DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Rūta uzvaroši palocīja galvu.

— Blēņas! Un jūs pati to labi zināt, — Olnejs paskaid­roja. — Mārtiņš dzenas pēc karjeras, nevis pēc kultūras. Tā ir tikai sagadīšanās, ka šoreiz karjera ir saistīta ar kultūru. Ja viņš gribētu kļūt par ķīmiķi, viņam nevaja­dzētu nekādas kultūras. Mārtiņš grib kļūt par rakstnieku, taču baidās atzīties, lai jūs neciestu sakāvi. Bet kāpēc viņš grib kļūt par rakstnieku? — Olnejs turpināja. — Tā­pēc, ka viņš nav materiāli nodrošināts. Kāpēc jūs pieblī­vējāt savu galvu ar anglosakšu valodu un ieguvāt «vispā­rējo kultūru»? Tāpēc, ka jums nevajag izlauzt sev ceļu. Par to rūpējas jūsu tēvs. Viņš pērk jums drēbes un dara jūsu dēļ visu pārējo. Kāds labums no tādas izglītības, kādu esam ieguvuši mēs, gan jūs, gan es, gan Arturs un Normans? 'Mēs esam bāztin piebāzti ar «vispārējo kul­tūru», bet, ja mūsu papiņi rīt bankrotētu, mēs diezin vai izturētu skolotāja eksāmenus. Rūta tad, augstākais, varētu kļūt par lauku skolotāju vai pasniegt mūzikas stundas kādā meiteņu pansionātā.

— Un ko tad jūs, lūdzu, darītu? — Rūta vaicāja.

— Nekā cēla. Varbūt pelnītu pusotra dolāra dienā ar fizisku darbu vai sāktu strādāt par instruktoru Henlija iestādījumā, kur sagatavo eksāmeniem atpalikušus skolē­nus, — es saku «sāktu», jo pēc nedēļas mani droši vien padzītu kā pilnīgi nederīgu.

Mārtiņš klusējot klausījās strīdā un, atzīdams, ka Olne- jam ir taisnība, vienlaikus nosodīja viņa nepieklājīgo iz­turēšanos pret Rūtu. Sekojot šai vārdu maiņai, Mārtiņam radās jauns uzskats par mīlestību. Prātam ar mīlestību nav nekāda sakara. Nav svarīgi, vai mīļotā sieviete spriež pareizi vai nepareizi. Mīlestība ir augstāka par prātu. Šai gadījumā Rūta acīmredzot nesaprot, cik viņam nepie­ciešami taisīt karjeru, bet tāpēc jau viņa nekā nezaudē no sava burvīguma. Rūta ir burvīga, un tam, ko viņa domā, nav nekāda sakara ar viņas burvīgumu.

— Ko jūs teicāt? — viņš vaicāja Olnejam, kura negai­dītais jautājums bija pārrāvis viņa domu pavedienu.

— Es teicu — jūs taču nebūsiet tāds muļķis, ka ķersie­ties pie latīņu valodas?

— Latīņu valoda dod ne tikai kultūru! — metās starpā Rūta. — Tā vingrina arī prātu.

— Nu, Mārtiņ, vai jūs ķersieties pie latīņu valodas? — Olnejs neatlaidas.

Mārtiņš atradās visai neapskaužamā stāvoklī. Viņš re­dzēja, ka Rūta nepacietīgi gaida viņa atbildi.

— Baidos, ka man nepietiks laika, — viņš beidzot sa­cīja. — Es mācītos, bet man nepietiks laika.

— Redzat nu, Mārtiņam nepavisam nav vajadzīga jūsu «vispārējā kultūra»! — Olnejs triumfēja. — Viņš zina, ko viņam vajag, un zina arī, kā to panākt.

— Bet latīņu valodas mācīšanās ir prāta treniņš, dis­ciplīna! Tā disciplinē prātu! — Rūta paskatījās uz Mār­tiņu, it kā pieprasīdama, lai viņš groza savu spriedumu.

— Jūs taču zināt, kā futbolistiem jātrenējas pirms izšķi­rošas spēles. To pašu latīņu valoda nozīme domātājiem. Tā trenē.

— Nieki un muļķības! Tas mums bērnībā iestāstīts! Bet ir viena patiesība, ko mums toreiz aizmirsa iestāstīt. — Olnejs apklusa, lai rastos lielāks iespaids, un tad pazi­ņoja: — Džentlmenim latīņu valoda gan jāmācās, bet džentlmenim tā nebūt nav jāprot.

— Tas ir negodīgi! — Rūta iesaucās. — Es jau zināju, ka jūs sarunu izvērtīsiet par joku!

— Taču par asprātīgu joku, vai ne? — viņš atcirta.

— Turklāt tā ir taisnība. Vienīgie cilvēki, kas latīņu va­lodu prot, ir aptiekāri, juristi un latīņu valodas skolotāji. Ja Mārtiņš grib kļūt viens no tiem, tad mans padoms ir nepareizs. Bet kāds tam visam sakars ar Herbertu Spen­seru? Mārtiņš tikko ir atklājis Spenseru un ir stāvā sajūsmā par viņu. Kāpēc? Tāpēc, ka no Spensera viņš kaut ko gūst. Jūs no Spensera nekā nevarat gūt un es arī ne. Mums arī nekā vairs nevajag. Jūs kādā jaukā dienā ap­precēsieties, bet es vispār nekā nedarīšu, jo visu izdarīs advokāti un aģenti, kas rūpēsies par maniem kapitāliem, kad tēvs būs tos man atstājis.

Olnejs devās uz durvīm, bet apstājies vēl izšāva pēdējo lādiņu:

— Lieciet Mārtiņu mierā, Rūta! Viņš pats vislabāk zina, kas viņam vajadzīgs. Redziet, ko viņš jau ir sasniedzis. Reizēm viņš liek man sarkt un kaunēties pašam par sevi. Viņš arī tagad zina par pasauli, dzīvi un cilvēka vietu dzīvē daudz vairāk nekā Arturs, Normans, es vai jūs, ne­raugoties uz visām mūsu zināšanām latīņu, franču un anglosakšu valodā, neraugoties uz visu mūsu tā saukto «vispārējo kultūru».

— Bet Rūta ir mana skolotāja, — Mārtiņš bruņnieciski iebilda. — Tas ir viņas nopelns, ka esmu ieguvis kaut mazliet zināšanu.

— Blēņas! — Olnejs ļaunvēlīgi paskatījās uz Rūtu. — Jūs vēl sacīsiet, ka sākāt lasīt Spenseru pēc Rūtas ieteikuma! Taču viņa par Darvinu un evolūcijas teoriju zina tikpat daudz, cik es zinu par ķēniņa Zālamana zelta raktuvēm. Atcerieties, pirms pāris dienām jūs pārsteidzāt mūs ar kādas diezgan miglainas, grūti uztveramas un savdabīgas Spensera domas izskaidrojumu. Pamēģiniet izskaidrot to viņai un pavērojiet, vai viņa saprot kaut vienu vārdu. Tā, redzat, nav «kultūra»! Ha-ha-hā! Bet, ja jūs, Mārtiņ, sāksiet kalt latīņu valodu, es jūs vairs nemaz necienīšu.

Ar interesi sekodams šai sarunai, Mārtiņš tomēr izjuta tādu kā netīksmi. Runa bija par studēšanu un mācīšanos, par zināšanu pamatiem, un strīda skolnieciskais tonis ne­atbilda tiem lielajiem jautājumiem, kas viņu satrauca, lika viņam ērgļa nagiem tvert visas dzīves parādības un sava atmodinātā spēka apziņā trīcēt sāpīgās, kosmiskās trīsās. Viņš salīdzināja sevi ar svešzemes krastā izmestu dzej­nieku, kuru pārsteidz tās varenais skaistums, bet kurš velti mēģina šo skaistumu apdziedāt nesaprotamajā mežo­nīgo iezemiešu valodā. Tā bija arī ar viņu. Viņš juta sevī mokošu dziņu izzināt diženas, visaptverošas patiesības, bet viņam vajadzēja klausīties bērnišķīgā spriedelēšanā — vai mācīties latīņu valodu vai ne.

— Kāda velna pēc tā latīņu valoda nepieciešama? — viņš tovakar sev jautāja, stāvēdams pie spoguļa. — Lai mirušie paliek miruši. Kāds man sakars ar šiem miruša­jiem? Skaistums vienmēr ir dzīvs un nemirstīgs. Valodas rodas un izmirst. Tās ir mirušo pīšļi.

Mārtiņš nosprieda, ka ir iemācījies labi izteikt savas domas, un, likdamies gulēt, prātoja, kādēļ Rūtas sabiedrībā zaudē šo iemaņu. Rūtas klātienē viņš pārvēršas par skol­nieku un ari runā kā skolnieks.

— Dodiet man laiku! — viņš skaļi teica. — Dodiet man tikai laiku!

Laiks! Laiks! Laiks! Tā viņam pastāvīgi pietrūka.

Neraugoties uz mīlestību pret Rūtu, Mārtiņš tomēr ne­saka mācīties latīņu valodu, taču Olneja padomam ar šo lēmumu nebija nekada sakara. Laiks_ viņam nozīmēja to pašu, ko nauda. Tik daudzas zinātnes bija simtkārt svarīgākas par latīņu valodu un uzstājīgi pieprasīja uzma­nību. Turklāt viņam bija jāraksta. Jāpelna iztika. Taču viņa darbus nekur nepieņēma. Manuskripti skumīgi klīda apkārt pa redakcijām. Kāpēc citu autoru darbus iespiež? Stundām ilgi viņš sēdēja bezmaksas lasītavā, pārlasīja citu sacerējumus, vērīgi un kritiski tos pētīja un salīdzi­nāja ar saviem stāstiem, lauzīdams galvu — kur ir tas suns aprakts? Kādiem līdzekļiem šiem autoriem izdevies panākt, lai viņu darbus iespiež?