DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Viņas ķermenis bija kaut kas pilnīgi atšķirīgs. Likās pat, ka tas nav pakļauts nekādām kaitēm un vājībām. Tas bija ne tikai dvēseles mājoklis, bet arī gara izpausme, skaidrs un brīnišķīgs dievišķās būtības iemiesojums. Šī dievišķības izjūta pārsteidza Mārtiņu. Tā izkliedēja sap­ņus un pievērsa viņu skaidrākām domām. Līdz šim ne­viens vārds, neviena norāde, neviens mājiens par dieviš­ķību nebija skāris viņa apziņu. Mārtiņš neticēja dievam. Viņš nekad nebija bijis reliģiozs un vienmēr bija vilcis uz zoba debesu valstības sludinātājus ar to runām par dvēseles nemirstību. «Nekādas aizkapa dzīves nav,» viņš sev apgalvoja, «visa dzīve ir vienīgi te, pēc tam seko mūžīga tumsa.» Taču tas, ko viņš redzējis Rūtas acīs, bija dvēsele, nemirstīga dvēsele, kas pastāv mūžīgi. Ne­viens, nedz vīrietis, nedz sieviete, ko viņš pazina, nekad * nebija modinājis domu par nemirstību. Turpretī šī mei­tene modināja. Tūlīt iedvesa, līdzko paskatījās uz viņu. Arī tagad, kad viņš gāja pa ielu, acu priekšā mirdzēja viņas seja, bāla un nopietna, maiga un izteiksmīga, tā smaidīja tik liegi un līdzjūtīgi, kā spēj smaidīt vienīgi eņģeļi, un izstaroja tādu skaidrību, kādu viņš nebija va­rējis pat iedomāties. Viņas skaidrība jaunekli satrieca. Tā viņu biedēja. Viņš pazina labu un ļaunu, bet doma par skaidrību kā par vienu no dzīves iezīmēm nekad ne­bija ienākusi prātā. Taču tagad Mārtiņš atrada šo skaid­rību, šo labestības un šķīstības augstāko pakāpi, kuru saplūsme slēpj sevī nemirstību.

Pēkšņi uzvilnīja godkāra tieksme pēc nemirstības. Viņš apzinājās, ka nav cienīgs atraisīt Rūtai pat kurpju sai­tes; tā bija necerēta un neiedomājama veiksme, ka viņš ieraudzīja šo meiteni, visu vakaru pavadīja kopā un sa­runājās ar viņu. Protams, tā bija tikai nejaušība. Viņš nekādi nebija to pelnījis. Nebija tādas laimes vērts. Jau­nekli pārņēma reliģioza noskaņa. Viņš kļuva pazemīgs un lēnprātīgs, gatavs nest upurus un sevi noniecināt. Sādā jutoņā grēcinieki dodas pie biktskrēsla. Arī viņš bija grēcinieks. Un, tāpat kā ikviens pazemīgs un lēn­prātīgs grēcinieks jau samana nākamo svētlaimi, arī viņš samanīja to nākotnes laimi, ko iemantos, Rūtu iegūstot. Taču domas par šo iegūšanu bija miglainas un juceklī­gas, gluži atšķirīgas no tām domām, kas Mārtiņam pa- rasti_ saistījās ar iegūšanu. Godkāre dāvāja viņam neprāta spārnus, un viņš redzēja sevi kopā ar Rūtu uzli­dojam galvu reibinošos augstumos, baudot visu, kas pa­saulē skaists un dižens, un daloties domās. Tā bija dvē­seļu kopība, kas brīva no visa rupjā, labprātīgs gara biedriskums, ko gan viņš skaidri nevarēja iedomāties. Viņš arī to necentās. Patiesībā viņš vispār nekā nedo­māja. Izjūtas bija pakļāvušas prātu, jaunekli caurstrā­voja un satrauca vēl nepazītas emocijas, viņš tīksmi pel­dēja pa straumi apgarotu un pacilājošu jūtu okeānā, un straume aiznesa viņu aiz īstās dzīves robežām.

Viņš gāja grīļīgi kā piedzēries, paskaļi buldurēdams: — Velna milti! Velna milti!

Uz ielas stūra policists aizdomīgi paskatījās uz viņu, bet tad ievēroja zvalstīgo jūrnieka gaitu.

— Kur tu tā piesūcies? — policists jautāja.

Mārtiņš Idens atgriezās zemes virsū. Viņš bija ap­veltīts ar iekšēju lunkanumu un spēja ātri piemēroties apstākļiem. Policista uzsauciens viņu atžilbināja, un viņš tūlīt atguvās.

— Pamatīgi, vai ne? — viņš smējās. — Nemaz ne­zināju, ka es runā balsī.

— Tu jau drīz sāksi dziedāt, — policists pareģoja.

— Nē, nesākšu vis. Dod man sērkociņu, sēdīšos tram­vajā un laidīšu uz mājām.

Mārtiņš aizdedza cigareti, pateica ar labu nakti un de­vās tālāk.

— Vai nav traki? — viņš nomurmināja. — Tas kruķis domāja, ka esmu pilnā. — Tad pasmaidīja un mirkli iegrima domās. — Laikam jau es ir apreibis, — viņš pie­bilda, — tikai nezināju, ka var apreibināt arī sievietes seja.

Telegrāfa avēnijā Mārtiņš ielēca tramvajā, kas gāja uz Berkliju. Vagons bija pilnum pilns jauniem vīriešiem, tie dziedāja, laiku pa laikam nokliegdami studentu saukļus. Mārtiņš tos ziņkāri vēroja. Tie bija studenti. Tie mācī­jās tai pašā universitātē, kur Rūta, piederēja pie tās pa­šas sabiedrības, ja vien vēlējās, varēja iepazīties ar Rūtu, redzēt viņu katru dienu. Viņš brīnījās, ka viņi to nav gri­bējuši, uzjautrinājušies kaut kur citur, nevis pavadījuši šo vakaru kopā ar Rūtu, tērzējuši ar viņu, apbrīnā un godbijībā sasēdušies lokā viņai apkārt. Domas klīda tā­lāk. Viņš ievēroja kādu puisi, kam acis bija šauriņas kā spraugas un lūpas atkarenas. «Samaitāts memmesdē- liņš,» viņš nosprieda. «Uz kuģa tāds būtu līdējs, gļēvulis un tenku pienesējs.» Viņš, Mārtiņš Idens, ir krietnāks nekā šis puisis. Šī doma jaunekli uzmundrināja. Tā it kā tuvināja viņai. Viņš sāka salīdzināt sevi ar šiem stu­dentiem. Iedomājās savu stipro, muskuļaino augumu un nolēma, ka fiziski ir daudz pārāks. Taču studentu galvas bija pilnas zināšanu, kas tiem deva iespēju runāt tā, kā runā viņa, — šī doma Mārtiņu nomāca. «Bet kāpēc tad man dotas smadzenes?» viņš sev tūlīt vaicāja. «Ko pa­nākuši viņi, spēšu panākt arī es.» Tie mācījušies dzīvi pazīt no grāmatām, kamēr viņš bija aizņemts ar to, ka šo dzīvi dzīvoja. Viņa galva arī tāpat pilna zināšanu, tikai tās ir citādas zināšanas. Kurš no tiem pratīs sasiet štropes mezglu, stūrēt kuģi vai stāvēt sardzē? Gar acīm aizslīdēja viņa dzīves ainas — briesmas, drosme, grūtī­bas un smags darbs. Viņš atcerējās likstas un neveik­smes tai laikā, kad to visu apguva. Vismaz šai ziņā viņš ir pārāks. Agri vai vēlu arī tiem būs jāsaskaras ar dzīvo dzīvi un jāiziet tā skarbā skola, ko jau izgājis viņš. Tas ir labi. Kamēr tie apgūs to, kas viņam jau sen zināms, viņš iepazīs dzīves otru pusi no grāmatām.

Tramvajs brauca pa mazapbūvēto rajonu starp Ok- lendu un Berkliju, un Mārtiņš uzmanīja, kad tas ies ga­rām labi pazīstamai divstāvu mājai, kam ielas pusē bija lepna izkārtne — «Higinbotama mazumtirdzniecības vei­kals». Pie šās mājas viņš izlēca. Mirkli viņš cieši no­raudzījās izkārtnē. Tā viņam vēstīja vairāk nekā vārdi uz tās. Šķita, ka no šiem burtiem strāvo sīka patmīļa, egoisms un maziska blēdība. Bernards Higinbotams bija apprecējis Mārtiņa māsu, un viņš šo vīru labi pazina. Mārtiņš atslēdza durvis ar savu atslēgu un devās pa kāpnēm augšā uz otro stāvu. Tur dzīvoja viņa svainis. Tirgotava atradās lejā. Taču iepuvušo dārzeņu smaka dvakoja arī šeit. Izejot cauri tumšajam priekšnamam, viņš paklupa pret rotaļratiņiem, ko bija atstājis kāds no daudzajiem māsas bērniem, un ar skaļu brīkšķi uzgrūdās durvīm. «Gnīda,» viņš nodomāja. «2ēl izdot divus centus vairāk par gāzi, pansionāri var kaut kaklu lauzt.»

Sataustījis tverekli, Mārtiņš atvēra durvis un iegāja apgaismotā istabā, kur sēdēja viņa māsa un Bernards Higinbotams. Māsa lāpīja vīra bikses, bet Higinbotams lasīja avīzi, visā garumā izstiepies uz diviem krēsliem un nokāris tievās kājas, kas bija ieautas nošķiebtās, no grīdsegas šūtās rītkurpēs. Higinbotams pablenza pāri laikrakstam ar savām tumšajām, viltīgajām, urbīgajām acīm. Mārtiņš nekad nevarēja uz svaini skatīties, nejuz- dams pretīgumu. Viņš nespēja saprast, ko māsa atradusi šai cilvēkā. Tas viņam šķita kā mūdzis un vienmēr izrai­sīja nepārvaramu vēlēšanos samīdīt to ar kāju. «Kādu­dien es tam likšu pa purnu,» viņš bieži sevi mierināja, un tikai šī doma līdzēja paciest šā cilvēka klātieni. Hi- ginbotama ļaunās zebiekstes acis pārmetoši skatījās uz Mārtiņu. »