DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Vēlāk Rūta spēlēja klavieres, spēlēja ar izaicinājumu, neapzināti vēlēdamās vēl padziļināt nepārejamo bezdi­beni, kas viņus šķīra. Sī mūzika gluži kā nežēlīgs vāles sitiens trāpīja Mārtiņa galvu, bet apdullinādama un sa­graudama tā vienlaikus viņu saviļņoja. Viņš ar godbijību raudzījās uz meiteni. Tāpat kā Rūta, arī Mārtiņš juta, ka bezdibenis starp viņiem padziļinās, toties vēl jo cie­šāka kļuva viņa apņēmība tikt tam pāri. Taču Mārtiņš bija pārāk jūtīgs un nesavaldīgs, lai visu vakaru mie­rīgi sēdētu un vērotu šo bezdibeni, it sevišķi vēl, ja skan mūzika. Mūzika jaunekli vienmēr spēcīgi saviļņoja. Kā stiprs vīns tā rosināja drosmīgas domas, kā reibs dzē­riens skurbināja iztēli un pacēla aizmākoņu augstumos. Mūzika kliedēja pretīgo tiešamību, iepludināja dvēselē skaistumu, rosināja sapņus un spārnoja tos. Viņš gan nesaprata, ko Rūta spēlē. Melodijas nepavisam nelīdzi­nājās tām, kādas viņš bija dzirdējis deju zālēs bungo­jam uz nenoskaņotām klavierēm, nelīdzinājās arī pūtēju orķestra vara ragu dārdiem, kas plēsa vai ausis pušu. Taču grāmatās viņam bija gadījies lasīt par šādu mū­ziku, viņš pilnīgi akli ļāvās meitenes spēlei un sākumā pacietīgi gaidīja, ka uztvers tajā skaidru, vienkāršu ritmu, bet tad gluži apmulsa, jo motīvi mainījās pārāk bieži. Līdzko bija uztverta melodija un iztēle jau sāka lidot tai līdzi, tā tūlīt pazuda haotiskajā skaņu jūklī un fantāzija kā smags akmens krita atpakaļ uz zemes.

Mirkli Mārtiņam pat iešāvās prātā, vai tikai Rūta viņu apzināti neizsmej. Viņas spēlē jautās kaut kas naidīgs, un viņš pūlējās uzminēt to, ko gribēja paust meitenes rokas, sitot pa klavieru taustiņiem. Taču viņš tūlīt aiz- gainīja šo necienīgo un neiespējamo domu un atkal cen­tās brīvi ļauties mūzikai. Pirmītējā burvība no jauna pārņēma viņu savā varā. Kājas vairs nesaistīja zemes pinekļi, un gars atbrīvojās no miesas. Acu priekšā viz- moja žilbs mirdzums, viss apkārtējais izzuda, un viņš lidinājās virs kādas nezināmas pasaules, par kuru sirdī jau sen loloja sapni. Pazīstamais un nepazīstamais savi­jās spilgtā un neatvairāmā vīzijā. Mārtiņš pārcēlās sve­šās svelmainu zemju ostās, klaiņoja pa tirgus lauku­miem mežonīgu, vēl nekad neredzētu cilšu ņūklī. Nāsis sajuta aso, pazīstamo smaržu, kas vēdīja no salām un ko siltajās bezvēja naktīs uz jūras bija radis ieelpot, viņš atkal garas tropu dienas burāja pret dienvidu pasātu starp palmu vainagotām koraļļu salām, kuras te pazuda, te atkal parādījās tirkīzzilajā jūrā. Ainas radās un gaisa tikpat žigli kā domas. Vienu mirkli Mārtiņš auļoja zirgā pa saules izdedzinātu tuksnesi, bet jau nākamajā brīdī caur varvīkšņaini zaigojošu, nokveldētu dūmaku ielūko­jās Nāves ielejas baltajās kapenēs vai airēja pa Ledus okeānu, kur saulē zvīļoja un laistījās milzīgi ledus kalni. Viņš gulēja koraļļu salā zem kokospalmas un klausījās krasta bangu rāmajā šalkoņā. Vecs kuģa vraks dega zilām liesmām, un šai dīvajā gaismā dejotājas dejoja «hulu», ko pavadīja dziedoņu kaislie mīlas saucieni, ha­vajiešu ģitāru gaudulīgie strinkšķi un tamtamu rīboņa. Nolaidās saldkaira tropu nakts. Tālumā pret zvaigžņai­najām debesīm melnoja vulkāna siluets. Virs galvas lēni peldēja bāls pusmēness, un zemu pie apvāršņa mirdzēja Dienvidu Krusts.

Mārtiņš atgādināja arfu; tas, ko viņš savā mūžā bija pieredzējis un iepazinis, bija stīgas, bet mūzika — vējš, kas skāra šīs stīgas un lika tām vibrēt, izraisot atmiņas un sapņus. Viņš visu to ne tikai izjuta. Katra izjūta ieguva veidu, krāsu un spožumu, un viss, ko radīja viņa iztēle, brīnumainā un noslēpumainā kārtā izvērtās par tiešamību. Pagātne, tagadne un nākotne saplūda kopā, viņš aizlidoja uz plašu, siltu pasauli, kur viņas dēļ veica cildenus varoņdarbus, jā, nu jau viņš ir pie viņas, iekarojis viņu, skauj viņu savām rokām, aiznes uz savu sapņu valstību.

Rūta, pavērusies viņā pār plecu, ieraudzīja viņa sejā atspoguļojamies visus šos pārdzīvojumus. Tā bija gluži pārvērtusies seja — acis lielas un spulgas, tās it kā sa­skatīja cauri skaņu plīvuram dzīves ritumu un pulsāciju un redzēja milzīgos fantāzijas tēlus. Viņa bija pārsteigta. Lempīgais, neaptēstais puisis bija pazudis. Slikti piegu­ļošais uzvalks, savainotās rokas un saulē iedegusī seja palikusi, bet tas viss šķita kā cietuma režģi, caur kuriem viņa redzēja cēlu dvēseli, mēmu un bezpalīdzīgu, jo trūka vārdu, kas izpaustu jūtas, kādas šo dvēseli saviļņo. Taču to visu Rūta skatīja tikai īsu mirkli, atkal atgriezās tū­ļīgais puisis — un viņa pasmējās par savu spējo iedomu. Tomēr šā mirkļa iespaids neizgaisa, un, kad Mārtiņš ne­veikli pienāca klāt, lai atvadītos, viņa iedeva jauneklim Svinberna dzejoļu krājumu un piedevām vēl Brauninga krājumu — pašreiz viņa studēja Brauningu angļu lite­ratūras kursā. Mārtiņš viņai likās gluži kā zēns, kad no­sarcis, pateicības vārdus murminādams, stāvēja pretī, un viņu pāršalca mātes maiguma un līdzjūtības vilnis. Aiz­mirsās gan tūļīgais puisis, gan ieslodzītā dvēsele, gan vīrietis, kas tik vīrietīgi bija raudzījies vjņā, iepriecē­dams un reizē biedēdams ar savu skatienu. Viņa redzēja stāvam pretī vienīgi zēnu, kas paspieda viņas roku, — plauksta bija tik cieta un raupja kā koka miza un ieskrambāja ādu, — un stostīdamies teica:

— Ievērojamākā diena manā mūžā. Redzat, es nav pieradis pie visa šitā … — Viņš apmulsis pavērās ap­kārt. — … pie šitādiem cilvēkiem un šitādām mājām. Priekš manīm tas ir pavisam kaut kas jauns, bet tas man patīk.

— Ceru, ka jūs vēl atnāksiet, — viņa sacīja, kad Mār­tiņš atsveicinājās no viņas brāļiem.

Viņš uzlika galvā žokejcepuri, zvalstīgi izmetās laukā pa ārdurvīm un pazuda.

— Nu, ko tu par viņu domā? — Arturs vaicāja.

— Ļoti interesants, atsvaidzina kā ozona strāva, — viņa atbildēja. — Cik viņam gadu?

— Divdesmit, gandrīz divdesmit viens. Es viņam šo­dien jautāju. Nebūtu domājis, ka viņš tik jauns.

«Tātad es esmu trīs gadus vecāka,» Rūta nodomāja, noskūpstīdama brāļus un novēlēdama viņiem ar labu nakti.

Iedams lejā pa kāpnēm, Mārtiņš iebāza roku svārk- kabatā, izņēma strēmelīti brūna rīspapīra līdz ar šķipsnu meksikāņu tabakas un veikli satina cigareti. Pirmo dūmu ievilka labi dziļi un lēnām, kā vilcinoties izpūta.

— Velna milti! — viņš godbijīgā apbrīnā iesaucās. — Velna milti! — viņš atkārtoja. Tad vēlreiz nomurmi­nāja: — Velna milti! — Pēc tam norāva krekla apkak­līti un iegumzīja to kabatā. Smidzināja auksts lietus, bet Mārtiņš, noņēmis cepuri un atpogājis svārkus, zvalstīgi soļoja tālāk, nelikdamies zinis, kas notiek apkārt. Viņš tikai neskaidri apjauta, ka līst. Jauneklis jutās kā ek­stāzē, ļāvās sapņiem un domās vēlreiz pārdzīvoja nule pieredzēto.

Beidzot viņš sastapis to sievieti, par ko gan reti do­mājis, — viņš vispār nebija radis domāt par sievietēm,— bet ko vienmēr neapzināti ilgojies reiz satikt. Viņš sēdē­jis viņai blakus pie galda, paspiedis roku, skatījies acīs un redzējis tajās skaistas dvēseles atspulgu — tikpat skaistas kā šīs acis, kurās tā atmirdzēja, un tikpat skais­tas kā miesa, kurā tā mājoja. Viņš nedomāja par mei­tenes ķermeni kā par ķermeni, un tas viņu izbrīnīja, jo līdz šim par citām sievietēm bija domājis tikai šādi.