DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Bet es vēl neesmu beigusi, — viņa teica. — Mans tēvs stāstīja, ka misters Batlers bijis izdarīgākais no vi­siem līdzšinējiem izsūtāmajiem zēniem. Darbs viņam vien­mēr veicies. Viņš nekad nav nokavējies, tieši otrādi, bieži ieradies pat agrāk. Tomēr viņš iemanījies arī ietaupīt laiku. Katru brīvo brīdi veltījis mācībām. Viņš mācījies grāmatvedību un mašīnrakstīšanu, ņēmis stundas steno- grāfijā un, lai par tām samaksātu, pa naktīm diktējis kā­dam tiesas reportierim, kam vajadzējis vingrināties. Viņš drīz ticis par kantoristu un savā ziņā bijis neaizstājams. Tēvs prata viņu novērtēt un redzēja, ka šim cilvēkam ir liela nākotne. Paklausot mana tēva padomam, viņš iestā­jās juridiskajā koledžā. Kļuvis par advokātu, viņš atgrie­zās kantorī, un tēvs viņu pieņēma par savu jaunāko kom­panjonu. Viņš ir izcils cilvēks. Vairākkārt atteicies no vietas Savienoto Valstu senātā un, kā apgalvo tēvs, va­rētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos. Tāda dzīve lai mūs visus iedvesmo! Tas pierāda, ka cil­vēks ar stipru gribu un neatlaidību spēj pacelties augstu pāri tai viaei, no kuras nācis.

— Jā, viņš ir izcils cilvēks, — Mārtiņš vaļsirdīgi at­zina.

Tomēr kaut kas šai stāstā nesaskanēja ar viņa priekš­statu par dzīvi un skaistumu. Viņš nekādi nevarēja rast pietiekami svarīga iemesla, kas attaisnotu visu šo sīkstu­lību un aizliegšanos, ko Batlers bija uzņēmies. Ja viņš to būtu darījis aiz mīlestības uz sievieti vai aiz dziņas pēc skaistuma, Mārtiņš viņu saprastu. Dieva izredzētais, ne­prāta skartais mīlētājs spēj ziedot visu viena skūpsta dēļ, bet ne jau trīsdesmit tūkstošu dolāru liela gada ienākuma labad. Mistera Batlera karjera Mārtiņu neiedvesmoja. Tajā bija kaut kas nožēlojams. Trīsdesmit tūkstoši dolāru, pro­tams, nebija peļami, bet katars un nespēja priecāties par dzīvi laupīja šiem karaliskajiem ienākumiem vērtību.

Daudzas no šīm pārdomām Mārtiņš mēģināja izskaid­rot Rūtai, bet tas izraisīja meitenē vienīgi sašutumu un viņu lieku reizi pārliecināja, ka Mārtiņu nepieciešams pār­audzināt. Rūtai bija raksturīga tā parastā prāta aprobe­žotība, kas vienai ļaužu šķirai liek domāt, ka viņu ādas krāsa, ticība un politiskā pārliecība ir labākā un pareizākā un pārējie cilvēciskie radījumi, kas izkaisīti pa visu pa­sauli, ir daudz sliktāki par viņiem. Tā bija tā pati prāta aprobežotība, kas senatnē lika vecajam jūdam slavēt dievu, ka nav radīts par sievieti, un mūsdienās liek misio­nāriem braukāt pa malu malām, lai visiem uzspiestu savu ticību; tā modināja arī Rūtā vēlēšanos pārveidot šo cil­vēku, kas audzis pavisam citādos apstākļos — pēc savas šķiras ļaužu parauga.

Mārtiņš Idens atgriezās no jūras brauciena, un mīlētāja ilgas viņu steigtin steidzināja atpakaļ uz Kaliforniju. Pirms astoņiem mēnešiem, iztērējis visu naudu, Mārtiņš bija saderējis par matrozi uz šonera, kas devās uz Zāla­mana salām iegūt apslēptu mantu; pēc ilgiem un veltī­giem meklējumiem pierādījās, ka šis pasākums cietis ne­veiksmi. Ar apkalpi norēķinājās Austrālijā, un Mārtiņš tūlīt salīga uz kāda tvaikoņa, kas gāja uz Sanfrancisko. Šais astoņos mēnešos viņš bija ne vien nopelnījis pietie­kami daudz naudas, lai varētu ilgāku laiku uzturēties krastā, bet arī atradis iespēju turpināt mācības un lasīt grāmatas.

Mārtiņam bija uztvērīgs prāts, turklāt viņam palīdzēja iedzimta neatlaidība un mīlestība uz Rūtu. Iemācījies gra­matiku, viņš vairākas reizes to atkārtoja, līdz bija pilnīgi apguvis. Viņš tagad ievēroja matrožu nepareizo runu un domās izlaboja viņu gramatiskās kļūdas un rupjo valodu. Sev par lielu prieku, viņš atklāja, ka viņa ausis kļuvušas ļoti jutīgas un viņam attīstījies īpašs gramatisks nervs. Jeb­kura valodas nepareizība griezās ausīs kā disonanse, lai gan aiz ieraduma trūkuma vēl gadījās, ka viņam pašarn paspruka šis tas nelāgs. Acīmredzot vajadzīgs ilgāks laiks, lai no tā galīgi atbrīvotos.

Kad gramatika bija pabeigta, Mārtiņš ķērās pie vārd­nīcas un apņēmās katru dienu pievienot savam vārdu krā­jumam divdesmit vārdu. Uzdevums nebija viegls, un, stā­vēdams sardzē vai pie stūres, viņš nemitīgi atkārtoja iemācītos vārdus un centās tos pareizi izrunāt. Viņš at­cerējās visus Rūtas aizrādījumus un, dažus vārdus pus­balsī atkārtojis vai tūkstošiem reižu, pārsteigts ievēroja, ka sācis runāt angliski tīrāk un pareizāk nekā kuģa virs­nieki un tie džentlmeņi, kas dzīvoja kajītēs un finansēja šo dēkaino ekspedīciju.

Kapteinis, norvēģis ar zivs acīm, nejauši bija ieguvis Šekspīra Kopotus rakstus, kurus viņš, protams, nekad ne­lasīja, un Mārtiņš, apņēmies mazgāt rakstu īpašniekam veļu, dabūja atļauju izmantot šos vērtīgos sējumus. Atse­višķas vietas traģēdijās iegūla viņa atmiņā bez jebkādām pūlēm, un kādu laiku visa pasaule likās pieņēmusi Eliza­betes teātra izrāžu veidus un domas pašas no sevis kār­tojās baltajos pantos. Tas asināja viņa dzirdi un iemācīja viņu novērtēt angļu valodas cildenumu, kaut gan tai pašā laika ieviesa viņa runā daudz novecojušu un reti lietotu izteicienu.

Šos astoņus mēnešus Mārtiņš bija pavadījis lietderīgi un, iemācījies pareizi runāt un domāt, labāk iepazinis arī pats sevi. Mārtiņš gan apzinājās savas niecīgās zināša­nas, tomēr juta sevī briestam milzu spēku. Viņš redzēja lielo atšķirību starp sevi un biedriem un bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka šī atšķirība ir nevis tajā, kas sa­sniegts, bet tajā, ko iespējams sasniegt. To, ko varēja izdarīt viņš, varēja arī pārējie, taču nojauta, ka viņā ro­sās kaut kas tāds, kas liecina, ka viņš spēj veikt daudz vairāk. Viņu sajūsmināja pasaules skaistums, un viņam gribējās, lai Rūta apbrīnotu šo skaistumu kopā ar viņu. Mārtiņš nolēma aprakstīt viņai Dienvidjūras skaistumu. Šī doma pamodināja viņa radošo garu un mudināja attē­lot šo skaistumu ne tikai Rūtai vien. Un tad žilbā spo­žumā iznira lielā ideja: viņš rakstīs! Viņš būs viens no tiem, ar kuru acīm pasaule redz, ar kuru ausīm pasaule dzird, un viņš būs viena no tām sirdīm, ar ko pasaule jūt. Viņš rakstīs visu — dzejoļus un prozu, romānus, ap­rakstus un drāmas — tādas pašas kā Šekspīrs. Tā ir īstā karjera, un tas ir ceļš uz Rūtas mīlestību. Rakstnieki taču ir pasaules giganti, viņiem ne tuvu netiek tāds misters Batlers, kas pelna trīsdesmit tūkstošus dolāru gadā un varētu kļūt par augstākās tiesas locekli, ja vien vēlētos.

Tikko radusies, šī ideja pilnīgi pārņēma Mārtiņu, un atceļš līdz Sanfrancisko līdzinājās sapnim. Viņu skurbi- nāja sava spēka apziņa un sajūta, ka viņš spēj visu. Plašās Dienvidjūras rāmajā vientulībā lietas ieguva per­spektīvu. Pirmo reizi viņš skaidri ieraudzīja Rūtu un to pasauli, kurā viņa dzīvo. Šīs vīzijas viņa prātā ieguva konkrētu veidu, viņš it kā varēja tās satvert rokās, grozīt uz visām pusēm un labi aplūkot. Šai pasaulē daudz kas bija miglains un nesaprotams, bet viņš skatījās uz šo pasauli kopumā, nevis uz atsevišķām tās daļām un jau redzēja iespēju, kā to visu iegūt. Rakstīt! šī doma lies­moja viņā kā uguns. Atgriezies mājās, viņš tūlīt sāks rak­stīt. Vispirms aprakstīs šo braucienu pēc apslēptas man­tas. Neko nebildis Rūtai, aizsūtīs stāstu kādam Sanfran­cisko žurnālam, un meitene būs priecīgi pārsteigta, ieraugot viņa vārdu iespiestu. Viņš varēs vienlaikus gan rakstīt, gan mācīties. Dienā taču ir divdesmit četras stun­das. Viņš ir neuzvarams. Viņš prot strādāt, un visi cie­tokšņi sagrūs no viņa triecieniem. Viņam vairs nevajadzēs doties jūrā par vienkāršu matrozi; iztēlē viņš pēkšņi ieraudzīja personisku tvaika jahtu. Ir jau tādi rakstnieki, kam pieder tvaika jahtas! Protams, viņš sevi apvaldīja, panākumu nebūs uzreiz, sākumā jāapmierinās ar to, ka rakstot nopelnīs tik daudz, lai varētu turpināt mācīšanos. Un tad pēc kāda laika — ļoti nenoteikta laika —, kad būs apguvis zinības un sagatavojies, viņš sāks rakstīt lielus darbus un viņa vārdu daudzināt daudzinās visi. Taču sva­rīgāks par to, nesalīdzināmi svarīgāks un svarīgākais par visu ir tas, ka viņš beidzot kļūs Rūtas cienīgs. Slava nav peļama, tomēr ne jau slavas, bet Rūtas dēļ audās šie spožie sapņi. Viņš nebija slavas tīkotājs, bet tikai dieva izredzēts neprātīgs mīlētājs.