvē­lina arī meiteni. Viņas jaunavīgā skaidrība padarīja cil­denas arī viņa jūtas, pacēla tās līdz zvaigžņu dzedrajai šķīstībai, un viņš justos pārsteigts, uzzinājis, ka viņa acis izstaro siltumu, kas iestrāvo viņas būtības dzīlēs un iededz tur tādu pašu siltu uguni. Apmulsusi un satraukta no jau­nekļa skatiena, Rūta vairākkārt zaudēja sarunas pave­dienu un ar pūlēm atkal sakopoja izkliedētās domas. Tēr­zēšana viņai parasti vedās viegli, tāpēc savu apjukumu viņa piedēvēja viesa neparastumam. Viņa bija ļoti uztvē- rīga pret iespaidiem, un galu galā nebija nekāds brīnums, ka šis atnācējs, no kura dvesmo citas pasaules smarža, viņu tā ietekmē.

Viņa lauzīja galvu, kā viņam palīdzēt, un grasījās ievadīt sarunu šai virzienā, bet Mārtiņš pats nāca viņai talkā.

— Nezinu, vai varu jums prasīt padomu, — viņš iebil- das, un viņa sirds sāka auļaini pukstēt aiz prieka, kad Rūtajzrādīja gatavību darīt visu, kas viņas spēkos. — Jūs varbūt atceras, ka toreiz, kad bij te, es teic, ka nevar runāt par grāmatām un visādām tādām lietām, nekas no tam neiznāk. Kopš tā laika es ir daudz domājs. Es ir sācis iet uz bibliotēku un ņemt tur daudz grāmatu, tikai tās lielāko tiesu man par grūtu. Varbūt labāk sākt no paša gala? Es nekad pa īstam nav mācījies. No bērna kājas es ir smagi strādājs, un tagad es iegāj bibliotēkā, apskatīj grāmatas un palasīj — un es ir sapratis, ka agrāk nav lasījs īstās. Zināt, lopu fermās un kuģu kubri- kos nav tādu grāmatu kā, par piemēram, te jūsu mājās. Tās ir citādas grāmatas, un pie to lasīšanas es ir pieradis. Un tomēr, es nelielos, es nav tāds kā tie, ar kuriem es ir sagājies. Nav tā, ka bija labāks par citiem matrožiem un kovbojiem, — es arī pats īsu laiku bij kovbojs, — bet es, zināt, vienmēr ir mīlējs grāmatas un lasījs visu, kas ga­dījies pa rokai, un man rādās, ka es domā savādāk nekā lielākā daļa no viņiem.

Bet tas nav no svara. Gribu teikt pavisam ko citu. Es nekad nav bijis tādā mājā kā šī. Kad es viņnedēļ te atnāk un redzēj jūs un jūsu māti, un jūsu brāļus, un visu Šo te — man tas viss ļoti patika. Es bij gan dzirdējs par tādām lietām un lasījs grāmatās, bet, kad paskatījos ap­kārt te jūsu mājā, redzēj, ka grāmatas nemelo. Un es gribu teikt, ka man tas viss patika. Man iegribējās to visu un arī tagad gribas. Gribas elpot tādu gaisu kā jūsu mājā, gribas, lai apkārt ir grāmatas, gleznas un visādas smu­kas lietas, lai cilvēki runā klusi un mierīgi un ir tīri sa­ģērbušies un viņu domas ir tīras. Tas gaiss, ko es visu mūžu ir elpojs, smird pēc samazgām un sīvā, ir pilns tikai ar lamām un runāšanu par īres maksu. Zināt, kad jūs gājāt noskūpstīt savu māti, man tas likās visskaistākais, ko savu mūžu es ir redzējs. Un es ir daudz redzējs un varu sacīt — vienmēr ir redzējs vairāk kā citi. Man patīk ska­tīties un vienmēr gribas redzēt vēl ko vairāk.