DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

«Rūta!» Mārtiņš nekad nebūtu domājis, ka vienkārša skaņa var būt tik skaista. Tā glāstoši skāra viņa dzirdi, un viņš gluži apreiba, to atkārtodams. «Rūta!» Tas bija talismans, maģisks burvju vārds. Ik reizi, kad viņš izru­nāja šo vārdu, viņas seja iestarojās acu priekšā, apspīdē­dama visu sienu ar zeltainu mirdzu. Šis mirdzums nepa­lika tikai uz sienas vien. Tas aizvizēja bezgalībā, un kaut kur šais zeltainajās tālēs viņa dvēsele meklēja viņas dvē­seli. Viss labākais, kas jauneklī bija, izplūda uz āru va­renā straumē. Pati doma par šo meiteni apskaidroja viņu un padarīja cildenāku, vērta labāku un radīja vēlēšanos kļūt vēl labākam. Šīs izjūtas bija pavisam jaunas. Mār­tiņš vēl nekad nebija saticis sievieti, kas vērstu viņu la­bāku. Tieši atrādi, tās arvien bija pārvērtušas viņu par pretīgu dzīvnieku. Viņš nezināja, ka daudzas no tām to­mēr atdevušas viņam to labāko, lai cik niecīgs tas bija.

Viņš nekad nebija domājis par sevi un nenojauta, ka viņā ir kaut kas tāds, kas izraisa sievietēs mīlestību un liek tām tiekties pēc viņa. Viņš nekad tās nemeklēja, sievietes pašas meklēja viņu; un viņam ne prātā neienāca, ka da­žas no tām kļuvušas labākas tieši viņa dēļ. Līdz šim viņš bija izturējies pret sievietēm ar bezbēdīgu nevērību, un tagad viņam šķita, ka tās vienmēr tvarstījušas viņu un turējušas ciet ar savām netīrajām rokām. Viņš bija ne­taisns pret viņām un arī pret sevi pašu. Taču viņš to neapzinājās, jo vēl nebija radis spriest par šādām lietām, un tikai tvīktin tvīka aiz kauna, atceroties savu samai­tātību.

Mārtiņš pēkšņi pietrūkās kājās un sāka sevi apskatīt nosūbējušajā spogulī virs mazgājamā galda. Viņš noberza spoguli ar dvieli un ilgi un vērīgi sevi nopētīja. Pirmo reizi mūžā viņš sevi tā aplūkoja. Viņa acis bija radītas, lai redzētu, bet līdz šim viņu bija pārāk saistījušas pa­saules vienmēr mainīgās ainavas, lai vēl atliktu laika apraudzīt arī sevi. Tagad viņš redzēja pretī veramies div­desmit gadu veca jaunekļa seju, bet nezināja, vai tā ir skaista vai nav, jo trūka mērauklas šādam vērtējumam. Pār augsto, izliekto pieri vilnīja kastaņbrūnu matu cera, viņa cirtas patika sievietēm, viņas labprāt tās liegi glās­tīja un laida caur pirkstiem. Taču Mārtiņš nepievērsa uz­manību matiem, pārliecināts, ka viņas acīs tiem nevar būt nekādas nozīmes, un ilgi un domīgi vēroja savu plato, augsto pieri, pūlēdamies redzēt tai cauri, uzzināt, kas aiz tās slēpjas. Viņš neatlaidīgi sev jautāja, kādas ir viņa smadzenes. Ko tās spēj? Cik tālu tās viņu aizvedīs? Vai spētu aizvest pie viņas?

Diezin vai dvēsele atspulgo šais tēraudpelēkajās acīs, kas bieži kļūst tik zili zilas, it kā uzsūkušas sevī saules apspīdētas jūras zilgmi? Viņš minēja, vai viņai patikušas šīs acis. Viņš mēģināja ieskatīties šais acīs tā, kā skatī­tos viņa, bet tas neizdevās. Viņš parasti viegli uzminēja citu domas, taču tie visi bija cilvēki, kuru dzīves veidu viņš labi pazina. Turpretī Rūtas dzīves veidu viņš nemaz nepazina. Rūta bija mīkla, brīnums — kā gan viņš varētu uzminēt kaut vienu viņas domu? Nu, viņš beidzot no­sprieda, tās ir godīgas acis, tajās nav nekā viltīga, nekā zemiska. Viņu pārsteidza sejas tumšais iedegums. Viņš nebija domājis, ka ir tik melnādains. Mārtiņš uzrotīja krekla piedurknes un salīdzināja balto ādu augšpus elkoņa ar seju. Nē, viņš tomēr ir baltais! Taču arī rokas bija iedegušas. Tad viņš salieca roku un, izspīlējis bicepsus, apskatīja delma apakšpusi, ko saule nemaz nebija skārusi. Tā bija baltiņ balta. Viņš iesmējās, iedomājoties, ka arī šī bronzainā seja spogulī reiz bijusi tikpat balta; viņam ne prātā neienāca, ka pasaulē nav daudz tādu sieviešu — bālu laumu, kas varētu lepoties ar tik baltu un maigu ādu kā viņam — tur, kur to nebija apdedzinājusi saule.

Mute jauneklim būtu kā ķerubam, ja viņš nebūtu radis saspringuma brīžos sakniebt pilnīgās, juteklīgās lūpas. Dažreiz mute sakļāvās tik cieši, ka piešķīra sejai dzedru, bargu, gandrīz askētisku izteiksmi. Tās bija cīnītāja un mīlētāja lūpas. Tās prata pilniem malkiem baudīt dzīvi, bet tās prata arī, ja vajadzīgs, pavēlēt. Zods un spēcīgais, mazliet izvirzītais apakšžoklis vēl paspilgtināja sejas val­donīgo izteiksmi. Spēks viņā līdzsvaroja un reizē uzjun­dīja juteklību, tāpēc viņš mīlēja veselīgu skaistumu un atsaucās veselīgām jūtām. Starp lūpām vizēja zobi, kam vēl ne reizi nav ievajadzējies zobārsta pakalpojumu. «Tie ir balti, stipri un vienādi,» viņš nosprieda, tos apskatījis. Taču tūlīt viņu pārņēma nemiers. Kaut kur prātā bija sa­glabājusies neskaidra nojēga par to, ka ir cilvēki, kas katru dienu tīra zobus. Tie ir augstāko aprindu cilvēki, viņas aprindu cilvēki. Arī viņa droši vien tīra zobus katru dienu. Ko gan viņa domātu, ja dabūtu zināt, ka viņš savā mūžā vēl ne reizi nav tīrījis zobus? Mārtiņš nolēma iegā­dāties zobu suku un padarīt tīrīšanu par paradumu. Viņš sāks tūlīt pat, jau rīt. Tikai ar varoņdarbiem vien viņš šo meiteni neiekaros. Jāmaina viss dzīves veids, jātīra arī zobi un jāvalkā apkaklīte, kaut gan, uzlicis stīvināto apkaklīti, viņš vienmēr jutās tā, it kā viņam būtu laupīta brīvība.

Mārtiņš pacēla roku un paberzēja ar īkšķi tulznaino plaukstu, raudzīdamies netīrumos, kas bija iegrauzušies ādā tā, ka laikam pat ar skrāpi tos nevarētu izskrāpēt. Kāda ir viņas plauksta! To atceroties, viņš tīksmē notrī­sēja. «Kā rozes ziedlapiņa,» viņš nodomāja. Vēsa un maiga kā sniegpārsla. Mārtiņam nekad nebija ienācis prātā, ka sievietes roka var būt tik brīnišķīgi maiga. Viņš iedomā­jās, kādu svētlaimi dāvā šādas rokas glāsts, un, pieķēris sevi tā domājam, vainas apziņā nosarka. Šāda doma bija pārāk rupja, tā pazemoja viņas apgaroto skaistumu. Rūta bija bāla, glezna lauma, kas lidinās tālu pāri visām mie­sas vājībām. Tomēr viņš nespēja atvairīt atmiņas par vi­ņas maigo plaukstu. Viņš bija pieradis pie asajām, cieta­jām rokām, kādas ir fabriku strādniecēm un mājas darbos iestigušām sievietēm. Jā, viņš zināja, kāpēc viņu rokas ir tik raupjas. Turpretī viņas rokas… Tās ir maigas, tāpēc ka nepazīst darba. Atkal viņu starpā pavērās bezdibenis, kad viņš iedomājās, ka ir cilvēki, kam nav jāstrādā, lai dzīvotu. Pēkšņi viņš acu priekšā redzēja aristokrātiju, cil­vēkus, kam darbs ir svešs. Aristokrātijas veidols iznira uz sienas, augstprātīgs un iespaidīgs kā bronzas statuja. Mārtiņš bija strādājis visu mūžu, viņa pirmās atmiņas saistās ar darbu, un visa viņa ģimene sūri grūti strādā. Ģertrūde, piemēram! Māsas rokas bija sarepējušas no bez­galīgajiem mājas darbiem, un, mazgājot veļu, tās uztūka un kļuva sarkanas kā vārīta gaļa. Un otra māsa — Ma- riona! Vasarā viņa strādāja konservu fabrikā, un viņas mazās, glītās rokas bija vienās rētās no nažiem, ar ku­riem grieza tomātus. Bez tam pagājušajā ziemā, kad viņa strādāja kartonāžas fabrikā, viņai mašīna norāva diviem pirkstiem galus. Mārtiņš atcerējās, cik raupuļainas bija mātes sakrustotās rokas, kad viņa gulēja zārkā. Arī tēvs bija strādājis līdz pēdējam elpas vilcienam, un viņa plauk­stas klāja tulznas puscollas biezumā. Turpretī viņai rokas ir mīkstas un ne vien viņai, bet arī viņas mātei un brāļiem. Sis pēdējais apstāklis jaunekli sevišķi satrieca; tā bija spilgta augstākās kastas pazīme, norāde uz mil­zīgo attālumu, kāds viņus šķīra.