DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

«Ka viņš varēja zināt, ka esmu jūrnieks?» Mārtiņš sev

jautāja, iedams lejā pa kāpnēm.

Izgājis uz ielas, Mārtiņš centās turēties taisni un soļot stīvi, kamēr iegrima domās un to aizmirsa, turpinādams ceļu ierastajā, līgani zvalstīgajā gaitā.

Urdīgs nemiers, kas līdzinājās izsalkuma mokām, bija pārņēmis Mārtiņu īdenu. Viņš salkstoši ilgojās atkal re­dzēt meiteni, kuras maigās rokas ar milža spēku bija sa­tvērušas visu viņa dzīvi. Tomēr viņš nespēja saņemties un Rūtu apciemot. Jauneklis baidījās, ka apmeklējums būs pāragrs un tādējādi viņš pārkāps tos briesmīgos noteiku­mus, ko sauc par etiķeti. Viņš pavadīja daudzas stundas Oklendas un Berklijas bibliotēkās, kur bija izpildījis pie­teikuma anketas ne vien pats uz sava vārda, bet arī uz savu māsu Ģertrūdes un Marionas un pat uz Džima vārda, kurš deva piekrišanu tikai pēc tam, kad Mārtiņš izmak­sāja vairākus kausus alus. Uz visām četrām kartītēm jauneklis ņēma grāmatas, un viņa skabūzītī līdz vēlai naktij dega gāze, par ko viņš maksāja misteram Higin- botamam vēl liekus piecdesmit centus nedēļā.

Taču daudzās grāmatas, ko viņš lasīja, nemieru vēl tikai palielināja. Ik lappuse jaunā grāmatā šķita kā sprauga zinību dārza žogā. Lasīšana salkumu vērta vēl skaudrāku. Turklāt viņš nezināja, ar ko sākt, un pastā­vīgi cieta no sagatavotības trūkuma. Viņš pat neizprata visvienkāršākās norādes, kuras acīmredzot jāzina katram, kas ķeras pie grāmatas. To pašu varēja sacīt arī par dzeju, ko Mārtiņš lasīja ar neparastu aizrautību. No Svin­berna viņš izlasīja ne tikai to, kas bija krājumā, kuru iedeva Rūta; viņš izlasīja arī «Doloresu» un visu pilnīgi saprata. Rūta droši vien nemaz neizprot šo sacerējumu, viņš nosprieda. Kā viņa to varētu saprast, dzīvodama tik izsmalcinātu dzīvi? Pēc tam viņš nejauši uzgāja Kiplinga poēmas — un viņu sajūsmināja ritms un skanējums, un brīnišķā gleznainība, ar kādu dzejnieks runā par visikdie- nišķākām lietām. Jaunekli pārsteidza tā mīlestība uz dzīvi un smalkā psiholoģija, kas bija iezīmīga visiem Kiplinga dzejoļiem. «Psiholoģija» — jauns vārds Mārtiņa leksi­konā. Viņš bija iegādājies vārdnīcu, tādējādi sarucinā- dams savu naudas atlicinājumu un tuvinādams dienu, kad vajadzēs atkal doties jūrā. Niknojās arī misters Higinbo­tams, kam labāk patiktu šo naudu saņemt par uzturu un istabu.

Dienā Mārtiņš neuzdrīkstējās pat tuvoties Rūtas dzīves vietai, bet naktīs gluži kā zaglis lodāja ap Morzu namu, slepus skatīdamies gaišajos logos un juzdams maigumu pat pret sienām, kas meiteni ietvēra. Vairākkārt viņš tik tikko neuzdūrās viņas brāļiem un reiz lielu gabalu sekoja misteram Morzem, ielu laternu gaismā pētīdams viņa seju un kaismi vēlēdamies, kaut šis godājamais džentlmenis pēkšņi nokļūtu nāves briesmās un viņam, Mārtiņam Ide- nam, rastos iespēja izglābt Rūtas tēva dzīvību. Taču kādu vakaru jauneklis guva gandarījumu par nomoda naktīm — otrā stāva logā viņš piepeši ieraudzīja Rūtu. Viņš redzēja vienīgi meitenes galvu, plecus un rokas, pēc kuru kustī­bām noskārta, ka viņa pie spoguļa kārto matus. Tas ilga tikai mirkli, bet arī ar mirkli pietika, lai Mārtiņa asinis sāktu virmot un pārvērstos skurbīgā vīnā. Rūta gan tūlīt nolaida štoru, bet viņš bija uzzinājis, kur ir viņas istaba. Pēc tam viņš bieži tur stāvēja ielas pretējā pusē zem koka, izsmēķēdams neskaitāmas cigaretes. Kādu pēcpusdienu viņš ieraudzīja Rūtas māti iznākam no bankas un no jauna pārliecinājās, cik milzīga plaisa viņu šķir no Rūtas. Viņa piederēja pie tiem, kas nogulda naudu bankā. Viņš savā mūžā ne reizi nebija iegājis bankā un uzskatīja, ka šādi iestādījumi domāti vienīgi ļoti bagātiem un ļoti va­reniem cilvēkiem.

Vienā ziņā Mārtiņš pārdzīvoja morālu revolūciju. Rūtas skaidrība un tiklība viņu tā ietekmēja, ka viņš izjuta skaudru nepieciešamību arī kļūt tīrs. Viņam jākļūst tīram, ja viņš grib būt cienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Viņš tīrīja zobus un berza rokas ar aso virtuves suku, kamēr drogu_ veikala logā ieraudzīja nagu suku un no­prata, kam tā domāta. Pārdevējs, paskatījies uz viņa na­giem, piedāvāja viņam arī vīlīti, un tā Mārtiņa tualetes piederumu komplektu papildināja vēl viens priekšmets. Bibliotēkā Mārtiņš uzgāja grāmatu par ķermeņa kopšanu un, to izlasījis, tūlīt sāka ik rītu aplieties ar aukstu ūdeni, par ko Džims nevarēja vien nobrīnīties, bet misters Higin­botams, kas skatījās greizi uz šādām ākstībām, jau no­pietni apsvēra, vai nevajadzētu no Mārtiņa prasīt īpašu maksu par ūdeni. Nākamais solis progresa virzienā bija vīles iegludināšana biksēm. Sācis interesēties par šādām lietām, Mārtiņš drīz ievēroja atšķirību starp ceļgalos iz- gumušajām maisveida biksēm, kādas valkā strādnieki, un tām, kādas ir augstākās sabiedrības cilvēkiem, — ar taisno līniju no ceļa līdz pēdai. Uzminējis šās starpības cēloni, Mārtiņš iebruka māsas virtuvē pēc gludekļa un gludināmā dēļa. Pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, viņš sadedzi­nāja bikses, un vajadzēja pirkt jaunas, un šie liekie izde­vumi vēl jo vairāk tuvināja dienu, kad atkal jādodas jūrā.

Taču pārmaiņas neskāra tikai jaunekļa ārieni vien, tās bija daudz dziļākas. Smēķēt viņš vēl smēķēja, bet dzert vairs nedzēra.'Līdz šim viņš bija uzskatījis dzeršanu par vīriešiem vispiemērotāko nodarbošanos un pat lepojies, ka var daudz turēt un dzert vēl tad, kad lielākā daļa pudeles- brāļu jau zem galda. Sanfrancisko viņam bija daudz kuģa biedru no agrākiem braucieniem, un satiekoties viņš tiem, tāpat kā agrāk, izmaksāja vīnu, bet sev pasūtīja tikai vāju alu vai ingvera dzērienu un miermīlīgi pacieta zob­galības. Viņš ziņkāri vēroja, kā tie piedzeras un pamazām kļūst lopiski, un nopriecājās, ka pats vairs nav tāds. Ik­vienam bija sava bēda, vīns palīdzēja aizmirsties, un ap­reibuši viņi savā aizmiglotajā, aprobežotajā prātā jutās līdzīgi dieviem un katrs valdīja debesīs, ko bija pavērušas reibuma atraisītās alkas. Taču Mārtiņam tagad nebija ne­kādas vajadzības pēc alkohola. Viņu bija pārņēmis pavi­sam citāds — daudz dziļāks reibums, viņu reibināja Rūta, kas bija iedegusi viņā mīlestību un tieksmi pēc cēlākas, mūžīgas dzīves; viņu reibināja grāmatas, modinādamas veselu miriādi neizbaudītu vēlmju, kas urdīja viņa sma­dzenes; viņu reibināja doma par paša tīrību un skaidrību un lika vēl jo spēcīgāk izjust prieku par savu lielisko veselību un visam ķermenim trīsēt fiziskā labsajūtā.

Kādu vakaru Mārtiņš aizgāja uz teātri, klusībā cerē­dams tur redzēt Rūtu, un no otrā balkona arī tiešām viņu ieraudzīja. Viņa ienāca zālē kopā ar Arturu un kādu ne­pazīstamu jaunu cilvēku ar brillēm un stāviem, īsi ap­grieztiem ērkuļainiem matiem, kurš tūlīt iesvēla Mārtiņā nemieru un greizsirdību. Viņa apsēdās parterā, un tai va­karā Mārtiņš gandrīz nekā cita vairs neredzēja, vienīgi trauslus, baltus plecus un kuplus, zeltainus matus, kam attālums piešķīra palsu mirdzumu. Tomēr, šad tad palū­kojies apkārt, viņš ievēroja divas meičas, kas sēdēja priekšā vairākas vietas atstatu no viņa; meitenes, laiku pa laikam atskatīdamās, uzsmaidīja viņam un meta val­šķīgus mirkļus. Mārtiņš vienmēr bija bijis nebēdnīgs. Viņa dabā nebija noraidīt šādus mājienus. Senāk viņš meičām ne tikai savukārt uzsmaidītu, bet droši vien arī iepazītos ar tām. Taču tagad viss bija citādi. Viņš gan atbildēja ar Smaidu, bet tūlīt novērsās un centās vairs uz to pusi ne­skatīties. Tomēr ne reizi vien, jau meičas pavisam aizmir­sis, viņš atkal uztvēra viņu smaidus. Jaunekļa spēkos nebija pārvērsties vienā dienā, turklāt pēc rakstura viņš bija labsirdīgs un atsaucīgs, tāpēc gribot negribot arī uzsmaidīja meitenēm — sirsnīgi un draudzīgi. Šāda kai- tavība nebija nekas jauns. Viņš zināja, ka meičas, kā jau parasts, sievišķīgi iekairina viņu. Taču tagad viss bija mainījies. Tur, tālu lejā, parterā sēdēja sieviete, vienīgā sieviete pasaulē, tik bezgala atšķirīga no šīm abām viņa kārtas meičām, ka viņš nespēja just pret tām neko citu kā vienīgi žēlumu un līdzjūtību. Viņš no sirds novēlēja šīm meitenēm kaut mazu daļiņu viņas dievišķā skaistuma. Viņš nekad tās nenosodītu par pārāk izaicinošo koķetē­riju. Taču tā viņam neglaimoja; viņš pat mazliet kaunējās, ka viņa zemais stāvoklis meičas ierosinājis tā darīt. Ja viņš piederētu pie Rūtas aprindām, tad šīs meičas, to Mārtiņš saprata, nekad neuzsāktu tādu lakstošanos, un līdz ar katru skatienu, ko tās viņam uzmeta, viņš juta, ka viņu arvien ciešāk sažņaudz viņa šķiras taustekļi un velk lejā.