DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Reizēm viņš uzdeva jautājumus, un Rūtai dažkārt sāka likties, ka viņa pati nepareizi izprot mūziku. Taču, kad viņa dziedāja, Mārtiņš nekad nekā nejautāja. Dziedāšanā viņš saklausīja tikai viņu pašu un sēdēja nepakustēdamies, apburts no balss brīnišķās daiļskanības. Neviļus atkal ienāca prātā novārgušo fabrikas meiteņu spiedzīgās bal- stiņas un piedzērušo staiguļu čerkstošā gauduļošana ostu krodziņos. Rūtai patika dziedāt un spēlēt Mārtiņam. Pa­tiesībā viņa pirmo reizi saskārās ar dzīva cilvēka dvēseli, tik lokanu un pakļāvīgu, ka viņai sagādāja baudu to vei­dot kā mālus; Rūtai šķita, ka viņa veido Mārtiņa dvēseli, un viņa darīja to ar vislabākajiem nodomiem. Turklāt viņai bija prieks būt kopā ar Mārtiņu. Jauneklis viņu vairs neatbaidīja. Sākumā viņš tiešām bija izraisījis neapzinā­tas bailes viņas satrauktajā būtībā, bet tagad tās bija izgaisušas. Rūta, pati to neapjauzdama, juta tādas kā īpašuma tiesības uz viņu. Bez tam Mārtiņš meiteni uz­mundrinoši ietekmēja. Viņa ļoti cītīgi mācījās universi­tātē, un viņai acīmredzot nāca par labu šad tad pamest putekļainās grāmatas un ieelpot svaigu, spēcinošu jūras vēju, kas strāvoja no Mārtiņa. Spēks! Jā, viņai bija vaja­dzīgs spēks, un viņš dāsni to viņai atvēlēja. Atrašanās ar viņu vienā istabā, sagaidīšana pie durvīm jau iedvesa sparīgumu. Un, kad viņš bija aizgājis, Rūta ar atjaunotu un sakāpinātu enerģiju atkal ķērās pie grāmatām.

Rūta gan caur un cauri zināja Brauningu, taču viņai nekad nebija ienācis prātā, ka rotaļāties ar cilvēka dvē­seli ir tik bīstami. Jo lielāka kļuva viņas interese par Mārtiņu, jo dedzīgāk viņa vēlējās pārveidot Mārtiņa dzīvi.

— Nu, piemēram, misters Batlers, — viņa kādu pēcpus­dienu teica, kad gramatika, aritmētika un dzeja bija no­likta pie malas. — Viņam sākumā galīgi neveicās. Viņa tēvs gan bija bankas kasieris, taču, pāris gadu novārgu- ļojis, Arizonā nomira ar diloni, tā ka misters Batlers, viņu sauc Čārlzs Batlers, palika pasaulē viens kā koks. Viņa tēvs bija dzimis Austrālijā, tādēļ viņam Kalifornijā radu nebija. Batlers sāka strādāt tipogrāfijā — viņš ne vienreiz vien par to ir stāstījis — un pirmajā laikā pel­nīja tikai trīs dolārus nedēļā. Taču tagad viņš pelna vis­maz trīsdesmit tūkstošus gadā! Kā viņš to panācis? Viņš bija godīgs, strādīgs un taupīgs. Neatļāvās tādas izprie­cas, kādas parasti patīk jauniem cilvēkiem. Viņš uzlika sev par pienākumu ik nedēļu atlicināt kaut cik naudas, vienalga, no kā būtu jāatsakās. Protams, drīz viņš sāka pelnīt vairāk nekā trīs dolārus nedēļā un, jo vairāk no­pelnīja, jo vairāk iekrāja.

Dienā viņš strādāja, bet pēc darba gāja uz vakarskolu. Viņš vienmēr domāja par nākotni. Pēc tam iestājās va­kara vidusskolā. Septiņpadsmit gadu vecumā jau bija burtlicis un pelnīja krietnu algu, bet viņš bija arī god- kārs. Viņš gribēja taisīt karjeru — ne jau nodrošināt tikai maizes riecienu, bet sasniegt daudz vairāk — un bija ga­tavs nest jebkādus upurus. Viņš nolēma kļūt par advokātu un sāka strādāt mana tēva kantorī — iedomājieties tikai! par izsūtāmo, pelnīdams vienīgi četrus dolārus nedēļā. Taču viņš bija radis taupīt un prata iekrāt arī no šiem četriem dolāriem.

Rūta mirkli apklusa, lai atvilktu elpu un redzētu, kā Mārtiņš uztvēris stāstīto. Mārtiņa seja pauda spraigu inte­resi par mistera Batlera dzīves cīniņiem, taču uzacis bija viegli sarauktas.

— Jā, puisim nav gājis viegli, — viņš sacīja. — Četri dolāri nedēļā — tas nav nekas spožs! Kā viņš varējis iz­sisties? Droši vien kūlies kā pliks pa nātrēm. Es maksā piecus dolārus nedēļā par istabu un ēšanu, un, ticiet man, arī nekā spoža tur nav. Viņš droši vien dzīvojis īstu suņa dzīvi. Laikam ēdis …

— Viņš gatavoja pats uz petrolejas plītiņas, — Rūta pārtrauca.

— Ēdis tikpat draņķīgi kā matroži uz zvejas kuģiem, un draņķīgāk vairs nevar ēst.

— Bet iedomājieties, ko viņš tagad sasniedzis! — Rūta sajūsmā iesaucās. — Ko var atļauties tagad! Viņš ar uz­viju spēj sagādāt sev to, ko jaunībā piecietis.

Mārtiņš skadri pavērās viņā.

— Zināt ko", — viņš iebilda, — diez vai tam Batle- ram tik jauki iet tajā pārpilnībā. Visu šo laiku kopš jau­nības viņš tik slikti ēdis, ka viņa kuņģis droši vien ir pagalam.

Viņa nolaida_ acis, neizturējusi Mārtiņa urbīgo skatienu.

— Varu derēt, ka viņam ir katars, — Mārtiņš uzstāja.

— Jā, — viņa piekrita, — bet…

— Un varu derēt, — Mārtiņš turpināja, — ka viņš ta­gad ir drūms un īdzīgs kā vecs ūpis un nekādu prieku viņam nesagādā arī tie trīsdesmit tūkstoši gadā. Un vi­ņam droši vien pat nepatīk skatīties, kā citi priecājas. Vai man nav taisnība?

Viņa apstiprinoši palocīja galvu un steidzās paskaidrot:

— Bet viņš nav tāds cilvēks. Batlers jau pēc dabas ir nopietns un atturīgs. Vienmēr tāds ir bijis.

— Kā tad citādi! — Mārtiņš iesaucās. — Ar trīs vai četriem dolāriem nedēļā! Puisis pats sev taisa ēst uz pet­rolejas plītiņas, lai aiztaupītos nauda, dienā strādā, naktī mācās, mūžīgi tikai darbs, nekādu prieku, nekādas izklai­dēšanās, viņš pat nezina, kā cilvēki izklaidējas, — jā, šie trīsdesmit tūkstoši iegūti par vēlu!

Atsaucīgā iztēle tūlīt uzmeta Mārtiņam visos sīkumos šā taupīgā jaunekļa dzīvi un to gara šaurību, kas vēlāk noveda viņu līdz trīsdesmittūkstoš dolāru lielam gada ienākumam. Visas mistera Čārlza Batlera domas un visa rīcība viņam parādījās kā teleskopā.

— Zināt, — viņš piebilda, — man žēl tā mistera Bat­lera. Viņš tad bija pārāk jauns un nesaprata, ka nozog sev visu dzīvi šo trīsdesmit tūkstošu dēļ, kas tagad viņam nesagādā nekādu prieku. Tagad viņš par'šo smuko summu, šiem trīsdesmit tūkstošiem, nenopirks to, ko toreiz būtu va­rējis nopirkt par desmit centiem, — stiklenes un zemes­riekstus, kad bija mazs puika, vai biļeti galerijā.

Šāda uzskatu nesaderība Rūtu vienmēr samulsināja. Ne tikai tāpēc, ka šie uzskati viņai bija pilnīgi jauni un pre­tēji viņas pārliecībai, bet viņa nojauta tajos daļu patie­sības, kas draudēja sadragāt un pamatos pārveidot viņas pašas pasaules uztveri. Ja Rūtai būtu četrpadsmit, nevis divdesmit četri gadi, viņa droši vien Mārtiņa ietekmē drīz mainītu savus uzskatus. Taču viņa bija divdesmit četrus gadus veca, turklāt pēc dabas konservatīva, un audzinā­šana jau bija izveidojusi viņu atbilstoši tās šaurās sfēras dzīves veidam un uzskatiem, kurā viņa bija dzimusi un attīstījusies. Tiesa, Mārtiņa dīvainie spriedumi sarunu brīžos Rūtu reizēm mulsināja, taču viņa tos piedēvēja Mārtiņa neparastajai personībai un likteņa ievirzei un drīz vien aizmirsa. Tomēr, lai gan viņa nepiekrita šiem spriedumiem, jaunekļa pārliecības spēks, mirdzošās acis un nopietnā seja, kad viņš runāja, Rūtu satrauca un val­dzināja. Viņa pat iedomāties nevarēja, ka šis cilvēks, kurš ieradies no pasaules, kas atrodas aiz viņas redzes apvār­šņa, bieži vien paceļas tam pāri ar daudz dziļāku un plašāku izpratni. Sava apvāršņa robežas viņai likās vienī­gās pareizās; taču aprobežoti prāti ievēro aprobežotību tikai citos. Tādēļ viņa atzina, ka viņas apvārsnis ir ļoti plašs; tas, ka viņu uzskati sadūrās, tikai liecināja par Mārtiņa šaurprātību, un Rūta sapņoja iemācīt jaunekli uz visu skatīties ar viņas acīm un paplašināt viņa redzes loku līdz savam apvārsnim.