DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Tomēr laiks aizritēja, Mārtiņa naudas krājums plaktin plaka, bet honorāru kā nebija, tā nebija. Pēc mēneša viņš saņēma atpakaļ piedzīvojumu stāsta manuskriptu, ko bija nosūtījis Youth's Companion. Noraidījums bija izsacīts tik smalkjūtīgi, ka Mārtiņš pat izjuta pret redaktoru tādu kā labvēlību. Taču to nevarēja teikt par San Francisco Exa- miner. Nogaidījis divas nedēļas, Mārtiņš žurnālam aizrak­stīja. Pēc nedēļas aizrakstīja atkal. Mēneša beigās viņš pats devās uz redakciju, lai personiski aprunātos ar re­daktoru. Taču rudmatains pusaudzis gluži kā cerbers ap­sargāja durvis un nelaida viņu klāt šai izcilajai personai. Piektās nedēļas nogalē viņš saņēma manuskriptu atpakaļ bez jebkādas norādes. Nebija nedz oficiālā noraidījuma, nedz paskaidrojuma vēstules — nekā. Tāpat tika saņemti atpakaļ arī pārējie manuskripti, ko viņš bija pa pastu iesniedzis lielākajiem Sanfrancisko žurnāliem. Tad Mārtiņš aizsūtīja savus sacerējumus Austrumu štatu žurnāliem, taču jo drīz saņēma tos atpakaļ ar iespiestu atteikuma lapiņu.

Tāds pats liktenis piemeklēja arī īsos stāstus. Mārtiņš tos vairākkārt pārlasīja, un tie viņam gauži patika, tāpēc viņš nespēja saprast, kāda iemesla dēļ tos sūta atpakaļ, līdz izlasīja kādā avīzē, ka manuskriptiem noteikti jābūt rakstītiem ar mašīnu. Viss kļuva skaidrs. Redaktori, bez šaubām, bija tik aizņemti, ka nevarēja tērēt laiku, burto­jot rokrakstus. Mārtiņš noīrēja rakstāmmašīnu un veselu dienu mācījās rakstīt. Katru dienu viņš pārrakstīja to, ko šai dienā bija sacerējis, un pamazām pārrakstīja arī sa­vus agrākos darbus. Viņš bija ārkārtīgi pārsteigts, kad arī ar mašīnu pārrakstītie manuskripti saka nakt atpakaļ. Mārtiņa sejā iegūla skarbāka izteiksme, zods vairāk iz­virzījās uz priekšu, bet viņš stūrgalvīgi sūtīja savus ma­nuskriptus arvien jauniem un jauniem adresātiem.

Beidzot viņam iešāvās prātā, ka pašam ir ļoti grūti spriest par saviem darbiem. Viņš nolēma ņemt talka Ģertrūdi. Viņš nolasīja māsai priekšā dažus savus stās­tus. Viņai iemirdzējās acis, un viņa ar lepnumu teica brālim:

— Tas ir lieliski, ka tu vari uzrakstīt tādas lietasl

— Jā, jā, — viņš nepacietīgi atbildēja. — Bet pasaki — vai stāsts tev patika?

— Kā tad, ka patika! — Ģertrūde iesaucās. — Bries­mīgi patika! Mani tā aizgrāba, ka raudiens nāk.

Taču Mārtiņš redzēja, ka māsa stāstu pilnībā neizprot. Viņas labsirdīgā seja pauda mulsumu. Viņš gaidīja.

— Bet saki, Mārt… — viņa pēc krietna brīža ieteicās. — Kā tas viss beidzās? Vai tas puisis, kas tik veikli kul­stīja meli … vai tas viņu dabūja?

Pēc tam kad Mārtiņš bija izskaidrojis māsai stāsta bei­gas, kas viņam likās tik mākslinieciski pārliecinošas, viņa sacīja:

— Nūja, tā jau es domāju. Kāpēc tu to skaidri un gaiši neuzraksti?

Nolasījis Ģertrūdei vairākus stāstus, Mārtiņš saprata, ka viņai patīk vienīgi tie, kam laimīgas beigas.

— Stāsts ir ļoti labs, — viņa teica, atlieca muguru no veļas baļļas un nopūtusies noslaucīja sviedraino pieri ar sarkano, uztūkušo roku. — Tikai mani tas saskumdina. Gribas raudāt. Te apkārt ir tik daudz kas bēdīgs. Ja dzirdu_ kaut ko labu, arī pašai tiek labāk ap dūšu. Ja viņš butu apprecējis viņu… Tu tak nedusmojies uz mani,

Mārt? — viņa bažīgi jautāja. — Varbūt man tikai tā rā­dās, jo es ir ļoti nogurusi. Bet stāsts ir lielisks, taisni lie­lisks. Kur tu domā to ielikt?

— Tā ir pavisam cita padarīšana, — viņš iesmējās.

— Bet, ka izdotos, cik tu dabūtu?

— O! Simt dolāru. Tas patlaban būtu vismazākais.

— Ak tu žē! Kaut nu tev izdotos!

— Jā, smuka naudiņa, vai ne? — Un viņš lepni pie­bilda: — Es to uzrakstīju divās dienās. Piecdesmit do­lāru dienā!

Mārtiņš ilgot ilgojās nolasīt stāstus Rūtai, taču neuz­drīkstējās. Viņš nolēma pagaidīt, kamēr kāds būs iespiests, tad meitene vismaz atzinīgāk novērtēs viņa pūliņus. Taču vienlaikus viņš turpināja arī mācības. Neviena dēka nebija likusies tik aizrautīga kā šis ceļojums pa vēl neizpētīto saprāta valstību. Viņš nopirka fizikas un ķīmijas mācību grāmatas un līdztekus algebrai iekala fizikas likumus un pierādījumus. Grāmatās aprakstītos laboratorijas darbus viņš pieņēma par pareiziem, un spilgtā iztēle palīdzēja vi­ņam it kā ar savām acīm redzēt jebkuru ķīmisko reakciju, un viņš tās saprata daudz labāk nekā studenti, kas paši piedalījās šais mēģinājumos. Urbdamies cauri biezajām mācību grāmatām, Mārtiņš pamazām sāka atskārst da­bas un pasaules noslēpumus. Līdz šim viņš bija uztvēris pasauli tikai virspusēji, bet tagad sāka izprast tās. uz­būvi, spēka un vielas mijiedarbību. Viņa prāts pastāvīgi tiecās izskaidrot jau sen pazīstamas lietas. Sviras un bloki atsauca atmiņā rokas vinčas, ceļamkrānus un citu take­lāžu, ar ko viņam bija bijusi saskare uz jūras. Navigāci­jas teorija, kas neļāva kuģiem novirzīties no ceļa plašajā okeānā, pēkšņi kļuva skaidra un vienkārša. Viņam atklā­jās vētras, lietus, paisuma un bēguma noslēpums, un, uzzinājis, kāpēc rodas pasātvēji, viņš pat nodomāja, ka pārsteidzīgi uzrakstījis apcerējumu par ziemeļaustrumu pasātu. Katrā ziņā viņš juta, ka tagad varētu to uzrakstīt labāk. Reiz viņš devās līdzi Arturam uz universitāti un aizturētu elpu reliģiozā bijībā vēroja laboratorijas dar­bus un klausījās fizikas profesorā, kas lasīja studentiem lekciju.

Taču rakstīšanu Mārtiņš neatmeta. Stāsti tecēt tecēja no viņa spalvas, un viņš atlicināja laiku, lai rakstītu arī dzejoļus — tādus, kādus iespieda žurnālos, bet tad pēkšņi aizrāvās un divas nedējas rakstīja traģēdiju baltajā pantā, kuru, viņam par lielu izbrīnu, tūlīt noraidīja kāds ducis izdevēju. Tad Henlija ietekmē viņš sacerēja veselu ciklu dzejoļu par jūru pēc «Hospitāļa skeču» parauga. Tās bija vienkāršas poēmas, gaišas un krāsainas, pilnas ro­mantikas un dēkainības. Mārtiņš tās nosauca par «Jūras dziesmām» un nosprieda, ka tās ir labākais no visa, ko viņš uzrakstījis. Ciklā bija trīsdesmit dzejoļu, un viņš tos sacerēja vienā mēnesī katru dienu pa dzejolim pēc sava kārtējā darba prozā, tādējādi dienā veikdams to, ko dažs labs patlaban atzīts rakstnieks veiktu tikai veselā nedēļā Mārtiņam tāds spraigs darbs nešķitās nekas sevišķs. Viņš bija ieguvis runas dāvanas, un visi sapņojumi par skais­tumu, kuri ilgus gadus mēmi dzīvoja viņā, brāzās laukā varenā, skanīgā, neapturamā straumē.

«Jūras dziesmas» Mārtiņš nevienam nerādīja, pat nekur nesūtīja. Viņš bija zaudējis uzticību redaktoriem. Taču ne jau vienīgi neuzticēšanās atturēja viņu piedāvāt savas «Jūras dziesmas». Viņam tās likās tik skaistas, ka gribē­jās pataupīt tās līdz tam svētlaimes brīdim, kad vi_ņš bei­dzot iedrošināsies lasīt Rūtai priekšā savus sacerējumus. Bet līdz tam laikam viņš nolēma turēt dzejoļus pie sevis, lasīja un atkal skaļā balsī pārlasīja, kamēr prata tos no galvas.

Viņš saspringti dzīvoja ik nomoda mirklī un nemitējās dzīvot ari miegā, viņa apziņa sacēlās pret šo uzspiesto piecstundu bezdarbību un turpināja visu dienā pārdomāto un pieredzēto pārvērst dīvainos un bezjēdzīgos sapņos. Tātad patiesība viņš nekad neatpūtās, un cits, nebūdams tik stiprs un vesels miesā un garā, jau sen būtu pilnīgi sabrucis. Tagad viņš arī arvien retāk apciemoja Rūtu — tuvojās jūnijs, kad viņai vajadzēja likt eksāmenus un iegūt universitātes diplomu. Humanitāro zinātņu baka­laure! Kad Mārtiņš iedomājās šo grādu, viņam šķita, ka Rūta aizlido tādos augstumos, kur viņš meiteni nekad nepanāks.