DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka man gribas sasniegt tādu dzīvi, kādu dzīvo jūs te šitai mājā. Dzīve nav tikai žūpošana, smags darbs, izkaušanās un mētāša­nās apkārt pa pasauli. Bet kā man to panākt? Ar ko sākt? No darba es nebaidās, man, zināt, darbā reti kāds var turēt līdzi. Ja iešūpojos, varu raut cauru dienu un nakti. Varbūt jums liekas smieklīgi, ka visu to prasu? Varbūt es ir veltīgi pie jums griezies, bet man nav neviena cita, kam prasīt. Varbūt Arturam? Varbūt man vajadzēja viņam prasīt? Ja es būtu …

Mārtiņš pēkšņi pārrāva valodu. Visu viņa stingro plānu sagrīļoja doma, ka patiesi vajadzēja jautāt Arturam un viņš izdarījis muļķību. Rūta tūlīt neatbildēja. Viņa bija iegrimusi sevī, pūlēdamās saskaņot Mārtiņa stostīgo, ne­pareizo runu un vienkāršo domu veidu ar to, ko lasīja jaunekļa acīs. Viņa vēl nekad nebija redzējusi acis, kurās atspoguļotos tik nesatricināms spēks. Sis cilvēks spēj visu — to pauda šo acu skatiens, un tas nemaz nesaderēja ar viņa vārdisko nevarību. Turklāt viņas pašas prāts bija tik sarežģīts un izsmalcināts, ka viņa nespēja novērtēt dabiskumu un vienkāršību. Tomēr pat šai neprasmē iz­teikt domas jautās spēks. Mārtiņš šķita kā sasaistīts mil­zis, kas visiem spēkiem pūlas saraut važas. Kad viņa bei­dzot ierunājās, viņas seja pauda līdzjūtību.

— Jūs jau pats saprotat, kā jums trūkst, — viņa sacīja. — Jums trūkst izglītības. Jums vajadzētu sākt no gala — pabeigt pamatskolu, pēc tam vidusskolu un tad iestāties universitātē.

— Bet tas viss maksā naudu, — Mārtiņš viņu pār­trauca.

— O! — viņa iesaucās. — Par to es nepadomāju! Vai kāds no jūsu tuviniekiem nevarētu jums palīdzēt?

Mārtiņš papurināja galvu.

— Tēvs un māte ir miruši. Man ir divas māsas — viena precējusies, un otra droši vien arī drīz apprecēsies. Brāļu man ir vesels bars, es ir pats jaunākais, bet viņi nevie­nam nekad nav palīdzējuši. Izklīduši pa pasauli kur ku­rais, meklēdami sev laimi un mantu. Vecākais nomira Indijā. Divi pašlaik ir Dienvidāfrikā, viens brauc uz val­zivju medību kuģa, otrs braukā apkārt ar ceļojošu cirku — viņš ir akrobāts uz trapeces. Es esmu tāds pats. No vien­padsmit gadiem pats sevi uzturu, kopš māte nomira. Va* jadzēs vien pašam tikt ar to galā, tikai es gribēj zināt, ar ko sākt.

— Vispirms jums jāiemācās gramatika. Jūs runā­jat… — Viņa gribēja teikt «briesmīgi», bet apķērās un sacīja: — Ne visai pareizi.

Mārtiņa piere pietvīka un norasoja sviedriem.

— Es zin, ka reizēm lieto tādus vārdiņus, ko jūs nesa­prot. Bet tie ir vienīgie, ko māku izrunāt. Es ir iegaumējs vārdus no grāmatām, bet neprotu tos izrunāt, tādēļ es tos nelieto.

— Galvenais jau nav vārdi, bet izteiksmes veids. Vai drīkstu runāt atklāti? Vai jūs neņemsiet ļaunā?

— Nē, nē! — viņš iesaucās, no visas sirds pateicīgs par viņas labdabību. — Speriet vien visu laukā! Labāk lai es uzzin to no jums nekā no kāda cita.

— Nu labi. Jūs, piemēram, sakāt «es ir», bet jāsaka «es esmu», tāpat «es nav» vietā jāsaka «es neesmu». Jūs ne­pareizi lietojat negācijas…

— Kas ir «negācija»? — viņš jautāja un bikli piebilda:

— Redzat, es pat nesaprotu, ko jūs runā.

— Es laikam esmu slikta skolotāja. — Viņa pasmaidīja.

— «Negācija» ir noliegums. Jūs sakāt, «lai kā tas ne­būtu», bet jāsaka — «lai kā tas būtu». Tikai nedrīkst at­mest negāciju tur, kur tā nepieciešama, lai nesagrozītu jēgu, piemēram, teikumā «es tikko nenokritu no krēsla», atmetot noliegumu, iznāk pavisam cita doma, «es tikko nokritu no krēsla».

— Ā! Skaidrs, — viņš teica. — Es nekad nav to iedo- mājs. Tātad jāsaka: «lai ko es darītu», nevis «nedarītu».

Rūta bija priecīgi pārsteigta par viņa attapību.

— Jāizrunā arī pilnas galotnes. Jūs sakāt «iedomājs», «darījs», «zinājs», taču jāsaka «iedomājies», «uzzinājis».— Aizrādījusi vēl uz citām valodas kļūdām, Rūta noteica:

— Visus šos likumus jūs atradīsiet gramatikas grāmatā. Es jums to tūlīt atnesīšu un parādīšu, kā jums jāsāk mā­cīties.

— Kur jūs skries! Gan iedos man viņas vēlāk.

Rūta sarauca uzacis.

— Vai šāda izteiksme jums negriež ausīs?

— Es nevar to teikt, — viņš atzinās.

— Kāpēc jūs nesakāt — «gan iedosiet tās vēlāk»? — viņa vaicāja.

— Jā, tas laikam izklausās slikti. Bet manas ausis nav tik dzirdīgas kā jums. — Un viņš atkal nosarka.

Kad Rūta piecēlās, Mārtiņam iešāvās prātā noteikums, ko bija lasījis grāmatās par labu uzvedību, un viņš ne­veikli uzrausās kājās, bet tūlīt izbijās — vai viņa nedo­mās, ka viņš grasās iet projām?

— Jā, mister Iden, — Rūta, jau līdz durvīm aizgājusi, ieteicās. — Starp citu, ko nozīmē «sīvais»? Jūs to vairā­kas reizes pieminējāt.

— A, sīvais? — viņš iesmējās. — Tas ir vienkāršā va­lodā. Nozīmē vai nu viskiju, vai alu, kaut ko tādu, kas jūs apreibina.

— Un vēl kas! — Arī viņa sāka smieties. — Nekad nesakiet «jūs», ja uzrunājat kādu personiski. «Jūs» attie­cas tieši uz zināmu personu, tāpēc jūsu izteiksmes veids patlaban nebija atbilstošs jūsu domai.

— To es lāgā nesaprotu.

— Jūs man nupat sacījāt «vai nu viskijs, vai alus, kaut kas tāds, kas jūs reibina», tātad mani reibina — sa­pratāt?

— Bet vai tā nebūtu?

— Protams, būtu, — viņa smaidot piekrita. — Taču vislabāk būtu, ja jūs mani tur neiepītu. Atmetiet šo «jūs», tad izklausīsies daudz labāk.

Rūta atnesa gramatiku un piebīdīja krēslu tuvāk Mār­tiņa krēslam, — Mārtiņš nodomāja, ka droši vien vaja­dzēja viņai palīdzēt. Apsēdusies blakus, viņa atšķīra grā­matu, un abu galvas pieliecās viena otrai tuvāk. Viņam bija grūti sekot norādījumiem, tik ļoti mulsināja meitenes klātums. Bet, kad Rūta sāka izskaidrot locīšanu, viņš aiz­mirsa visu apkārtējo. Par locīšanu viņš vēl nekad nebija dzirdējis, un valodas uzbūves likumība viņu pilnīgi ap­būra. Viņš noliecās zemāk pār grāmatu, un Rūtas mati pēkšņi skāra viņa vaigu. Mārtiņš tikai vienreiz mūžā bija zaudējis samaņu, un šobrīd viņam šķita, ka tas atkal notiks. Elpa apslāpa krūtīs, un sirds draudēja vai pār­plīst. Nekad vēl meitene nebija likusies tik sasniedzama. Uz mirkli pār bezdibeni, kas viņus šķīra, bija pārsviesta laipa. Taču viņa jūtas tāpēc nezaudēja cildenumu. Rūta nebija nokāpusi lejā pie viņa. Viņš pats bija pacēlies aiz mākoņiem un tuvinājies viņai. Viņa mīlestība, tāpat kā agrāk, bija pilna reliģiskas bijības un pielūgsmes. Viņam šķita, ka viņš ielauzies visu svētumu svētnīcā, un viņš piesardzīgi atrāvās nostāk, lai izvairītos no pieskāriena, kas iedarbojās uz viņu kā elektriskais lādiņš. Taču Rūta neko nenomanīja.

Pagāja nedēļa pēc nedēļas, bet Mārtiņš Idens arvien vēl mācījās gramatiku, pārskatīja noteikumus par labu uzvedību un vai rīšus aprija visas grāmatas, kas saistīja iztēli. No savas agrākās sabiedrības viņš bija novērsies pavisam. Meitenes no «Lotoskluba» brīnījās, kas ar viņu noticis, un nedeva miera Džimam ar jautājumiem, tur­pretī daudzi no jaunajiem puišiem priecājās, ka Mārtiņš vairs nenāk uz cīniņiem pie Railija. Bibliotēkas bagātību krātuvē viņš uzgāja vēl vienu dārgu atradumu. Tāpat kā gramatika bija atklājusi viņam valodas pamatuzbūvi, tā šī jaunā grāmata parādīja dzejas likumības, un jauneklis saka iepazīt pantmērus, vārsmošanas veidus un nosacīju- mus un saprata, kā rodas dzejas sajūsmīgais skaistums. Kadā no jaunākajiem traktātiem dzeja bija aplūkota kā tēlojoša māksla, turklāt par apstiprinājumu šai teorijai minētas daudzas norādes uz labākajiem literārajiem pie­mēriem. Nevienu romānu Mārtiņš nebija lasījis ar tik lielu aizrautību. Viņa mundrais, divdesmit gadu neskartais prāts, ko vēl uzjundīja zināšanu alkas, viegli aptvēra visu ar tādu izpratni, kas sveša parastajiem studentiem.