DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Vai iesi šovakar uz dančiem «Lotosā»? — Džims jautāja. — Būs alus, un, ja atnāks Temeskalas banda, tad bez villošanās neiztiks. Nu lai! Es par to neraustos. Tik un tā iešu tur ar savu dāmu. Velns, kāda nelāga garša mutē!

Viņš saviebās un steigšus izskaloja muti ar malku ka­fijas.

— Vai Džuliju pazīsti?

Mārtiņš pakratīja galvu.

— Tā tagad ir mana dāma, — Džims paskaidroja. — Smuka pēc velna! Es tevi iepazīstinātu, bet tu man viņu nocelsi. Nudien nesaprotu, ko tās meitenes uz tevi kā uzbņrtas, taisni dusmas, kad redzi, cik viegli tu tās nocel citiem.

— Tev vēl nevienu neesmu nocēlis, — Mārtiņš vien­aldzīgi atbildēja, lai brokastis paietu bez strīda.

— Kā tad ne! — Džims aizsvilies iebilda. — Un Me- gija?

— Man ar viņu nekas nav bijis. Pec ta vakara es pat vairāk nav ar viņu dancojis.

— Jā, un diezgan bija! — Džims iesaucās. — Tu tikai padancoji ar viņu un paskatījies uz viņu, un darīts! Tu varbūt neko tādu nedomāji, bet ar mani bija cauri uz visiem laikiem. Man vairs ne virsū neskatās. Prašņā tikai pēc tevis. Tūlīt skrietu uz randiņu, ja vien tu būtu gri­bējis.

— Bet es negribēju.

— Tas nav no svara. Mani tik un tā patrieca ratā. — Džims apbrīnas pilns pavērās Mārtiņā. — Kā tu dabū to gatavu, Mārt?

— Neliekos par viņām ne zinis, — skanēja atbilde.

— Tātad tu izliecies, ka tev viņas vienaldzīgas? — Džims nerimās klaušināt.

Brīdi padomājis, Mārtiņš atbildēja:

— Varbūt tev tas derētu, turpretī es par viņām daudz nebēdāju. Bet tu mēģini izlikties, varbūt kas sanāk.

— 2ēl, ka tu vakar nebiji pie Railija, — Džims pēkšņi bez kādas sakarības teica. — Daudz čomu dabūja izvicināt dūres. Tur bija viens skaistulītis no Rietumoklendas, iesaukts par Žurku. Glums kā zutis. Neviens nevarēja viņu pievārēt. Visi nogaudāmies, ka tu nebiji. Kurtu blandījies?

— Pa Oklendu, — Mārtiņš atbildēja.

— Teātrī biji?

Mārtiņš atbīdīja šķīvi, piecēlās un devās uz durvīm.

— Vai nāksi šovakar uz dančiem? — Džims sauca no­pakaļ.

— Laikam nenākšu, — Mārtiņš atbildēja.

Viņš noskrēja lejā pa kāpnēm, izgāja ārā uz ielas un dziļi ievilka krūtis svaigo gaisu. Viņš smaka nost šās mājas atmosfērā, un skārdnieka mācekļa vāvuļošana bija viņu pārkaitinājusi. Bija mirkļi, kad viņš tik tikko valdī­jās, lai nepielēktu kājās un neiegrūstu Džima degunu put­ras šķīvī. Jo vairāk Džims vāvuļoja, jo tālāka likās Rūta. Vai viņš varēja cerēt, dzīvodams starp šiem lopiem, kād­reiz kļūt Rūtas, cienīgs? Mārtiņu pārņēma šausmas, iedo­mājoties, cik grūts uzdevums viņu gaida, un kā lietuvēns māca apziņa par sava stāvokļa bezizeju, jo viņš taču pie­derēja pie strādnieku šķiras. Likās, viss uzgūla viņam kā slogs, lai neļautu pacelties, — māsa, viņas māja un ģi­mene, skārdnieka māceklis Džims, viss, ar ko viņš bija saradis un saistīts no laika gala. Dzīve viņam vairs nepa­tika. Līdz šim viņš bija ņēmis par labu dzīvi, kāda tā ir. Viņš nekad nebija domājis par šo jautājumu, vienīgi tais reizēs, kad lasīja grāmatas, bet tās jau bija tikai grāma­tas, brīnumu pasakas par skaistu, neesošu pasauli. Taču tagad viņš bija redzējis šo pasauli pastāvam īstenībā un šās pasaules centrā — ziedam līdzīgu meiteni, ko sauc par Rūtu. Un kopš šā laika viņš izjuta dzīves sūrmi, skaudri sāpīgas ilgas un bezcerību, jo vairāk mokošu tā­pēc, ka šo bezcerību radīja cerība.

Mārtiņš ilgi svārstījās, kurp iet — uz Berklijas vai Oklendas bibliotēkas lasītavu, bet tad izvēlējās Oklendu, jo tur dzīvoja Rūta. Kas zina? Lasītava viņai bija vispie­mērotākā vieta, un iespējams, ka viņš tur meiteni satiek. Viņš nekā nezināja par bibliotēkas telpu izvietojumu un maldījās starp bezgalīgajiem daiļliteratūras grāmatplauk­tiem, līdz kāda trausla meitene, pēc izskata francūziete, kura, jādomā, pārzināja šo nodaļu, pateica, ka bibliotēkas uzziņu daļa atrodas augšstāvā. Viņš neattapa vērsties pie vīrieša, kas sēdēja pie galda^ un, iedams uz labu laimi, nokļuva filozofijas nodaļā. Mārtiņš bija dzirdējis par filo­zofijas grāmatām, bet ne domāt nedomāja, ka par šo zi­nātni sarakstīts tik daudz grāmatu. Augstie, bieziem sēju­miem nogrēdotie plaukti viņu vienlaikus gan nomāca, gan uzmundrināja. Te bija darba lauks smadzeņu vingrināša­nai. Matemātikas nodaļā jauneklis atrada grāmatas par trigonometriju un šķirstīja lappuses, ilgi skatīdamies uz formulām un zīmējumiem, kas viņam likās bezjēdzīgi. Viņš lasīja vārdus, bet to nozīmi nesaprata. Normans un

Arturs zināja šo valodu. Viņš bija dzirdējis, kā tie saru­nājas šai valodā. Un tie bija viņas brāļi! Izmisuma pār­ņemts, Mārtiņš izgāja no filozofijas nodaļas. Šķita, ka grāmatas mācas virsū no visām pusēm un grib viņu no­spiest. Kas to būtu domājis, ka cilvēku zinību krājumi tik milzīgi! Jaunekli pārņēma bailes. Vai viņa prāts spes to visu apgūt? Tad viņš atcerējās, ka ir cilvēki, daudz cil­vēku, kuri to visu apguvuši, un viņš dedzīgi apzvērēja, ka arī spēs paveikt to, ko paveikuši citi.

Tā viņš klīda starp plauktiem, kas bija gudrību pieblī­vēti, un ļāvās gan izmisumam, gan sajūsmai. Vispārējā nodaļā viņš uzgāja Norrija «Konspektīvo kursu». Viņš sāka to godbijīgi šķirstīt. Šī valoda vismaz bija cik necik saprotama. Grāmatas autors, tāpat kā viņš, bija jūrnieks. Pēc tam viņš atrada sējumu, kam uz muguras bija rakstīts «Boudičs», un Lekija un Maršala darbus. Lieliski! Viņš mācīsies navigāciju. Atmetīs dzeršanu, sāks cītīgi strādāt un kļūs par kapteini. Šobrīd Rūta viņam likās pavisam tuva. Būdams kapteinis, viņš varēs meiteni apprecēt, ja viņa gribēs, bet, ja negribēs, viņas dēļ viņš dzīvos goda vīra cienīgu dzīvi un nemūžam vairs nedzers. Pēkšņi ienāca prātā apdrošinātāji un kuģīpašnieki, šie divi kungi, kuriem kapteinis spiests kalpot un kuru intereses vienmēr ir pretējas kapteiņa interesēm, un viņš iedomājās, ka ik­viens no tiem var viņu pazudināt un droši vien arī pazu­dinās. Pārlaizdams skatienu telpai, viņš pat piemiedza acis, ieraugot desmitiem tūkstošu sējumu. Nē, jūrai jāat­met ar roku! Te šai grāmatu milzumā slēpjas spēks, un, ja viņš grib veikt lielus darbus, tad tie jāveic uz sausze­mes. Bez tam kapteinim nav atļauts ņemt līdzi braucienā sievu.

Pienāca dienas vidus, pienāca pievakare. Aizmirsis ēšanu, Mārtiņš arvien vēl meklēja grāmatas par labas uz­vedības likumiem. Blakus domām par karjeru viņa prātu nodarbināja gluži vienkārša un konkrēta problēma: ja jauna dāma atvadoties uzaicina vēl kādreiz atnākt, cik driz drikst ierasties? Taču, uzdūries vajadzīgajai grāma­tai, viņš velti meklēja tajā atbildi. Viņu šausmināja eti­ķetes sarežģītība un daudzveidība, un viņš galīgi apjuka visos šais vizītkaršu apmaiņas noteikumos, kādi pastāvēja augstākajā sabiedrībā. Jauneklis izbeidza meklēšanu. Viņš nebija atradis, ko gribēja, toties sapratis, ka visu pieklājī­bas likumu ievērošana aizņem milzum daudz laika un, lai iemācītos visus šos likumus, viņam vajadzētu nodzīvot vēl vienu mūžu.

— Vai jūs atradāt, ko vēlējāties? — jautāja vīrietis, kas sēdēja pie galda.

— Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. — Jums te ir lieliska bibliotēka.

Bibliotekārs palocīja galvu.

— Mēs priecāsimies jūs biežāk šeit redzēt. Vai esat jūrnieks?

— Jā, ser, — Mārtiņš atbildēja. Es atkal atnākšu.