DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Nu, — Mārtiņš teica, — kas lēcies?

— Tikai pagājušo nedēļu liku nokrāsot šīs durvis, — misters Higinbotams tā kā žēlabaini, tā kā draudīgi sa­cīja. — Un tu zini, kādas algas tagad saskrūvējušas tred- jūnijas. Varēji būt uzmanīgāks.

Mārtiņš jau dzīrās atbildēt, bet tad iedomājās, ka nav vērts. Viņš novērsās no šā dergļa un sāka lūkoties uz hromolitogrāfiju, kas karājās pie sienas. Viņš izbrīnījās. Tā arvien bija viņam patikusi, taču tagad viņš to it kā ieraudzīja pirmo reizi. Tā bija lēta manta — trešās šķi­ras, tāpat kā viss šai mājoklī. Viņš domās atgriezās tai namā, ko nupat bija atstājis, un vispirms redzēja glez­nas pie sienām un tad viņu, kas atsveicinoties spieda viņam roku un liegi smaidīja. Viņš aizmirsa, kur atro­das, aizmirsa Bernarda Higinbotama klātieni, līdz šis džentlmenis iejautājās:

— Spoku ieraudzīji, vai?

Mārtiņš, atkal atguvies, ieskatījās šais mazajās, spoža­jās acīs, ļaunās, viltīgās un izsmējīgās, un pēkšņi iz­tēlē kā uz ekrāna pavīdēja tās pašas acis, kad to īpaš­nieks lejā savā veikalā pārdeva preces, — tad tās bija lišķīgas un glaimīgas, ar padevīgu un verdziski iztapīgu izteiksmi.

— Jā, — Mārtiņš atbildēja. — Es ieraudzīju spoku. Ar labu nakti! Ar labu nakti, Ģertrūd!

Jauneklis devās uz durvīm, bet iedams atkal paklupa un gandrīz nokrita — kāja aizmetās aiz netīrā, sakrun­kotā paklāja.

— Nesit durvis! — misters Higinbotams brīdinaja.

Mārtiņš juta, ka asinis dzīslās sāk virmuļot, bet sa­valdījās un klusi aizvēra durvis.

Misters Higinbotams triumfējoši paskatījās uz sievu.

— Piedzēries, — viņš aizsmakušā balsī paziņoja. — Vai es neteicu, ka viņš piedzersies?

Sieva pazemīgi palocīja galvu.

— Acis jau ļoti spīdēja, — viņa atzina. — Apkaklīte arī nez kur palikusi, lai gan izgāja ar apkaklīti. Bet var­būt nemaz nav tik daudz dzēris.

— Tikko turējās kājās, — vīrs apgalvoja. — Es viņu novēroju. Bez klupšanas ne soli paiet nevarēja. Pati dzir­dēji, ka priekšnamā gandrīz nogāzās.

— Droši vien uzgrūdās Alīses ratiņiem, — Ģertrūde teica. — Tumsā neieraudzīja.

Bernarda Higinbotama dusmas auga augumā, un viņš pacēla balsi. Visu dienu veikalā viņš izturējās pazemīgi, gaidīdams vakaru, kad ģimenē varēs atļauties beidzot būt tāds, kāds ir.

— Es tev saku, tavs mīļais brālītis ir piedzēries!

Viņš runāja saltā, skarbā un valdonīgā tonī, skaldīja

vārdus, tieši kā izcirzdams tos ar mašīnu. Sieva nopūtās un klusēja. Ģertrūde bija liela auguma izblīdusi sieviete, vienmēr nevīžīgi ģērbusies un vienmēr nogurusi no sa­vas miesas, sava darba un vīra nastas.

— Tēvā atsities, es tev saku, tas viņam no tēva, — misters Higinbotams apsūdzoši turpināja. — Galu ņems renstelē tāpat kā tēvs. Piemini manus vārdus!

Ģertrūde palocīja galvu, nopūtās un ķērās pie šuvekļa. Abi bija pārliecināti, ka Mārtiņš pārnācis piedzēries. Viņu dvēseles bija nejūtīgas pret skaistumu, jo citādi viņi sa­prastu, ka šīs mirdzošās acis un starojošā seja vēsta par jaunekļa pirmo mīlestību.

— Labs paraugs bērniem! — misters Higinbotams pēk­šņi nošņāca, sievas klusēšanas sakaitināts. Dažkārt viņš gandrīz vai vēlējās, lai sieva vairāk runātu pretī. — Ja tas vēlreiz gadīsies, lai vācas prom! Saprati? Es necietīšu viņa dauzonību — ar savu žūpošanu deģenerē nevainīgus bērnus. — Misteram Higinbotamam patika lietot jaunus vārdus, ko nupat bija izlasījis avīzē. — Jā, deģenerē, tas ir īstais vārds.

Bet sieva tikai grūti nopūtās, skumīgi pašūpoja galvu un nepacēla acu no šuvekļa. Misters Higinbotams atkal paņēma laikrakstu.

— Vai viņš samaksāja par ēšanu pagājušajā nedēļā? — Higinbotams izmeta pār avīzes malu.

Ģertrūde apstiprinoši palocīja galvu un tad piebilda:

— Viņam vēl turas nauda.

— Kad viņš dosies jūrā?

— Droši vien tad, kad visa nauda būs cauri. Vakar jau bija Sanfrancisko raudzīt kādu kuģi. Bet, kamēr vēl ir nauda, viņš ir izvēlīgs un nekāps vis uz pirmā kuģa, kas pagadīsies.

— Klāja berzējam nav ko celt degunu gaisā, — misters Higinbotams nosprauslājās. — Izvēlīgs! Kas vēl nebūs!

— Viņš runāja par kādu šoneri, kas došoties uz tālām zemēm meklēt apslēptu mantu, gribot braukt ar to, ja līdz tam pietikšot naudas.

— Ja viņš gribētu palikt te, es viņu pieņemtu par ratiņ- stūmēju, — vīrs sacīja, taču viņa balsī nejautās ne ma­zākā labvēlība. — Toms ir projām.

Sieva pavērās viņā raizīgi un jautājoši.

— Šovakar aizgāja. Strādās pie Karuzersiem. Tie vi­ņam maksā vairāk, es tik daudz nevaru.

— Vai es neteicu, ka viņš aizies! — Ģertrūde iesaucās.

— Tu viņam devi pārāk maz!

— Klausies, vecā! — Higinbotams šķendējās. — Sim­tiem reižu esmu tev sacījis — nebāz savu snuķi veikala darīšanās! Lai šī būtu pēdējā reize!

— Man vienalga, — Ģertrūde izdvesa. — Bet Toms bija lāga puisis.

Vīrs uzmeta viņai niknu mirkli. No viņas puses tā bija nepieredzēta pārdrošība.

— Ja tavs brālītis nebūtu tāds sliņķis, viņš varētu pie­vest preces.

— Mārtiņš kārtīgi maksā par ēšanu un dzīvokli, — Ģertrūde iebilda. — Galu galā viņš ir mans brālis, un, kamēr nav neko parādā, tev nav tiesību viņam vienmēr uzklupt. Man vēl ir saglabājušās jūtas, kaut esmu ar tevi septiņus gadus precējusies.

— Vai tu viņam pateici, ka būs jāmaksā par gāzi, ja viņš pa naktīm lasīs? — vīrs jautāja.

Misis Higinbotama nekā neatbildēja. Sašutums jau bija noplacis, gars atkal ierāvies nogurušajā miesā. Vīrs līk­smoja. Viņš bija guvis virsroku. Acis gailēja ļaunā priekā, un ausis tīksmi uztvēra sievas šņukstus. Viņam sagādāja milzīgu labpatiku padarīt sievu pazemīgu — un tagad tas izdevās gluži viegli, nevis tā kā pirmajos laulības gados, kad daudzās radības un vīra pastāvīgās paļas vēl nebija iedragājušas viņas sparīgumu.

— Labi, tā kā rīt tu viņam to pateiktu! — vīrs sacīja.

— Un pie viena vēl kas: aizsūti pēc Marionas, lai nāk uzraudzīt bērnus. Tagad Toms ir projām un man pašam jābrauc pēc precēm, bet tu stāvēsi veikalā pie letes!

— Rit man ir veļas diena, — Ģertrūde vārgi iebilda.

— Piecelies agrāk un izmazgā! Pirms desmitiem es ne­braukšu.

Viņš nikni pāršķīra lapu un atkal gremdējās lasīšanā.

Mārtiņa īdena dzīslās vēl mutuļoja asinis, kad viņš pēc sadursmes ar svaini taustījās pa tumšo priekšnamu uz savu istabu — šauru skabūzīti, kur varēja ievietot tikai gultu, mazgājamo galdu un vienu krēslu. Misters Higin­botams bija pārāk taupīgs, lai algotu kalponi, ja visus darbus varēja padarīt sieva. Turklāt liekā kalpones ista­biņa deva iespēju turēt nevis vienu, bet divus pansionārus. Mārtiņš nolika Svinbernu uz krēsla, novilka svārkus un apsēdās uz gultas. Atsperes iestenējās, it kā aizelsušās no viņa svara, bet Mārtiņš to neievēroja. Viņš jau dzīrās aut nost kurpes, bet skatienu pēkšņi saistīja pretējā siena, kur uz baltā apmetuma stiepās garas, netīri brūnas svītras no lietus, kas sūcies cauri jumtam, un viņš palika sēžot, stingi vērdamies sienā. Un šā netīrā fona sāka parādīties un izgaist dažādi tēli. Viņš aizmirsa kurpes un ilgi rau­dzījās kailajā sienā, līdz viņa lūpas pavērās un viņš no­čukstēja: — Rūta.