DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Kā meitene ģērbusies, viņš neredzēja, bet zināja, ka tērps ir tikpat brīnumains kā viņa pati. Mei­tene šķita kā blāvi zeltains zieds uz slaida stiebriņa. Nē, tā ir lauma, dieviete; tāds pārdabisks skaistums ne­var būt no šās pasaules. Varbūt grāmatām tiešām tais­nība un augstākajā sabiedrībā ir daudz tādu būtņu kā viņa? Jā, šādu meiteni Svinberns varēja apdzejot. Kas zina, varbūt viņai līdzīga arī bija tam prātā, kad attē­loja Izoldi — tur tai grāmatā uz galda. Vienā mirklī Mārtiņam pārvēlās pāri vesela iespaidu, domu un iz­jūtu lavīna. Taču ārējās norises neapturami turpināja savu gaitu. Viņš redzēja šauru roku sniedzamies pretī, un meitene, raudzīdamās viņam tieši acīs, stingri kā vīrietis paspieda viņa plaukstu. Sievietes, ko viņš pazina, tā nemēdza sniegt roku. Daudzas sasveicinoties roku nemaz nedeva. Atkal uzvilnīja atmiņas par tiem dažā­dajiem veidiem, kā viņš iepazinies ar sievietēm; atmiņas brāzmoja kā pali un draudēja pārplūdināt apziņu. Taču jauneklis tās atvairīja un lūkojās meitenē. Nekad vēl ne­bija redzēta tāda sieviete! Sievietes, ko viņš pazina… Tūlīt abās pusēs meitenei nostājās tās, kuras bija pazi­nis viņš. īsu mirkli, kas šķita bezgala ilgs, viņš stāvēja it kā portretu galerijā, kur ap šo meiteni sagrupētas daudzas sievietes, ko vajadzēja ašu skatienu novērtēt un salīdzināt ar viņu. Viņš redzēja kalsnās un slimīgās fab­rikas strādnieces un pārgalvīgās nebēdnes no Mākitstrī- tas dienvidu gala. Redzēja lopkopes no rančo un tum- snējās garo papirosu smēķētājas no Vecās Meksikas. Tās nomainīja mazās, lellīgās japānietes, kas sīkiem so­līšiem tipināja ar koka sandalītēm kājās; eirāzietes, kuru smalkajiem vaibstiem uzspiests deģenerācijas zīmogs, un apaļīgās, ziedu vītnēm greznojušās Dienvidjūras salu zeltaini brūnās skaistules. Taču visas aizgainīja grotesks un baismīgs pūlis — gorīgās, izpūrušās Vaitčeplas ielu staigules, džina piesūkušās netiklības perēkļu raganas, vesela varza elles plēsoņu, derdzīgu un neķītru, vampīri, kas uzglūn matrožiem, ostu padibenes, cilvēces zaņķa gļotas un nosmalstījumi.

— Vai jūs neapsēdīsieties, mister Iden? — meitene sacīja. — Ļoti vēlējos ar jums iepazīties, kopš Arturs mums visu pastāstīja. Tas bija drosmīgi, ka jūs…

Mārtiņš noraidoši atmāja ar roku un nomurmināja, ka neesot vērts par to runāt, jebkurš cits būtu rīkojies tā­pat. Kad viesis pacēla roku, meitene ievēroja, ka to vis­caur klāj tikko apdzijuši nobrāzumi, un, uzmetusi acis otrai rokai, kas viņam slābani karājās gar sāniem, re­dzēja, ka arī tā ir skrambaina. Ātrais, vērīgais skatiens vēl pamanīja rētu gan uz vaiga, gan pierē zem matiem, gan uz kakla, kur rēta pazuda aiz cietās apkaklītes. Viņa apslāpēja smaidu, ieraugot uz bronzaini iedegušā kakla sarkano svītru, ko ieberzusi šī apkaklīte. Redzams, puisis nav radis nēsāt stīvinātas apkaklītes. Rūta, kā jau sieviete, ievēroja arī lētās drānas, ko viņš valkāja, redzēja apģērba slikto maisveida piegriezumu, svārkus, kas meta kūkumu plecos, un daudzās krunkas, kuras lika nojaust puiša spēcīgos bicepsus.

Atmetis ar roku un nomurminājis, ka neesot izdarījis nekā tāda, par ko būtu vērts runāt, Mārtiņš, paklausot meitenes uzaicinājumam, ļodzīgi tuvojās sēdeklim. Viņš paspēja apbrīnot kustību vieglumu, ar kādu apsēdās viņa, bet pats devās pie krēsla iepretī meitenei, sava tū- Jīguma apziņas nomākts. Sī sajūta bija jauna un nepa­rasta. Līdz šim tas viņam nebija rūpējis. Vai viņš ir veikls vai neveikls — šādas domas vēl nekad nebija ienākušas prātā. Viņš piesardzīgi nosēdās uz krēsla ma­las un nezināja, ko iesākt ar rokām. Liec kur likdams, visur tās traucē. Arturs izgāja, un Mārtiņš viņu pava­dīja ilgu pilnu skatienu. Atstāts lielajā istabā viens ar šo bālo dievieti sievietes izskatā, viņš jutās kā pazudis. Šeit nebija nedz bufetnieka, kam uzsaukt, lai ielej vīnu, nedz zēna, ko aizsūtīt pēc kausa alus tepat aiz stūra, — šie dzērieni atraisītu mēli draudzīgām sarunām.

— Jums uz kakla ir rēta, mister Iden, — meitene ieteicās. — Kā jūs to ieguvāt? Tas noteikti ir bijis kāds dēkains piedzīvojums.

— Meksikānis trāpīja ar nazi, mis, — jauneklis at­bildēja, pārlaida mēli pār apkaltušajām lūpām un no- kremšļojās. — Tas tik bija kautiņš! Kad izrāvu šim du­ramo, šis gribēja nokost man degunu.

Viņš to pateica gluži vienkārši, tomēr acu priekšā pa­vērās svelmainā, zvaigžņotā nakts Salinakrusā, krasta baltā strēle, osta ar cukurkravas kuģu ugunīm, piedzē­rušo matrožu balsis tālumā, ostas strādnieku rosība, meksikāņa seja, niknuma izvaibīta, acu plēsonīgais mir­dzums zvaigžņu gaismā, tērauda asmens trieciens kaklā, asiņu šalts, pūlis un kliedzieni, divi stāvi — viņš un meksikānis —, kamolā savijušies, valstās pa smiltīm, bet kaut kur klusi trinkšķ ģitāra. Tāda bija aina, kas atausa atmiņā, un Mārtiņš notrīsēja, to atceroties; ienāca prātā, vai vīrs, kas attēlojis loču šoneri gleznā tur pie sienas, varētu uzgleznot arī šādu ainu. Baltais krasts, zvaig­znes un cukurkravas kuģu ugunis droši vien izskatītos lieliski, viņš domāja, tāpat smiltis, tumšais ļaužu pūlis, kas ielenc abus. pretiniekus. Arī nazim vajadzēja rast vietu gleznā, viņš nosprieda, droši vien tērauds skaisti zaigotu sidrabainajā zvaigžņu gaismā. Taču viņa vār­dos no tā visa nebija ne miņas.

— Meksikānis gribēja man nokost degunu, — viņš noteica.

— Ai! — meitene iesaucās vārgā, klusā balsī, un jauneklis redzēja viņas izteiksmīgajā sejā pavīdam mulsu.

Arī viņš pats bija iztrūcies un samulsis, iedegušajos vaigos ielija viegls sārtums, bet viņam šķita, ka tie kaistu tikpat stipri kā katlu telpā pie kurtuves atvērtajām durtiņām. Ar jaunu dāmu laikam neklājas runāt par tik nejaukām lietām kā kautiņi, kur laiž darbā nažus. Gra- matās viņas aprindu cilvēki par tādām lietām nerunā — varbūt vispār par tām nekā nezina.

Saruna, tikko sākusi ierosīties, apsīka. Tad meitene no jauna mēģināja to atdzīvināt, vaicājot par rētu uz vaiga. Mārtiņš saprata, ka meitene pūlas runāt par viņam tuvu tematu, un nolēma turpmāk pievērsties tematam, kas tuvs viņai.

— Tas bija tikai nejaušs gadījums, — jauneklis teica, pielikdams roku pie vaiga. — Kādu nakti bezvējā, bet lielā jūrā norāvās grotburas falle un pēc tam visa taļļa. Falle bija drāšu un locījās gaisā kā čūska. Visa sardze saskrēja to ķert, bet es metos un to sakampu, taču man pamatīgi trāpīja pa ņuņņām.

— Ak! — Rūta iesaucās, un šoreiz viņas balsī jautās līdzjūtība, lai gan viņa nekā nebija sapratusi, kas ir «falle» un ko nozīmē «ņuņņas», it kā viņš būtu runājis grieķiski.

— Tas Svineberns… — Mārtiņš iesāka, mēģinādams īstenot savu nodomu, bet nepareizi izrunāja dzejnieka vārdu.

— Kas?

— Svineberns, — viņš atkartoja tikpat nepareizi. — Dzejnieks.

— Svinberns, — viņa pārlaboja.

— Jā, tas pats … — puisis izstomīja, un viņam atkal sārtojās vaigi. — Vai sen jau miris?

— Kā? Neesmu dzirdējusi, ka viņš būtu miris. — Mei­tene ieinteresēta uzlūkoja Mārtiņu. — Kur jūs ar viņu iepazināties?

— Savām acīm es viņu nekad nav redzējis, — jau­neklis atbildēja. — Bet lasīju dažus viņa pantiņus, re, tur tai grāmatā uz galda, pirms jūs ienācāt. Kā jums patīk viņa pantiņi?

Tagad meitene sāka raiti un nepiespiesti runāt par te­matu, ko viņš bija ierosinājis. Jauneklis jutās brīvāk un iesēdās dziļāk krēslā, bet vēl arvien stingri turējās pie roku balstiem, it kā baidīdamies, ka krēsls varētu izslī­dēt un nomest viņu uz grīdas. Viņam bija izdevies uz­iet tematu, kas viņai tuvs, un tagad viņš, veldzēdamies bālās sejas daiļumā, saspringti klausījās vārdu plūsmā, pārsteigts, cik daudz akurāti sakrautu zināšanu glabā šī skaistā galviņa. Runai sekot viņš spēja, bet traucēja nepazīstamie vārdi, kas tik viegli raisījās pār meitenes lūpām, arī kritiskās piezīmes un meitenes domu gaita bija viņam sveša, tomēr tas viss rosināja un satrauca Mārtiņa prātu. «Te ir gara pasaule,» viņš nodomāja, «te ir skaistums, tik kvēls un brīnišķīgs, par kādu es nebūtu uzdrīkstējis pat sapņot.» Mārtiņš aizmirsa visu un alkaini raudzījās Rūtā. «Te ir kaut kas, kā dēļ vērts dzīvot, cīnīties, lai to iegūtu, — jā, vērts pat mirt! Grā­matām taisnība. Pasaulē ir tādas sievietes. Šī meitene ir viena no tām.» Viņa spārnoja jaunekļa iztēli, acu priekšā pavērās spilgtas, lieliskas ainas, kur mijās no­slēpumaini, romantiski mīlas un varoņdarbu skati, va­roņdarbu, kas veikti sieviešu dēļ, vienas vienīgas bālas sievietes — glezna, zeltaina zieda dēļ. Un caur šīm līga­najām, trīsuļojošajām vīzijām kā caur pasakainu mirāžu viņš redzēja dzīvo sievieti, kas sēdēja krēslā un stāstīja viņam par literatūru un mākslu. Viņš klausījās un rau­dzījās runātājā, nemaz nenojauzdams, cik ciešs viņa ska­tiens un cik liesmaini acīs deg visa viņa būtnes vīrietība. Un meitene, lai cik maz zināja par vīriešu pasauli, to­mēr, kā jau sieviete, saspringa, jūtot šo degošo acu liesmu. Nekad vēl neviens vīrietis nebija viņu tā uzlū­kojis, un tas meiteni mulsināja. Pēkšņi pazuda izklāsta pa­vediens. Jauneklis viņu biedēja, bet vienlaikus viņa iz­juta dīvainu tīksmi, ka viņu kāds tā uzlūko. Audzināšana brīdināja no briesmām, kādas jautās šajā bīstamajā, vil­tīgajā, noslēpumainajā vilinājumā, taču instinkts gavi­lēja visā viņas būtnē, likdams viņai aizmirst savu cilmi un sabiedrisko stāvokli un tiekties pretī šim ieklīdenim no citas — svešas pasaules, šim neveiklajam jaunajam puisim, kam rokas klāj brūču rētas un sarkana svītra ap kaklu, ko tur iegrauzusi cietā, neierastā apkaklīte, cilvēkam, kurš acīmredzot grūtas dzīves aptraipīts un samaitāts. Viņa bija tīra un skaidra, un šī skaidrība sa­cēlās, bet viņa bija arī sieviete un tikko sāka aptvert šo sievietes dabas paradoksu.

Читать дальше