DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņš atstāja savu vietu īsi pirms pēdējā cēliena bei­gām, gribēdams redzēt Rūtu iznākam laukā. Teātra priekšā vienmēr drūzmējās daudz ziņkārīgo, un viegli varēja pa­likt nepamanīts, ja uzvilka cepuri dziļāk uz acīm un pa­slēpās aiz kāda muguras. Viņš viens no pirmajiem atstāja teātri un iejuka pūlī, bet, līdzko bija ieņēmis uz ietves savu novērošanas posteni, parādījās arī abas meičas.

Mārtiņš zināja, ka tās meklē viņu, un šai brīdī nolādēja savu pievilcību, kas valdzināja sievietes. Sākumā meite­nes šķērsoja ielu, it kā nebūtu pamanījušas, bet viņš drīz saprata, ka tā ir tikai izlikšanās. Nākot tuvāk, viņas gau­sināja soli, un drūzmā, spraucoties garām, viena no tām aizskāra Mārtiņu ar plecu un atskatījusies izbrīnījās, it kā viņu tikai tagad ieraudzītu. Tā bija slaida tumšmate melnām, šķelmīgām acīm. Abas atkal uzsmaidīja, un viņš arī pasmaidīja pretī.

— Hallo! — viņš uzsauca.

Viņš to pateica pilnīgi automātiski, kā bieži bija, līdzī­gos apstākļos iepazīstoties, izrunājis šo vārdu. Turklāt viņš nemaz nevarēja rīkoties citādi. To liedza iedzimtā labsirdība un atsaucība. Melnace līksmi un vēlīgi smai­dīja un, paņēmusi zem rokas draudzeni, grasījās apstā­ties; draudzene tikai ķiķināja par zīmi, ka piekrīt. Viņš ātri apsvēra. Nevarēja taču pieļaut, ka Rūta, iznākusi no teātra, redzētu viņu te stāvam un sarunājamies ar šīm meičām. Tad viņš vienkārši, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, piegāja pie melnaces un devās tai līdzi. Te viņa izturēšanās vairs nebija neveikla, mēle vairs nebija kā sasaistīta. Viņš jutās kā mājās, valoda šķiltin šķīlās, piebārstīta asprātībām un žargona vārdiņiem, viņš varēja smieties un tērzēt vienalga, par ko, likdams lietā visu, kas sekmēja šādas ātras un nejaušas iepazīšanās. Aizgājis līdz stūrim, viņš gribēja atpalikt no gājēju pūļa, kas vir­zījās uz priekšu, un iegriezties sānielā. Taču melnace, ne­atlaidusi draudzenes roku, satvēra Mārtiņu aiz elkoņa un iesaucās:

— Pagaidi, Bili! Kur tu tā nesies? Tu tak netaisies mukt no mums prom?

Mārtiņš apstājās un smiedamies pagriezās pret viņām. Meitenēm aiz muguras ielu laternu gaismā plūda ļaužu straume. Te, kur stāvēja viņi, bija patumšs — un viņš varēs nepamanīts redzēt Rūtu, ja viņa ies garām. Viņai noteikti vajadzēja iet garām, jo šis ceļš veda uz viņas mājām.

— Kā viņu sauc? — viņš vaicāja ķiķinātājai, rādīdams uz melnaci.

— Prasiet viņai pašai, — meitene spurkdama atbildēja.

— Nu, kā tad sauc? — Mārtiņš jautāja, vērsdamies pie otras meitenes.

— Bet vai jūs savu vārdu pateicāt? — viņa iebilda.

— Jūs man nemaz to neprasījāt, — viņš smaidīdams atteica. — Bez tam jūs uzreiz trāpījāt. Mani tik tiešām sauc par Billu.

— Nepūtiet pīlītes! — Viņa uzmeta jauneklim izaici­nošu, neslēpti kaislu skatienu. — Nu, kā jūs sauc — bet nopietni!

Un atkal uzmeta skatienu. Šai skatienā atspoguļojās visa gadsimtiem nemainīgā sievietes būtība. Mārtiņš draiski lūkojās uz viņu un jau zināja, kas sekos: tagad meiča bikli un piesardzīgi sāks atkāpties, tomēr gatava jebkuru mirkli atkal doties uzbrukumā, līdzko manīs, ka viņa iekarsība dzīties pakaļ noplok. Tomēr viņš bija vīrie­tis un neviļus juta tieksmi pēc viņas, bez tam meitenes uzmanība glaimoja viņa patmīlai. O, viņš to visu zināja, pazina arī šīs meičas kā savus piecus pirkstus! Labas meitenes, cik nu labas var būt viņa šķiras meitenes, kas sūri grūti strādā par niecīgu algu; pārāk lepnas, lai pār­dotu savus glāstus, viņas salkstoši meklē kaut mazliet laimes šai dzīves tuksnesī, cenzdamās neskatīties melnajā posta bezdibenī, ko sauc par nākotni, kur viņas gaida vai nu smags, bezgalīgs darbs, vai arī īsāks, labāk samak­sāts, taču daudz briesmīgāks ceļš.

— Bills, — viņš atbildēja, palocīdams galvu. — Tiešām Bills un nekā citādi.

— Vai tik jūs nedzen jokus? — viņa jautāja.

— Viņš nav nekāds Bills, — iejaucās otra meitene.

—- Kā jūs to zināt? — Mārtiņš vaicāja. — Jūs nekad agrāk nav mani redzējusi.

— Tas nemaz nav vajadzīgs, tāpat zinu, ka jūs melo,— skanēja atbilde.

— Kā tad īsti jūs sauc, Bili? — uzstāja pirmā meitene.

— Nu labi, lai paliek Bills, — viņš piekrita.

Viņa satvēra jaunekli aiz pleca un draiski sapurināja.

_— Es jau zināju, ka jūs melo. Tomēr jūs man patīk tads, kads ir.

Viņš satvēra meitenes izstiepto roku un delnā sataus­tīja pazīstamas skrambas un rētas.

— Vai sen pamētāt darbu konservu fabrikā? — viņš iejautājās.

— Kā jūs to zin? Jūs ir īsts domu lasītājs! — abas meitenes reizē iesaucās.

Un, triekdams ar meičām visādus muļķīgus jokus, viņš

domās acu priekšā redzēja augstos bibliotēkas grāmat­plauktus, kuros grēdoja biezum biezi gadsimtu gudrību sējumi. Viņš rūgti pasmaidīja par šās ainas nepiedienību šai brīdī, un viņu atkal sāka mākt šaubas. Tomēr līdz ar visām šīm domām un mēļošanu viņš vēroja arī ļaužu straumi, kas plūda no teātra. Un pēkšņi viņš ielu laternu gaismā ieraudzīja viņu ejam starp brāli un briļļaino puisi — un viņa sirds vai stāja pukstēt. Mārtiņš ilgi bija gaidījis šo mirkli. Viņš paspēja ievērot kaut ko vieglu un gaisīgu ap viņas karalisko galvu, smalkās drānās tērptā stāva slaidās līnijas, graciozo gaitu, rokas kustību, ar kādu viņa pacēla svārkus, ejot pāri ielai; tad viņa no­zuda — un viņš palika stāvam kopā ar šīm abām kon­servu fabrikas strādniecēm, skatījās uz viņu bezgaumīgo apģērbu, kas liecināja par izmisīgām un nožēlojamām pū­lēm būt tīrām un glītām, uz lēto drānu, lētajām lentītēm, lētajiem gredzentiņiem pirkstos. Kāds paraustīja viņu aiz rokas, un viņš dzirdēja kādu balsi sakām:

— Atmostieties, Bili! Kas jums lēcies?

— Ko jūs teic? — viņš jautāja.

— Neko, — .melnace, galvu atmetot, atbildēja. — Es tik gribēju…

— Ko?

— Nu, es domāju, būtu labi, ja jūs sameklētu kādu ka­valieri… viņai. — Melnace parādīja uz draudzeni. — Tad mēs varētu kaut kur aiziet — ēst saldējumu vai iedzert kafiju.

Mārtiņu piepeši apdedzināja tāds kā garīgs nelabums. Pāreja no Rūtas uz visu šo bija pārāk spēja. Blakām šās meičas valšķīgajām, izaicinošajām acīm Mārtiņš redzēja Rūtas skaidrās, mirdzošās acis, tās likās it kā svētās jau­navas acis, kas lūkojas uz viņu no neaizsniedzamiem šķīs­tības augstumiem. Un viņš sajuta sevī milzīgu spēku. Viņš pacēlās šai videi pāri. Dzīve viņam nozīmē kaut ko vairāk nekā šīm abām meičām, kuru domas saistās tikai ap saldējumu un kavalieriem. Mārtiņš atcerējās, ka arī agrāk savās domās dzīvojis īpašu — apslēptu dzīvi. Viņš ir mēģinājis dalīties šais domās ar citiem, bet līdz šim nav atradis nevienu — nedz sievieti, kas spētu tās sa­prast, nedz arī vīrieti. Kad viņš mēģināja ietērpt šīs do­mas vārdos, klausītāji bija neizpratnē. Tātad, ja tie nespēj saprast viņa domas, arī viņš pats ir pārāks par tiem. Viņš juta sevī spēku un sažņaudza dūres. Ja dzīve

viņam nozīmē kaut ko vairāk, tad viņš var no tās arī vai­rāk prasīt, bet ne jau, protams, šeit, šo meiču sabiedrībā. Šīs melnās, valšķīgās acis viņam nekā nevar dot. Viņš zina, kādas domas atspoguļo to skatiens — domas par saldējumu un droši vien par vēl kaut ko. Turpretī viņas dievišķais skatiens sola visu, pēc kā viņš tiecas, un vēl vairāk, nekā viņš spēj iedomāties. Grāmatas, gleznas, skaistumu un mieru, visu augstākās sabiedrības izsmalci­nāto greznību. Aiz šīm melnajām acīm raisās domas, ku­ras viņš pazīst caur un cauri. Tās ir kā pulksteņa mehā­nisms. Viņš var novērot, kā griežas katrs ritenītis. Šīs acis aicina uz sekliem, zemiskiem priekiem, kas noved līdz pārsātam, un aiz tiem rēgo kaps. Turpretī tas dieviš­ķais skatiens aicina ietiekties neizdibināmā noslēpumā, mūžīgās dzīves brīnumā. Viņš ir redzējis tajā atspulgo­jam viņas dvēseli un arī savu paša dvēseli.