DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Rūgti iesmiedamies, Mārtiņš atkal apsēdās gultā un beidzot novilka kurpes. Viņš bija īsts nelga — apreibis no sievietes sejas, no maigām, baltām sievietes rokām. Un pēkšņi uz netīrās sienas parādījās jauna aina. Viņš stā­vēja pie drūma, milzīga nama Londonas Tstendā. Bija vēls vakars, un viņam pretī stāvēja Mārdžija, jauniņa fabrikas strādniece ap gadiem piecpadsmit. Viņš bija pa­vadījis meiteni mājās no sarīkojuma. Viņa dzīvoja šai netīrajā namā, kas atgādināja piemēslotu cūkkūti. Atva­doties Mārtiņš sniedza viņai roku. Viņa pastiepa lūpas skūpstam, bet Mārtiņam negribējās viņu skūpstīt. Kaut kas jaunekli atbaidīja. Tad meitene, drudžaini tvīkstot, spieda viņam roku. Mārtiņš samanīja tulznas viņas cietajā plaukstiņā, un viņu pāršalca spējš līdzjūtības vilnis. Viņš redzēja meitenes ilgpilnās, salkstošās acis, novājējušo pusaudzes augumu, kurā jau bija pamodies nedrošs, bet alkains sievietes instinkts. Zēluma uzplūdā viņš apskāva meiteni un noskūpstīja uz lūpām. Viņš izdzirdēja viņu līksmi iesaucamies un juta, ka viņa pieglaužas gluži kā kaķe. Nabaga mazā badkāsīte! Mārtiņš joprojām raudzī­jās šai tālās pagātnes ainavā. Viņam pārskrēja šermuļi tāpat kā tobrīd, kad meitene bija piekļāvusies un viņa sirds sažņaugusies līdzcietībā. Tā bija pelēka ainava, ne­tīri pelēka, pelēks lietus smidzināja uz pelēkajiem, netīra­jiem bruģakmeņiem. Pēkšņi siena iemirdzējās spožā gaismā — un, izdzēsdama visas ainas un parādības, zel­tainu matu vainagā pretī staroja Rūtas bālā seja, tāla un neaizsniedzama kā zvaigzne.

Mārtiņš paņēma no krēsla Brauninga un Svinberna krā­jumus un noskūpstīja tos. «Tomēr viņa mani uzaicināja atnākt vēl kādu reizi,» viņš nodomāja. Tad atkal paska­tījās uz sevi spogulī un sacīja skaļi un svinīgi:

— Mārtiņ Iden, rīt no paša rīta tu tūlīt iesi uz biblio­tēku un izlasīsi kaut ko par labo toni. Saprati?

Viņš nodzēsa gāzi, un gultas atsperes notrinkšķēja no viņa svara.

— Tu nedrīksti tik daudz lādēties, Mārtiņ. Dzirdi, veco zēn, liec to aiz auss!

Skaļi tā pateicis, viņš aizmiga, un viņa sapņi, neprata un pārdrosmes pilni, varētu mēroties tikai ar opija smē­ķētāju sapņiem.

Pamodies nākamajā rītā no rožainajiem sapņiem, Mār­tiņš saoda ziepjūdens un netīras veļas izgarojumus un saklausīja lamas un ķildas, kas sākās līdz ar smago darba dienu. Iedams ārā no istabas, viņš izdzirdēja bargu uz­saucienu, nošļakstēja ūdens un nopliukšķēja pļauka, ar ko māsa apveltīja kādu no savām daudzajām atvasēm, ļaudama vaļu dusmām. Bērna spalgais kliedziens griezās ausīs kā nazis. Viss šeit viņam likās zemisks un pretīgs, pat gaiss, ko viņš elpoja. «Kāda atšķirība starp to skais­tumu un mieru, kas valda mājā, kur dzīvo Rūta!» viņš nodomāja. «Tur viss ir pacilājošs un gar-īgs, te — mate­riāls, rupji materiāls.»

— Nāc šurp, Alfred! — viņš pasauca raudošo puisēnu un tvēra ar roku kabatā, kur viņam glabājās nauda, — pret naudu Mārtiņš izturējās nevērīgi, un tas liecināja par viņa dzīves uztveri. Viņš iespieda mazajā roķelē div­desmit piecu centu monētu un paņēma šņukstošo puisēnu uz rokām, lai nomierinātu. — Tā, tagad aizskrej un no­pērc sev stiklenes, bet neaizmirsti iedot arī brāļiem un māsām! Ņem tādas, ko var ilgāk sūkāt.

Mārtiņa māsa uz mirkli atlieca muguru pie veļas baļļas un pievērsa viņam satvīkušo seju.

— Ar pieciem būtu diezgan, — viņa sacīja. — Bet tas jau izskatās pēc tevis, tu nezini naudai vērtību. Puika tikai pārēdīsies.

— Būs jau labi, mās, — Mārtiņš līksmi atbildēja. — Mana nauda pati zina savu vērtību. Ja tu nebūtu tik aizņemta, es tevi nobučotu un novēlētu tev labu rītu.

Viņam gribējās apmīļot māsu, sirds viņai bija laba, un, kā viņš zināja, viņa brāli mīlēja — pēc savas izpratnes, protams. Tiesa, gadiem aizritot, viņa arvien mazāk līdzi­nājās senākajai Ģertrūdei, bija kļuvusi strīdīga un nesa­valdīga. Mārtiņš nosprieda, ka māsu pārvērtuši grūtais darbs, daudzie bērni un vīra ķildīgais raksturs. Pēkšņi iešāvās prātā doma, ka māsā iezīdusies smaka no pūsto­šajām saknēm, netīrā ziepjūdens un ieņemtās sīknaudas, ko viņa skaitīja veikalā pie letes.

— Ej brokastīs, — Ģertrūde skarbi noteica, bet klusībā jutās iepriecināta. No visiem viņas daudzajiem brāļiem, kas klīda apkārt pa pasauli, Mārtiņš viņai vienmēr bija bijis vismīļākais. — Nu, panāc šurp, es tevi nobučošu, — viņa piebilda spējā maiguma uzplūdā.

Ar īkšķi un rādītājpirkstu Ģertrūde nobraucīja ziepju putas vispirms no vienas, tad no otras rokas. Mārtiņš ap­skāva māsas brango vidukli un noskūpstīja viņas miklās, izsutušās lūpas. Viņai sariesās acīs asaras — ne tik daudz no jūtu pārmēra, cik no nespēka, ko radīja nemitīgā pār­pūle. Ģertrūde atstūma brāli, tomēr viņš paspēja ieraudzīt māsas valgās acis.

— Brokastis ir krāsnī, — viņa aši teica. — Džims jau droši vien arī būs kājās. Es jau veļas dēļ piecēlos līdz ar gaiļjem._ Paēd un taisies, ka tiec laukā no mājas. Sitā nebūs laga diena, Toms ir prom, un Bernardam pašam jāstumj rati.

Smagu sirdi Mārtiņš devās uz virtuvi, māsas sarkanā seja un nevīžīgā āriene neizgāja viņam no prāta. «Viņa mani mīlētu, ja vien viņai atliktu laika,» Mārtiņš nod'o- maja. «Viņa nostrādājas līdz nāvei. Bernards Higinbotams ir īsts necilvēks, tā nostrādinādams sievu.» Tomēr Mār­tiņš nekādi nespēja atvairīt domu, ka māsas skūpstā ne­bija nekā skaista. Tiesa, šis skūpsts pats par sevi bija kaut kas neparasts. Jau daudzus gadus viņa bija skūp­stījusi brāli tikai tad, kad viņš devās jūras braucienā vai atgriezās mājās no šāda brauciena. Taču šai skūpstā va­rēja samanīt ziepju putu garšu, un lūpas bija ļengas. Tās nepiekļāvās strauji un cieši viņa lūpām, kā tam jābūt skūpstoties. Tas bija pārgurušas sievietes skūpsts, tik pārgurušas, ka šī sieviete pat aizmirsusi, kā jāskūpstās. Viņš atcerējās, ka māsa jaunībā pirms apprecēšanās va­rēja dejot visu cauru nakti pēc smagas darba dienas un otrā rītā, it kā nekas nebūtu bijis, doties tieši uz veļas mazgātavu. Tad Mārtiņš atkal iedomājās Rūtu — lūpas viņai droši vien tādas pašas vēsi maigas kā visa viņas būtība. Viņas skūpsts laikam gan tāds pats kā rokas spie­diens vai skatiens — ciešs un sirsnīgs. Viņš pat iedroši­nājās iztēloties, kā viņas lūpas pieskaras viņa lūpām, un iztēlojās to tik dzīvi, ka viņam noreiba galva un šķita, ka viņš lēnām peld cauri rožainu ziedlapiņu mākoņiem, kuras skurbina viņu ar savu smaržu.

Virtuvē Mārtiņš sastapa Džimu, otru pansionāru, kas lēnām un gurdelīgi ēda auzu putru, raudzīdamies tālumā trulu, vienaldzīgu skatienu. Džims bija skārdnieka mā­ceklis, un viņa gļēvais zods un baudkārā daba kopā ar zināmu garīgu atpalicību nesolīja viņam nekādu veiksmi cīņā par maizes kumosu.

— Kādēļ tu neēd? — Džims jautāja, redzēdams, cik gausi Mārtiņš cilā karoti ar jau auksto, pacieto auzu biez­putru. — Vai vakar atkal pietempies?

Mārtiņš papurināja galvu. Viņu nomāca visa šī bezgala derdzīgā apkārtne. Rūta Morze tagad likās vēl neaizsnie- dzamāka.

— Es gan sametos, — Džims, saraustīti noirgodamies, turpināja. — Pilns kā mārks. Ek, cik forša meitene bija! Bills mani pārveda mājās.

Mārtiņš palocīja galvu par zīmi, ka klausās, — viņam bija neapzināts paradums šādi parādīt uzmanību sarunu biedram, vienalga, kāds tas būtu, — un ielēja sev tasi remdenas kafijas.