DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Viņš piedraudēja sev spogulī ar dūri un apsēdās uz gultas, skatīdamies tālumā plati ieplestām, nekā neredzo­šām acīm. Tad mazliet vēlāk paņēma burtnīcu un algebras mācību grāmatu un iedziļinājās kvadrātvienādojumos, bet stundas aizritēja, zvaigznes izblāvoja, un aiz loga jau vīdēja sidrabaina rītausma.

Runātnīgie sociālisti un strādnieku šķiras filozofi, kas siltajās novakarēs salasījās Sitijholla parkā, nejauši no­veda Mārtiņu pie kāda liela atklājuma. Pāris reižu mē­nesī, braukdams cauri parkam uz bibliotēku, Mārtiņš nokāpa no divriteņa, klausījās strādnieku argumentos un ikreiz tikai ar pūlēm šķīrās no viņiem. Šo diskusiju tonis bija pavisam citāds nekā pie mistera Morzes galda. Pre­tinieki nebija nedz ievērojami, nedz cienījami vīri. Tie ļāva vaļu savai iedabai un apveltīja cits citu aizskarošām iesaukām, lamu vārdiem un dzēlīgām piezīmēm. Reizes divas pat izcēlās kautiņš. Tomēr, lāgā nezinādams, kālab, Mārtiņš juta visā šai vārdu cīņā dzīvīgumu. Tā viņu ietek­mēja daudz spēcīgāk nekā mistera Morzes mierīgā no­svērtība un dogmatisms. Šie cilvēki, kas runāja kroplīgā angļu valodā, žestikulēja kā mēnessērdzīgie un pirmat­nējā niknumā bruka virsū saviem idejiskajiem pretinie­kiem, — šie cilvēki viņam likās daudz dzīvīgāki nekā mis­ters Morze un viņa draugs misters Batlers.

Parka sapulcēs Mārtiņš vairākkārt bija dzirdējis minam Herberta Spensera vārdu, bet reiz tur parādījās kāds

Spensera skolnieks un sekotājs — nožēlojams klaidonis netīros svārkos, kas bija aizpogāti līdz kaklam, lai nere­dzētu, ka zem tiem nav krekla. Neskaitāmu papirosu dū­mos un tabakas zelēkļu spļāvienos norisa izšķiroša kauja, kurā klaidonis sekmīgi atvairīja visus uzbrukumus un ne- apjuka pat tad, kad viens no strādniekiem sociālistiem iz­smējīgi iesaucās: «Nav cita dieva kā Neizzināmais, un Herberts Spensers ir viņa pravietis!» Mārtiņš neizprata strīda jēgu, bet viņam radās interese par Herbertu Spen- seru, un, aizbraucis uz bibliotēku, viņš paņēma «Pirmsā­kumā pamatprincipus», jo klaidonis strīda karstuma tos bieži bija minējis.

Tas bija sākums lielajam atklājumam. Mārtiņš jau reiz mēģināja lasīt Spenseru, bet, tā kā bija izvēlējies «Psiho­loģijas pamatprincipus», tad cieta pilnīgu neveiksmi tāpat kā ar «Blavatska kundzi». Viņš nekā nesaprata un atdeva grāmatu neizlasītu atpakaļ. Taču šovakar pēc algebras un fizikas un ilga cīniņa ap sonetu viņš iegūla gultā un atvēra «Pirmsākuma pamatprincipus». Uzausa rīts, bet viņš vēl arvien lasīja. Miegs nebija ne prātā. Todien viņš pat nerakstīja. Noguris no gulēšanas gultā, viņš nometās uz grīdas, turēdams grāmatu gaisā vai arī atspiezdamies uz elkoņiem. Nākamo nakti viņš gulēja un no rīta sēdās pie rakstīšanas, bet vilinājums bija tik liels, ka drīz viņš atkal aizrāvās ar lasīšanu, aizmirsdams visu pasaulē, pat to, ka tovakar viņu gaida Rūta. Mārtiņš atjēdzās tikai tad, kad Bernards Higinbotams atrāva vaļā durvis un jautāja, vai viņš domājot, ka viņiem esot restorāns.

Martinu Idenu vienmēr bija urdījusi ziņkāre. Viņam gribējās visu uzzināt, tādēļ viņu tā valdzināja jūrnieka profesija, kas deva Iespēju klaiņot pa visu pasauli. Taču tagad, lasīdams Spenseru, viņš saprata, ka nezina nekā un arī neuzzinās, lai cik ilgi braukātu pa jūrām. Viņš sa­prata, ka līdz šim slīdējis pa virspusi, neiedziļinādamies lietu būtībā, pamanīdams atsevišķas parādības, uzkrādams fragmentāras zināšanas, reizēm izdarīdams paviršus vis­pārinājumus, nemēģinot atrast sakarību, piemērot noteiktu sistēmu pasaulei, kas viņam likās nepastāvīga un jucek­līga, pakļauta untumainām nejaušībām. Vērojot lidojam putnus, Mārtiņš bieži bija prātojis par putnu lidojuma mehānismu, taču nekad nebija vispārinājis šo parādību, nebija domājis par lidojuma mehānismu vispār un par to attīstības procesu, kas rada dzīvas, lidojošas būtnes. Viņš nekad nebija iedomājies, ka šāds process pastāv. Viņam pat prātā nebija ienācis, kā putni «radušies». Tie vienmēr tādi ir bijuši un būs.

Tāpat kā ar putniem bija arī ar visu pārējo. Visi viņa mēģinājumi izdarīt filozofiskus secinājumus cieta neveik­smi zināšanu trūkuma un neievingrināta prāta dēj. Kanta viduslaiku metafizika viņam nekā neatklāja, tikai lika apšaubīt savus garīgos spēkus. Tādā pašā strupceļā viņš nonāca, sācis mācīties evolūcijas teoriju no pārāk speciā­lās Romensa grāmatas. No visas šīs lasīšanas viņš guva vienīgi priekšstatu, ka evolūcija ir sausu pedantu ne­auglīgs izdomājums, kas izteikts neizprotamā valoda. Tur­pretī tagad viņš uzzināja, ka tā nav tika[ teorija, bet vispāratzīta attīstības likumība, un, ja zinātniekiem vel izraisās šai ziņā strīds, tad vienīgi par atsevišķiem evolū­cijas veidiem.

Un te uzradās Spensers, šis cilvēks sistematizēja visas viņa zināšanas, savilka tās kopā, izdarīja secinājumus un atklāja Mārtiņa pārsteigtajam skatienam Visumu tik kon­krēti, ka tas šķita kā stikla pudelē ievietots kuģa modelis, kādus mēdz darināt jūrnieki. Nekādu untumu, nedz nejau­šību. Visur valdā negrozāma likumība. Pakļaujoties šai likumībai, putns lido, un, pakļaujoties tai pašai likumībai, viendabīgā protoplazma sāk kustēties, izlocīties, tai izvei­dojas kājas un spārni — rodas putns.

Mārtiņš savā gara dzīvē bija iekarojis vienu augstieni pēc otras, bet šī bija visaugstākā. Viņš pēkšņi bija ietie­cies lietu noslēpumainajā būtībā. Dabas noslēpumu iz­pratne viņu skurbināja. Naktīs viņš sapņos mita starp dieviem, lūkodamies diženās vīzijās, dienā staigāja kā mē­nessērdzīgs, apmāto acu priekšā redzēdams tikai to pa­sauli, ko viņam bija atklājis Spensers. Pie galda viņš neuztvēra sarunas un strīdus par dažādiem sadzīves sīku­miem, jo viņa prāts visu laiku saspringti darbojās, atklā­dams visa notiekošā cēloņsakarību. Gaļas gabalā, kas atradās pusdienu šķīvī, Mārtiņš tagad redzēja spožu Sau­les enerģijas kopojumu un, atpakaļejošā kārtībā izseko­dams šās enerģijas visas pārvērtību stadijas gaļas gabalā, nogāja miljoniem jūdžu un nonāca pie tās pirmavota, pēc tam iztēlojās pārvērtību tālāko ceļu — Saules enerģija top par viņa rokas muskuļu enerģiju, kad roka griež gaļu, bet muskuļi paklausa smadzeņu pavēlēm, un garā viņš- ieraudzīja mirdzošo Saules enerģijas kopojumu savās smadzenēs. Ar domām aizrāvies, Mārtiņš nedzirdēja Dzimu nomurminām: «Sajucis,» — neredzēja māsas raižpilnos skatienus un nepievērsa uzmanību Bernarda Higinbotama pirkstam, ko viņš zīmīgi vairākas reizes pagrozīja sev pie deniņiem.

Visvairāk Mārtiņu pārsteidza zinātņu — visu zinātņu kopsakarība. Mārtiņš vienmēr bija alcis zināšanu un tās zināšanas, ko izdevās iegūt, bija ielicis it kā atsevišķos atmiņas nodalījumos. Tā vienā nodalījumā glabājās liels daudzums zināšanu par jūrniecību. Otrā — diezgan daudz zināšanu par sievietēm. Taču šos divus nodalījumus ne­kas nevienoja. Doma, ka varētu būt kāda sakarība starp sievietes histēriju un kuģa mētāšanos vētrā, Mārtiņam lik­tos smieklīga un neiespējama. Taču Herberts Spensers viņam pierādīja, ka šī doma nebūt nav smieklīga, tieši otrādi, starp šīm divām parādībām jāpastāv sakarībai. Pasaulē viss ir savstarpēji vienots — no vistālākās zvaig­znes kosmosa plašumos līdz pēdējam atomam smilšu grau­diņā zem mūsu kājām.

Sis jaunais atklājums Mārtiņam arvien sagādāja kādu pārsteigumu, un viņš pastāvīgi centās atrast saikni starp lietām un parādībām ne vien uz šās planētas, bet arī uz citām. Viņš sastādīja visdažādāko lietu sarakstu un tik­mēr nerimās, kamēr nebija izdibinājis to savstarpējo sa­karību — starp mīlestību, dzeju, zemestrīci, uguni, klabur- čūskām, varavīksni, dārgakmeņiem, izdzimumiem, saul­rietu, lauvas rēkšanu, deggāzi, kanibālismu, skaistumu, slepkavību, svirām, atbalsta punktiem un tabaku. Tagad Visums viņam tēlojās kā vienots vesels — un viņš klīda pa tā ejām, takām un džungļiem nevis kā apmaldījies ce­ļinieks, kas laužas cauri noslēpumainam biezoknim, dze­noties pēc nezināma mērķa, bet kā pieredzējis vērotājs, kas visu redz, uztver un atzīmē kartē. Un, jo vairāk viņš uzzināja, jo vairāk apbrīnoja pasauli un savu paša dzīvi šai pasaulē.