DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Kad sulainis, kas visu laiku kā traucēklis un apgrūti­nājums stāvēja Mārtiņam pie pleca, piedāvāja ēdienu, Mārtiņš to atraidīja, īsi un izteiksmīgi noteikdams: «Pou!»

Visi tūlīt sasprindza, arī sulainis šķita pašapmierināti smīnam, un Mārtiņš bija gatavs vai zemē ielīst. Tomēr viņš ātri atguvās.

— Tas ir kanaku vārds un nozīmē «pietiek». Tas man tā tikai izskrēja. Burtu pa burtam iznāk p-a-u.

Viņš pamanīja, ka meitenes acis ziņkāri pēta viņa ro­kas, un, atbildot uz šo mēmo jautājumu, sacīja:

— Es ir tikko atbraucis ar Klusā okeāna pasta tvai­koni. Tas nokavējās, un visās Pjudžetsaundas ostās mēs rāvāmies kā īsti nēģeri, lai ielādētu kargo — jauktu kravu, ja jūs zin, ko tas nozīmē. Tur es ir nobrāzis ro­kām ādu.

— Es jau nevēroju skrambas, — viņa steidza paskaid­rot. — Jūsu rokas liekas pārāk mazas jūsu augumam.

Puisis nosarka. Viņš to uztvēra kā norādi uz vēl vienu trukumu.

— Jā, — viņš it kā taisnodamies piekrita. — Tiesa kas tiesa, dūres man nav diez ko lielas un smagas, toties pleci un rokas ir stipri kā vērsim — un varu pama­tīgi gāzt. Ja es kādam situ pa purslām, tad sasitu arī savas dūres.

Mārtiņš jutās nelaimīgs par to, ko nupat bija izteicis. Viņš īgņojās uz sevi. Bija ļāvis mēlei vaļu un sarunājis nepiedienības.

— Tas bija drosmīgi, ka jūs palīdzējāt Arturam, gluži svešam cilvēkam, — Rūta smalkjūtīgi sacīja, redzēdama, cik puisis ir apmulsis, kaut arī nesaprata, kāpēc.

Viņš turpretim saprata viņas rīcību un siltā pateicī­bas uzplūdā atkal ļāva mēlei vaļu.

— Par to nav vērts runāt, — viņš sacīja. — Jebkurš darītu tāpat. Tas kaušļu bars tieši meklēja, kur piesie­ties, Arturs tos nemaz neaiztika. Tie klupa viņam virsū, es atkal tiem un dažam labam pamatīgi sadevu. No­brāzu rokām ādu, toties vienam otram no šo bandas visi zobi vairs nebūs žaunās. Esmu priecīgs, ka tā iznāca. Kad redzu …

Pavērtu muti Mārtiņš pēkšņi apklusa, stindzināja ap­ziņa par savu mazvērtību un samaitātību, un viņš jutās gluži necienīgs elpot to pašu gaisu, ko elpo viņa. Ka­mēr Arturs, pārtvēris sarunas pavedienu, jau divdesmito reizi sāka stāstīt par dēku uz prāmja — kā viņam uz­brucis dauzoņu bars, un kā Mārtiņš īdens meties tiem virsū un viņu izglābis —, pats šās dēkas varonis sēdēja pie galda sarauktu pieri un domāja, ka nupat uzvedies kā īsts muļķis, un vēl vairāk lauzīja galvu, prātodams, kā pret šiem cilvēkiem izturēties. Līdz šim viņš acīm­redzot nav uzvedies, kā pieklājas. Viņš nepieder pie šo ļaužu kārtas, tāpēc neprot runāt viņu valodā — tur tas suns aprakts. Izlikties, ka pieder pie viņu kārtas, Mār­tiņš nespēja. Tāda viltus spēle neizdotos, turklāt tā der­dzās viņa dabai. Izlikšanās un viltība Mārtiņam bija svešas. Lai notiktu kas notikdams, viņš gribēja būt tas, kas ir patiesībā. Tagad viņš vēl nemāk runāt viņu va­lodā, bet ar laiku pratīs. To viņš bija cieši apņēmies. Taču runāt patlaban vajadzēja, bet viņš runās savā va­lodā, protams, mīkstinot izteiksmi, lai viņi to saprastu un tā viņus pārāk neaizskartu. Turpmāk viņš vairs neiz- liksies, jo ar klusēšanu rada nepareizu ieskatu, it kā zinātu to, ko īstenībā nezina. Abiem brāļiem spriežot par universitāti un vairākkārt lietojot vārdu «trig», Mārtiņš, palikdams uzticīgs savam lēmumam, viņus pārtrauca:

— Ko nozīmē «trig»?

— Trigonometrija, — Normans atbildēja. — Augstā­kās «mat» nozare.

— Un ko nozīmē «mat»? — sekoja nākamais jautā­jums, kas nez kādēļ lika Normanam iesmieties.

— Matemātika, aritmētika, — Normans atbildēja.

Mārtiņš Idens palocīja galvu. Viņš bija ieskatījies zi­nību laukā, kam, šķiet, nav nedz gala, nedz malas. Taču redzētais ieguva taustāmību. Viņa neparastās iztēles spējas iemiesoja abstraktos jēdzienus konkrētos tēlos. Trigonometrija, aritmētika un visa tā zinātnes nozare, ko simbolizē šie vārdi, viņa smadzeņu alķīmiskajā labora­torijā pārvērtās par spilgtu ainavu. Viņš redzēja gan saules apmirdzētus izcirtumus, gan zaļu lapotni, kam dūrās cauri staru zelta šķēpi. Tālumā visu aizplīvuroja sārta dūmaka, bet aiz šās sārtās dūmakas — to viņš zi­nāja — atradās nepazīstama burvju zeme, romantisku brīnumu zeme. Tas viss reibināja kā vīns. Te gaidīja piedzīvojumi, kur var likt lietā galvu, te bija pasaule, kas jāiekaro, un tūlīt no apziņas dzīlēm uznira doma — jāiekaro, lai iegūtu viņu, šo lilijbalto dievieti, kas sēž viņam blakus.

Mirdzošo vīziju satrieca un izgaisināja Arturs, kas visu vakaru bija nopūlējies, lai viņa mežonis beidzot sevi pa­rādītu. Mārtiņš Idens atcerējās savu nodomu. Pirmo reizi šai vakarā viņš kļuva tas, kas patiesībā ir, sākumā apzi­nāti un mērķtiecīgi, bet drīz vien, aizmirsies radīšanas priekā, sāka stāstīt, cenzdamies klausītājiem atainot dzīvi tādu, kādu to pazīst. Viņš bija bijis matrozis uz kontra­bandistu šonera «Halciona», kad kuģi notvēra muitas kuteris. Mārtiņš prata redzēt un prata redzēto ietērpt vārdos. Viņš uzgleznoja klausītājiem gāzmainu jūru, ko­mandas locekļus un abus kuģus. Ar savu iztēles spēku Mārtiņš panāca, ka klausītāji ar viņa acīm redzēja to, ko bija redzējis viņš. No daudzo sīkumu jūkļa viņš ar īsta mākslinieka izjūtu izvēlējās visspilgtāko un nozīmīgāko, uzbūra ainas, kas zaigoja un laistījās gaismā, krāsās un dzīvīgumā, aizraudams klausītājus ar savu skarbo daiļ­runību, iedvesmu un spēku. Dažbrīd viņus biedēja tēlo­juma tiešums un izteicieni, taču netīkamais stāstījumā allaž mijās ar skaisto un traģismu mīkstināja humors, neparastās un trāpīgās jūrnieku asprātības.

Kamēr Mārtiņš runāja, meitene izbrīna pilnām acīm raudzījās viņā. Jaunekļa uguns viņu sasildīja. Rūta sev jautāja, kā varējusi tādā saltumā dzīvot visus šos gadus. Viņai gribējās pieglausties šim kvēlajam, liesmainajam vīrietim, kas gluži kā vulkāns izvirda spēku, sparīgumu un veselību. Vēlēšanās piekļauties bija tik stipra, ka viņa ar pūlēm savaldījās. Taču pretēja izjūta viņu vienlaikus atgrūda no Mārtiņa. Viņai derdzās šīs izrētotās rokas, ku­rās pēdas atstājis darbs un ieēdušies visi dzīves netī­rumi, derdzās izspīlētie muskuļi un sarkanā švīka, ko ieberzusi cietā apkaklīte. Jaunekļa pirmatnīgais spēks viņu biedēja. Katrs rupjais vārds griezās ausīs, katrs skarbās dzīves posms aizvainoja dvēseli. Tomēr viņa jo­projām juta šā vīrieša pievilcības spēku, tas viņai likās velnišķīgs, jo tam bija tāda vara pār viņu. Viss, kas tik stingri bija nostiprinājies viņas prātā, tagad sāka grī­ļoties. Romantika un piedzīvojumi, ar ko bija pilna Mār­tiņa dzīve, sagrāva visu līdz šim ierasto. Klausoties viņa brīvajos smieklos un jautrajos stāstos par briesmām, mei­tenei dzīve vairs netēlojās grūta, vairs neprasīja pūļu un neierobežoja, tā šķita kā spēļlietiņa, ar ko patīkami ro­taļāties, ko var- bezrūpīgi grozīt uz visām pusēm un aiz­mest bez nožēlas. «Tādēļ rotaļājies arī tu!» viņai uz­sauca iekšēja balss. «Pieglaudies viņam, ja tev tā tīk, skauj rokām viņa kaklu!» Viņai gribējās nosodīt sevi par šo neprātīgo tieksmi, viņa centās domāt par savu šķīstību, savu kulturālību, par visu to, kā viņam trūka. Rūta paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka arī pārējie klau­sās Mārtiņā kā apburti; tas viņu galīgi satriektu, ja viņa nepamanītu savas mātes acīs šausmas — sajūsmīgas, tomēr šausmas. Jā, šis no tumsības iznirušais cilvēks ir ļauns. Māte arī to redz, un mātei ir taisnība. Rūta pa­ļāvās uz mātes spriedumu, kā bija vienmēr radusi pa­ļauties. Mārtiņa uguns vairs nesildīja, un bailes, ko viņš iedvesa, vairs nebija tik skaudras.