DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Programmai tikai viena vaina, — Mārtiņš skaļi teica. — Man šodien nav vaļas.

Meičas spožās acis aizblāvoja vilšanās.

— Jāsēž pie slima drauga, vai ne? — viņa zobojās.

— Nē, man norunāta satikšanās, patiesi, ar… — viņš sastomījās, — ar kādu meiteni.

— Vai jūs nemānās? — viņa stingri noprasīja.

Viņš pavērās viņai acīs un atbildēja:

— Goda vārds — ne. Mēs varam satikties citreiz. Jus nav man nemaz pateikusi savu vārdu. Un kur jus dzīvo?

— Mani sauc Lisija, — meitene atmaigusi teica, pa­spieda Mārtiņa roku un ar visu augumu piekļāvās viņam. — Lisija Konoli. Es dzīvo uz Piektās ielas un Mākitstrītas stūra.

Vēl brīdi patērzējis, Mārtiņš atvadījās. Negribējās tūlīt doties mājās. Viņš aizgāja līdz savu nomoda nakšu ko­kam, nostājās ierastajā vietā un, raudzīdamies pāri pretī uz viņas logu, čukstēja:

— Man ir satikšanās ar jums, Rūta. Nekādu citu tik­šanos man nevajag.

Mārtiņš vēl arvien neuzdrīkstējās apciemot Rūtu Morzi, lai gan kopš tā vakara, kad ar meiteni iepazinās, bija pa- gajusj vesela nedēļa, ko viņš pavadīja cītīgā lasīšanā. Dažkart viņš jau sadūšojās, bet ikreiz šaubas guva

pārsvaru pār apņēmību. Jauneklis nezināja, pēc cik ilga laika pieklājas atkārtot apmeklējumu, bet nebija neviena, kas viņam to pateiktu, un viņš baidījās izdarīt nelabojamu kļūdu. Viņš bija atkratījies no visiem saviem agrākajiem biedriem un atmetis vecos ieradumus, bet jaunu draugu viņam nebija, tāpēc atlika vienīgi lasīšana, un Mārtiņš veltīja lasīšanai tik daudz stundu, ka parastas cilvēka acis jau sen būtu pārpūlētas. Taču viņam bija izturīgas acis un stiprs, izturīgs organisms. Turklāt viņa prāts bija kā atmata. Līdz šim to nebija skārušas abstraktās grāmatu domas, un tagad tas bija ražena augsne sēklai. To nebija nogurdinājušas mācības, tāpēc tas kāri iecirta asos zobus grāmatu gudrībās un vairs nelaidās vaļā.

Nedēļas beigās Mārtiņam šķita, ka jau pa-gājuši gad­simti, tik tāla bija līdzšinējā dzīve un uzskati. Taču visu laiku viņu traucēja sagatavotības trūkums. Jauneklis ķērās pie grāmatām, kas prasīja daudzus gadus ilgu iepriekšēju studiju. Vienu dienu viņš lasīja grāmatu par antīko, bet nākamajā dienā jau par ultramoderno filozofiju, tā ka viņa galvā valdīja pastāvīgs ideju juceklis. Tāpat bija arī ar ekonomiskajām zinātnēm. Bibliotēkas grāmatu plauktā viņš blakus Kārlim Marksam atrada Rikardo, Ādamu Smitu un Millu, un viņam nesaprotamie viena autora for­mulējumi apstrīdēja otra apgalvojumus. Viņš jutās pilnīgi apmulsis, tomēr vēlējās visā gūt skaidrību, vienlaikus aiz­raudamies gan ar ekonomiku, gan ar industriju, gan poli­tiku. Reiz, ejot cauri Sitijholla parkam, viņš ieraudzīja pūli, kas bija apstājis kādu pusduci vīriešu, kuri iekarsuši par kaut ko skaļi strīdējās. Mārtiņš pievienojās klausītā­jiem un izdzirdēja sev gluži svešu valodu, kādā runāja šie tautas filozofi. Viens bija klaidonis, otrs — arodbied­rību aģitators, trešais — tieslietu students, bet pārējie — strādnieki, kuriem patīk runāt un apspriesties. Pirmo reizi Mārtiņš dzirdēja par sociālismu, anarhismu, par zemes nodokli, uzzināja, ka pastāv vairākas savstarpēji naidīgas sociālās filozofijas. Viņš dzirdēja simtiem jaunu tehnisku terminu no tādām zinātņu nozarēm, kādas vēl nebija pa­guvis iepazīt no grāmatām. Tāpēc viņš nevarēja pilnībā sekot strīda virzībai un tikai miglaini nojauta, kādas idejas slēpjas aiz šiem svešajiem vārdiem. Strīdnieku vidū bija kāds melnacains restorāna viesmīlis — teozofs, kāds maiz­nieku arodbiedrības biedrs — agnostiķis, kāds vecs vīrs, kas visus iedzina strupceļā ar savu dīvaino filozofiju, kura dibinājās uz apgalvojumu, ka viss pastāvošais ir taisnīgs, un vēl viens vecs vīrs, kas gari un plaši spriedelēja par kosmosu, par atomu-tēvu un atomu-māti.

Mārtiņam īdenam galva griezās no visiem šiem prāto­jumiem, kad viņš pēc vairākām stundām steidzās uz bib­liotēku, lai uzzinātu desmitiem nule dzirdēto un iegau­mēto vārdu nozīmi. Mārtiņš iznāca no bibliotēkas, pasitis padusē četrus Blavatskas kundzes darbu sējumus: «Sle­penā doktrīna», «Progress un nabadzība», «Sociālisma kvintesence» un «Reliģijas un zinātnes karš». Nelaimīgā kārtā viņš sāka ar «Slepeno doktrīnu». Šai grāmatā katra rinda, bija pārblīvēta daudzzilbju vārdiem, kurus viņš ne­saprata. Viņš sēdēja gultā un biežāk skatījās vārdnīcā nekā grāmatā. Viņš izlasīja tik daudz jaunu vārdu, ka, ielāgojis vienu, jau bija aizmirsis iepriekšējos, un atkal vajadzēja skatīties vārdnīcā. Viņš nolēma ierakstīt šos vārdus īpašā burtnīcā un drīz vien piepildīja desmitiem lappušu. Tomēr vēl joprojām nekā nesaprata. Mārtiņš lasīja līdz trijiem naktī, galva plīsa vai pušu, bet viņš nebija tekstā uztvēris nevienu būtisku domu. Viņš pacēla galvu, un viņam šķita, ka mazā istabiņa šūpotos un zval­stītos kā kuģis vijņos. Tad viņš nosodījās, aizmeta «Sle­peno doktrīnu» pa roku galam, nodzēsa gāzi un nolēma aizmigt. Daudz labāk neveicās arī ar trim pārējām grā­matām. Ne jau tāpēc, ka viņa smadzenes būtu vārgas vai neuztverīgas. Viņš spētu apjēgt visas šīs domas, bet vi­ņam trūka iemaņu un vārdu krājuma. Viņš beidzot pats to apzinājās un kādu laiku bija apņēmies lasīt tikai vārd­nīcu, kamēr apgūs visus nepazīstamos vārdus.

Vienīgo mierinājumu Mārtiņam sniedza dzeja, un viņš sajūsmīgi lasīja tos vienkāršos dzejniekus, kuru vārsmas bija viņam saprotamas. Mārtiņš mīlēja daiļumu, un te viņš to atrada pārpilnam. Dzeja viņu saviļņoja tikpat dziļi kā mūzika un nemanīti sagatavoja prātu nākamam — daudz grūtākam darbam. Viņa atmiņas lappuses bija tuk­šas, un viņš bez jebkādām pūlēm atcerējās rindu pēc rindas, tā ka drīz vien varēja skandēt veselus dzejoļus, priecādamies, ka iespiestie vārdi atdzīvojas skaistā, har­moniskā skanējumā. Reiz viņš nejauši uzdūrās Geilija «Klasiskajiem mītiem» un Bulfinča «Pasaku laikmetam». Gluži kā spožs gaismas stars pēkšņi iešķēlās neziņas tumsā, un viņu vēl jo kaismāk saistīja dzeja.

Cilvēks pie galda jau pazina Mārtiņu, izturējās ļoti laipni un vienmēr uzsmaidīja, sveicienam palocīdams galvu, kad Mārtiņš ienāca bibliotēkā. Tādēļ Mārtiņš reiz sadūšojās un spēra pārdrošu soli. Izvēlējies dažas grāma­tas, viņš, gaidot, kamēr bibliotekārs apzīmogo kartītes, pēkšņi jautāja:

— Sakiet — vai varu jums ko prasīt?

Bibliotekārs pasmaidīja un palocīja galvu.

— Ja jūs ir iepazinies ar jaunu dāmu un viņa lūdz jūs atkal atnākt… kad var ierasties?

Mārtiņš juta, ka krekls pielipis pie muguras, kas nosvī­dusi slapja no satraukuma.

— Manuprāt, katrā laikā, — bibliotekārs atbildēja.

— Nē, tas nav tik vienkārši, — Mārtiņš iebilda.

— Viņa… redzat, kas par lietu: viņa var nebūt mājās. Viņa mācās universitātē.

— Tad aizejiet citreiz.

— Patiesībā te ir pavisam cits āķis, — Mārtiņš stomīgi atzinās, nolēmis paļauties uz sarunu biedra augstsirdību.

— Es, redzat, ir galīgi vienkāršs matrozis un pie tās sa­biedrības nav pieradis. Sī meitene nav tas, kas ir es, un es nemaz nav tas, kas ir viņa… Jūs tak nedomā, ka es te dzenu velnu,— viņš pēkšņi izmeta.

— Nē, nepavisam ne, — bibliotekārs noliedza. — Jūsu jautājums gan neattiecas tieši uz uzziņu nodaļu, bet es labprāt centīšos jums palīdzēt.