DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

Mārtiņu izbrīnīja lielais daudzums iespiesto darbu, kas bija it kā beigti. Nedz gaismas stara, nedz dzīvīguma, nedz krāsainības. Tajos nejuta dzīves elpu, tomēr tie bija pārdoti, autori saņēmuši divus centus par vārdu, divdes­mit dolāru par tūkstoš vārdiem — tā bija teikts avīzes ziņojumā. Viņu pārsteidza arī lielais daudzums īso stāstu, tiesa gan, tie uzrakstīti brīvi un iesistu roku, bet nekāda dzīves pulsējuma, nekāda dzīvīguma. Dzīvē taču ir tik daudz dīvainību un brīnumu, tik daudz neatrisinātu uzde­vumu, tik daudz sapņojumu un varoņdarbu, bet šie stāsti vienmēr skar tikai sadzīves sīkumus. Turpretī viņš jūt dzīves saspringto, neapturamo tempu, tās drudžaino pul- sējumu un sviedru smaku, tās dumpīgo garu — lūk, par ko ir jāraksta! Viņam gribējās slavināt drošsiržus, kas dodas pretī briesmām, neprātīgus mīlētājus, cilvēkus- milžus, kuri drosmīgi iet savu ceļu, spītēdami vētrām un negaisiem, šausmām un nelaimēm, likdami pasaulei no­drebēt no viņu varenajiem soļiem. Tomēr šie stāstiņi sla­vina visvisādus misterus Batlerus, nožēlojamus dolāru medniekus, un attēlo sīku ļautiņu tikpat sīkas mīlestības likstas. «Varbūt tas ir tāpēc, ka redaktori paši tādi sīka- līši vien ir?» Mārtiņš sev jautāja. «Varbūt viņi visi — gan šie rakstnieki, gan redaktori, gan lasītāji baidās no dzīves?»

Taču visvairāk viņu nomāca tas, ka viņš nepazina ne­vienu redaktoru, nedz rakstnieku. Viņš pat nepazina ne­vienu, kas jebkad būtu mēģinājis rakstīt. Nebija neviena, kas palīdzētu, dotu padomu vai norādījumu. Viņš pat sāka šaubīties, vai redaktori vispār ir dzīvi cilvēki. Tie atgādi­nāja mašīnas zobriteņus. Jā, tiešām! Mārtiņš ielika visu savu dvēseli stāstos, aprakstos un dzejoļos un to visu atdeva mašīnai. Viņš pienācīgi salocīja manuskriptu, iebāza to iegarenā aploksnē līdz ar vajadzīgo marku skaitu atbildei, aizlīmēja aploksni, uzlipināja virsū vēl dažas markas un iemeta pastkastītē. Aploksne izceļojās pa visu zemi, un pēc noteikta laika pastnieks atnesa to atpakaļ citā aploksnē, tikai iekšā ieliktā marka tagad at­radās ārpusē. Varbūt ceļa galā vispār nav neviena dzīva redaktora, ir tikai viltīga zobratu ierīce, kas pārliek ma­nuskriptu no vienas aploksnes otrā un uzlīmē markas? Kaut kas līdzīgs automātiem, kuros met monētas un no kuriem tūlīt izlec vai nu gabaliņš košļājamās gumijas, vai tāfelīte šokolādes. Ja iemetīs monētu vienā spraugā, dabūs šokolādi, iemetīs otrā — dabūs košļajamo gumiju. Tapat ir ar redaktoru mašīnu. No vienas spraugas izkrīt hono­rāru čeki, no otras — noraidījuma blankas. Līdz šim viņš vienmēr bija trāpījis šai otrajā spraugā.

Noraidījuma blankas līdzību ar briesmīgo mašīnu vērta vēl pilnīgāku. Tās bija vienveidīgas iespiestas veidlapas, kurās ierakstīja tikai vārdu un darba nosaukumu, un Mār­tiņš tādu jau bija saņēmis simtiem, katrā ziņā vismaz duci par katru manuskriptu. Ja būtu saņēmis tikai vienu rindu, vienu vienīgu ar roku rakstītu rindu, viņš justos iepriecināts. Taču neviens no redaktoriem neizrādīja ne­kādu dzīvības zīmju. Un Mārtiņš beigu beigās secināja, ka dzīvu redaktoru vispār nav, ir tikai labi ieeļļoti un lieliski saskaņoti automāti.

Mārtiņš bija krietns cīnītājs, cīnījās drosmīgi un neat­laidīgi, un viņam pietiktu pacietības barot šo mašīnu vēl daudzus gadus. Taču viņš noasiņoja — nevis gadi, bet nedēļas jau izšķīra cīņu. Iknedēļas maksājums par uzturu tuvināja sagrāvi, un pasta izdevumi par četrdesmit manu­skriptiem to vēl veicināja. Mārtiņš vairs nepirka grāmatas un nolēma taupīt visos sīkumos, lai tikai atvairītu neno­vēršamo; taču viņš neprata taupīt un par veselu nedēļu paātrināja liktenīgo iznākumu, uzdāvādams māsai Ma- rionai piecus dolārus kleitas iegādei.

Mārtiņš cīnījās tumsā, bez laba padoma, bez uzmundri­nājuma, un visi bija it kā nozvērējušies iedragāt viņa vī­rišķību. Pat Ģertrūde sāka raudzīties greizi. Vispirms viņa, kā jau laba māsa, izturējās iecietīgi pret to, ko uz­skatīja par bērnišķīgu niekošanos, bet vēlāk, atkal kā laba māsa, kļuva raizīga. Viņai šķita, ka šī bērnišķā niekošanās jau izvēršas ārprātā. Mārtiņš pamanīja viņas satrauktos, slepus uzmestos mirkļus un cieta no tiem skaudrāk nekā no Bernarda Higinbotama atklātā, nicīgā izsmiekla. Mār­tiņš ticēja-sev, bet bija viens ar savu ticību. Pat Rūta viņam neticēja. Viņa gribēja, lai Mārtiņš nododas tikai mācībām, un, kaut gan klaji nenosodīja viņa aizraušanos ar rakstīšanu, taču nekad to arī neatbalstīja.

Mārtiņš vēl nekad nebija rādījis Rūtai savus sacerēju­mus. To liedza kaut kāda īpaša smalkjūtība. Turklāt, zinā­dams, cik Rūtai daudz jāmācās universitātē, negribēja vi­ņai laupīt dārgo laiku. Taču, izturējusi pārbaudījumus un ieguvusi grādu, Rūta pati lūdza Mārtiņu parādīt kādu no saviem darbiem. Mārtiņš jutās gan iepriecināts, gan sakautrējies. Rūta ir īsta vērtētāja. Humanitāro zinātņu bakalaure! Viņa ir studējusi literatūru lietpratīgu profe­soru vadībā. Varbūt ari redaktori ir pieredzējuši vērtētāji, taču Rūta citādi izturēsies pret viņa sacerējumiem. Rūta nesūtīs viņam iespiestas noraidījuma blankas, nepaziņos, ka viņa darbi nav gluži zemē metami, tomēr publicēšanai diemžēl neder. Viņa runās aizrautīgi kā dzīva būtne, kam iejūtīga dvēsele, un, kas ir vissvarīgākais, beidzot iepazīs īsto Mārtiņu Idenu. Savos darbos viņš bija ielicis visu sirdi un dvēseli, un viņa mazliet, kaut mazu nieciņu no­pratīs no tā, par ko viņš sapņo, un samanīs spēku, kāds viņā strāvo.

Mārtiņš izraudzījās dažus īsos stāstus un, nedaudz vil­cinājies, pievienoja tiem arī «Jūras dziesmas». Tad kādā skaistā jūnija pēcpusdienā viņi uz divriteņiem brauca ārā kalnos. Tā bija otrā reize, kad viņi divatā vien devās iz­braukumā, un, traucoties pa ceļu, ko apvēdīja viegls jūras vējš, atvēsinādams dienas tveicīgo karstumu, Mārtiņš līdz savas būtības dziļumiem izjuta, cik pasaule ir skaista, labi iekārtota un cik labi ir dzīvot un mīlēt. Viņi atstāja div­riteņus ceļmalā un paši uzkāpa kalna nobrūnējušajā vir­sotnē, kur no saulē izkaltušās zāles dvesmoja svaiga siena stiprā, saldenā smarža.

— Tā savu darbu ir padarījusi, — Mārtiņš teica, kad abi bija apsedušies — Rūta uz viņa svārkiem, viņš nome­ties tapat uz sasilušās zemes. Ieelpojot vītušās zāles kairo smaržu, Mārtiņš tūlīt iegrima apcerēs, pārsviezdamies no atsevišķa uz vispārējo. — Tā ir veikusi savu sūtību, — viņš turpināja, glāstīdams sauso zāli. — Kāri dzērusi zie­mas lītavu velgmi, cīnījusies ar pirmajām pavasara vēt­rām, ziedējusi un barojusi bites un kukaiņus, izsējusi sēklu un tagad, izpildījusi savu pienākumu un noslēgusi rēķi­nus ar pasauli…

— Kādēļ jūs raugāties uz visu no tik briesmīgi prak­tiska viedokļa? — Rūta viņu pārtrauca.

— Droši vien tādēļ, ka esmu mācījies evolūcijas teoriju. Patiesību sakot, es tikai nesen sāku visu redzēt īstajā gaismā.

— Bet man šķiet, ka jūs šās praktiskās uztveres dēļ zaudējat spēju izjust skaistumu. Jūs iznīcināt skaistumu, tāpat kā zēni iznīcina tauriņus, noberžot putekšņus no to skaistajiem spārniņiem.

Viņš papurināja galvu.

— Skaistumam ir sava nozīme, bet līdz šim es šo no­zīmi neuztvēru. Man skaistums patika pats par sevi, vien­kārši tāpēc, ka tas ir skaists. Es neizpratu skaistuma būtību. Turpretī tagad izprotu jeb, pareizāk sakot, sāku iz­prast. Šī zāle man rādās daudz skaistāka, kopš zinu, kā­pēc tā ir tieši tāda, kopš zinu, ka tieši saules, lietus un zemes ķīmiskās iedarbības dēļ uz šā kalna izaug zāle. Katra zāles stiebriņa mūžā ir daudz romantikas un arī piedzīvojumu. To iedomājoties vien, .manī jau rodas iedvesma. Kad domāju par spēka un vielas mijiedarbību, par vareno cīņu dzīvības dēļ, tad jūtu, ka varētu uzrakstīt par šo zāli veselu episku poēmu.