DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Taču lielākā pārmaiņa, turklāt pati svarīgākā, kas Rūtu iepriecēja visvairāk, bija pārmaiņa Mārtiņa valodā. Viņš tagad runāja ne vien pareizāk, bet arī daudz brīvāk, un viņa vārdu krājums bija stipri pieaudzis. Aizrautības mirkļos viņš gan vēl aizmirsās un atkal sāka lietot žar­gona vārdiņus, apraut galotnes un lāgiem saminstinājās, grasīdamies izrunāt vārdu, ko tikai nupat bija iemācījies. Taču viņa valoda nebija ieguvusi tikai brīvo plūdumu vien, tā bija kļuvusi daudz spilgtāka un atjautīgāka, kas Rūtu jo sevišķi iepriecināja. Tanī sprēgāja viņa iedzimtais as­prātīgais humors, kā dēļ viņu tā mīlēja biedri, bet ko viņš līdz šim Rūtai nebija varējis atklāt aiz piemērotu vārdu trūkuma. Tagad viņš sāka pamazām iemanīties un Rūtas sabiedrībā vairs nejutās pilnīgi neiederīgs. Tomēr viņš bija pārmērīgi piesardzīgs un, atļāvis Rūtai risināt iedzirkstījušos sarunu, centās neatpalikt, bet nekad neuz­drīkstējās uzņemties vadību.

Viņš pastāstīja Rūtai par saviem sacerējumiem, par ieceri pelnīt iztiku ar rakstniecību, tā gūstot iespēju turpi­nāt mācīšanos. Taču Mārtiņš pievīlās — Rūta nebija aug­stās domas par viņa plānu.

— Redzat, — viņa atklāti teica, — rakstniecība ir tāds pats amats kā jebkurš cits. Es, protams, neesmu lietpra­tēja, bet tikai izsaku vispārēju uzskatu. Lai kļūtu par kalēju, jāmācās kādus trīs gadus, varbūt pat piecus. Rakst­nieki pelna labāk nekā kalēji, tāpēc daudzi grib rakstīt un … izmēģina savus spēkus.

— Bet varbūt man ir rakstnieka dotības? — Mārtiņš jautāja, klusībā nopriecādamies par savu labo izteiksmi; tūlīt sāka darboties viņa spilgtā iztēle, un viņš it kā uz milzu ekrāna ieraudzīja šo sarunas ainu viesistabā un tai blakus tūkstošiem viņa agrāko dzīves ainu — rupju, zemisku un pretīgu.

Visas šīs raibās ainas nozibēja gar viņa acīm vienā mirklī, nepārtraukdamas domu vienmērīgo plūsmu. Savas fantāzijas ekrānā Mārtiņš redzēja pats sevi un šo mīļo, skaisto meiteni sēžam mājīgā istabā starp grāmatām un gleznām un sarunājamies labā angļu valodā, un to visu apmirdzēja nemainīga, spoža gaisma; taču visapkārt gar ekrāna malām parādījās un izgaisa pavisam citādas ainas, un viņš gluži kā skatītājs varēja raudzīties uz tām pēc izvēles. Šīs ainas pavīdēja caur kūpošiem miglas vāliem, ko pēkšņi pāršķēla košsarkanas gaismas šķēpi. Viņš ierau­dzīja kovbojus krogā dzeram ugunīgu viskiju, gaisā bie­zēja rupjības un neķītrības, viņš redzēja arī sevi dzeram un lādamies kopā ar visplosīgākiem trakuļiem vai sēžam pie galda zem dūmojošas petrolejas lampas, izdalām kār­tis un šķindinām spēļu markas. Tad viņš redzēja sevi līdz jostvietai kailu un sažņaugtām dūrēm — pirms sla­venās cīņas ar Liverpūles Sarkano uz «Saskvehannas» klāja; pēc tam skatīja «Džona Rodžersa» asinīm slacīto klāju tai pelēkajā rītā, kad uzliesmoja dumpis, redzēja kapteiņa palīgu raustāmies nāves agonijā uz grotmasta lūkas vāka, redzēja kapteiņa rokā revolveri spļaujam uguni un dūmus un viņam apkārt matrožus mežonīgā niknumā izvaikstītām sejām izrēcam zaimus, — un, at­kal pievērsis acis vidus ainai, tik klusai, mierīgai un ne­mainīgas gaismas apmirdzētai, redzēja Rūtu sēžam un sarunājamies ar viņu starp grāmatām un gleznām, re­dzēja lielo flīģeli, uz kura viņa vēlāk spēlēs viņam priekšā, un dzirdēja pats savu pareizi veidoto un izrunāto tei­kumu:

«Bet varbūt man ir rakstnieka dotības?»

— Pat ja cilvēkam ir kalēja dotības, — viņa smieda­mās iebilda, — ar to vien nepietiek. Nekad neesmu dzir­dējusi, ka būtu kāds kļuvis par kalēju, nenostrādājis mā­cekļa gadus.

— Kotad jūs man ieteiktu? — Mārtiņš jautāja. — Bet lieciet vērā, ka es tiešām jūtu, ka man ir spējas rakstīt. To grūti paskaidrot, bet tā tas ir.

— Jums jāiegūst izglītība, — Rūta atbildēja, — vien­alga, vai kļūstat par rakstnieku vai ne. Izglītība ir ne­pieciešama, lai kādu karjeru jūs izvēlētos, un mācībām jābūt sistemātiskām, nevis gadījuma rakstura. Jums jāiet vidusskolā.

— Jā … — viņš iesāka, bet Rūta attapusies viņu pār­trauca:

— Protams, jūs varēsiet arī turpināt rakstīšanu.

— Tik un tā turpināšu, — viņš stingri noteica.

— Kāpēc?

Rūta pavērās viņā gandrīz sapīkusi — viņai nepatika šī ietiepība, ar kādu viņš neatkāpās no sava nodoma.

— Tāpēc, ka bez rakstīšanas nebūs nekādas mācīšanās. Est taču man vajag, pirkt grāmatas un drēbes arī.

— To es pavisam aizmirsu, — viņa iesmējās. — Kādēļ jūs neesat mantojis nodrošinātus ienākumus?

— Es atzīstu, ka labāk ir mantot veselību un iztēli, — viņš atbildēja. — Ienākumus es pats iemantošu, bet tās pārējās lietas darās … — Viņš gandrīz pateica «jūsu dēļ», bet apķēries pabeidza: — … kāda cita dēļ.

— Nesakiet «lietas darās»! — viņa valšķīgā sašutumā iesaucās. — Tas skan briesmīgi vulgāri!

Mārtiņš nosarka.

— Jums taisnība, — viņš nomurmināja, — aizrādiet man, lūdzu, vienmēr!

— Es … es daru to mīļuprāt, — Rūta vilcinādamās at­bildēja. — Jūsos ir tik daudz laba, un man gribas, lai tas viss kļūtu vēl jo labāks.

Viņš tūlīt atkal pārvērtās par māliem viņas rokās, kaisli vēlēdamies, lai meitene izveido no viņa to, kas viņai pa­tīk, un viņa tikpat kaisli vēlējās veidot Mārtiņu pēc tāda parauga, ko uzskatīja par ideālu vīrieti. Kad viņa pazi­ņoja, ka iestāju pārbaudījumi vidusskolā sākas nākamo pirmdien, viņš tūliņ apņēmās tos likt.

Pēc tam viņa spēlēja klavieres un dziedāja, bet Mārtiņš raudzījās viņā salkstošām acīm, jūsmodams par viņu un brīnīdamies, kāpēc šo meiteni neielenc simtiem pielūdzēju, kas viņā klausās un alkst viņas tāpat, kā alkst un klausās viņš.

Tovakar Mārtiņš palika uz pusdienām un, par lielu prieku Rūtai, atstāja ļoti labu iespaidu uz viņas tēvu. Abi runāja par jūrnieka profesiju — tematu, ko Mārtiņš zināja kā savus piecus pirkstus, un misters Morze vēlāk izteicās, ka Mārtiņš liekoties attapīgs jauns cilvēks ar gaišu prātu. Mārtiņš centās vairīties no žargona vārdiņiem un nepa­reizas izteiksmes, tāpēc runāja lēnām, skaidri izteikdams savas domas. Pie galda viņš izturējās daudz brīvāk neka pirmo reizi — gandrīz pirms gada, tomēr nebija zaudējis biklumu un atturību, kas tagad ļoti patika misis Morzei, kura vienlaikus jutās priecīgi pārsteigta par jaunekļa acīm redzamo pārvērtību.

— Tas ir pirmais vīrietis, kam Rūta pagaidām pievēr­susi uzmanību, — viņa sacīja savam vīram. — Meitene līdz šim pret vīriešiem ir izturējusies tik neparasti vienal­dzīgi, ka es jau sāku stipri uztraukties.

Misters Morze ziņkāri pavērās sievā.

— Tu gribi, lai šis jaunais matrozis pamodina viņā sievieti? — viņš jautāja.

— Es negribu, ka viņa paliek vecmeitās, — misis Morze atbildēja. — Ja šis jaunais Idens spētu radīt viņai inte­resi par vīriešiem vispār, tad tas būtu liels ieguvums.

— Liels ieguvums! — misters Morze atkārtoja. — Bet pieņemsim — un dažkārt mums jāpieņem, mana dārgā,— pieņemsim, ka viņš radīs viņai interesi nevis vispār, bet konkrēti, — ko tad?

— Tas ir neiespējami! — smiedamās sacīja misis Morze. — Viņa ir trīs gadus vecāka, turklāt tas ir pil­nīgi neiespējami. Nekas slikts nenotiks. Paļaujies uz mani.