DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Es būšu pilnīgi atklāta, — Rūta apsolīja, sirds dzi­ļumos apzinādamās, ka šoreiz nav bijusi pret viņu atklāta, un šaubīdamās, vai turpmāk varēs būt gluži atklāta.

— Pirmā kauja izcīnīta, — Mārtiņš teica desmit dienu vēlāk, raudzīdamies spogulī. — Bet būs vēl otra, trešā un jo daudzas, kamēr…

Nepabeidzis teikumu, viņš pārlaida acis savam maza­jam, nožēlojamam skabūzītim, un skatiens skumīgi apstā­jās pie atpakaļ atsūtītajiem manuskriptiem garenajās ap­loksnēs, kuri bija samesti kaktā. Mārtiņam nebija naudas, ko nopirkt markas, lai sūtītu tos uz citām adresēm, un nedēļas laikā to bija sakrājusies vesela kaudze. Tie pie­nāks arī rīt un parīt, līdz visi būs atgriezušies atpakaļ pie īpašnieka. Taču Mārtiņš vairs nevarēja tos atkal sūtīt projām. Jau veselu mēnesi viņš nemaksāja nomu par rak­stāmmašīnu un arī nevarēja maksāt, jo tikko pietika nau­das uzturam un iemaksai darba apgādes kantorim.

Viņš apsēdās un domīgi apvēroja savu galdu. Uz tā melnēja tintes traipi, un Mārtiņš pēkšņi izjuta pret to maigumu.

— Vecais, mīļais galds, — viņš sacīja, — tik daudz laimīgu stundu esmu pavadījis pie tevis, un tu vienmēr esi bijis uzticams draugs. Tu nekad neesi mani atgrūdis, nekad neesi aizvainojis ar nepelnītiem noraidījumiem, ne­kad neesi sūrojies par darba pārmēru.

Viņš atspieda elkoņus uz galda un aizklāja seju ar ro­kām. Kaklā sakāpa kamols, gribējās raudāt. Ienāca prātā pirmais kautiņš, kad viņš, sešus gadus vecs puišelis, asa­rām noplūdis, turējās pretī kādam divus gadus vecākam zēnam, kas viņu sadauzīja ar dūrēm gandrīz līdz nema­ņai. Viņš redzēja sev apkārt ciešā lokā zēnus, tie mežonīgi auroja, kad viņš aiz sāpēm pakrūtē beidzot nokrita, rīdams

asinis, kas tecēja no deguna un sajaucās ar asaram, ku­ras plūda no vienos zilumos sadauzītajām acīm.

— Nabaga puisēniņ, — viņš čukstēja. — Tagad tu atkal esi tāpat piekauts. Miltos samalts. Beigts un pagalam.

Taču atmiņas par pirmo kautiņu neizgaisa, un vis[ kau­tiņi, kas tam sekoja, sāka pamazām slīdēt gar Martina acīm. Pēc pusgada Sierģīmis (tā sauca to zēnu) atkal vi­ņam uzbruka. Šoreiz viņš nozilināja Sierģīmim aci. Tas jau bija ko vērts! Viņš atcerējās visus kautiņus citu pēc cita, un Sierģīmis vienmēr bija uzvarējis. Taču Martins nekad nebija bēdzis. To atceroties, uzvilnīja lepnums. Viņš vienmēr bija sīksti turējies līdz galam un visu panesis. Sierģīmis bija cietsirdīgs pretinieks un nepazina žēlastī­bas. Taču Mārtiņš bija turējies. Vienmēr turējies līdz galam.

Tad Mārtiņš ieraudzīja šauru ieliņu ar pussagruvušām mājelēm. Šās ielas galā pacēlās vienstāva ķieģeļu ēka, no kuras plūda ritmiska, apslāpēta dunoņa — tur iespieda laikraksta Enquirer dienas izdevumu. Mārtiņam tad bija vienpadsmit gadu, Sierģīmim — trīspadsmit, un abi iznē- nāja avīzes. Tāpēc viņi te stāvēja un gaidīja. Sierģīmis, protams, tūlīt aizskāra Mārtiņu, un atkal gāja vaļā kau­tiņš, bet palika neizšķirts, jo ceturksni pirms četriem at­vērās tipogrāfijas vārti un zēni barā metās pēc avīzēm.

— Rīt es tev sadošu, — apsolījās Sierģīmis, un Mārtiņš asarās trīcošu balsi paziņoja, ka rīt būs klāt.

Nākamajā dienā viņš skriešus skrēja no skolas, lai tiktu pirmais kaujas vietā, un atsteidzās divas minūtes ātrāk nekā Sierģīmis. Pārējie zēni drošināja Mārtiņu, deva pa­domus, norādīja uz kļūdām un pareģoja uzvaru, ja viņš ņems to visu vērā. Bet tie paši zēni deva padomus arī Sierģīmim. Kā viņi priecājās! Mārtiņš pakavējās pie šīm atmiņām un pat apskauda šos bezmaksas skatītājus, kam viņš un Sierģīmis sagādāja tik lielu baudu. Kautiņš sākās un ilga veselu pusstundu, kamēr atdarījās tipogrāfijas vārti.

Atkal un atkal Mārtiņš redzēja sevi kā mazu zēnu katru dienu steidzamies no skolas uz tipogrāfijas vārtiem. Viņš nevarēja ātri paskriet. No nemitīgajiem kautiņiem viņš bija sakrucis un gāja, kāju pievilkdams. Rokas bija vie­nos zilumos, ķermeni klāja skrambas, un dažas jau sāka strutot. Sāpēja rokas, pleci, mugura — sāpēja viss ķer­menis, galva bija kā svina pilna, domas juceklīgas. Skolā

viņš vairs nevarēja spēlēt spēles, mācīties arī nemācījās. Pat mierīgi nosēdēt visu dienu solā bija tīrās mokas. Likās, pagājuši jau gadsimti, kopš sākās šie diendienas kautiņi, laiks aizritēja kā pa murgiem pastāvīgās jaunu čīkstinu gaidās. «Kāpēc šo Sierģīmi nevar uzveikt?» Mārtiņš bieži gudroja. Tad beigtos visas viņa mokas. Taču nekad viņam ne prātā neienāca padoties un atzīt, ka Sierģīmis ir stip­rāks.

Un tā viņš dienu no dienas vilkās uz tipogrāfijas vār­tiem — aizvārgušu miesu un dvēseli, taču gūdams lielisku mācību, ko sauc par pacietību un neatlaidību, — un tur sastapa savu mūžīgo ienaidnieku Sierģīmi, kas bija tikpat aizvārdzis kā viņš un labprāt izbeigtu šos kautiņus, ja nebūtu šie uzkūdītāji avīžpuikas, kuru acu priekšā Sier­ģīmis negribēja krist apsmieklā. Reiz pēc desmit minūšu ilga izmisīga cīniņa, ievērojot visus cīņas noteikumus, kas aizliedz spert un belzt zemāk par jostvietu un sist gulo­šam, Sierģīmis aizrautu elpu un grīļodamies piedāvāja kautiņu izbeigt neizšķirti. Vēl tagad Mārtiņš, sēdēdams pie galda, paslēpis seju rokās, to atceroties, tīksmi notrī­sēja: elsdams, aizrijies ar asinīm, kas tecēja no pārsista­jām lūpām, viņš' grīļi pagriezās pret Sierģīmi, izspļāva asinis, kas traucēja runāt, un iesaucās, ka nepiekrīt un, ja Sierģīmis vairs nespējot, lai padodoties. Taču Sierģī­mis padoties negribēja, un kautiņš turpinājās.

Nākamajā dienā kautiņš atjaunojās, tas atjaunojās ne­beidzami katru dienu. Ikreiz sākumā Mārtiņam smeldzīgi sāpēja locekļi, taču vēlāk mokošās sāpes notrula — un viņš kāvās, niknuma apmāts, gluži kā pa murgiem, redzē­dams pretī šūpojamies tikai Sierģīmja plato seju un acis, kas gailēja kā zvēram. Viņš pievērsa visu uzmanību šai sejai, pārējais izgaisa. Pasaulē nebija nekā cita kā vienīgi šī seja, un Mārtiņš zināja, ka mieru, svētlaimīgo mieru gūs tikai tad, kad būs sadauzījis šo seju asiņainā biez­putrā vai arī viņa paša seja būs sadauzīta asiņainā biez­putrā. Tad varēs pārtraukt kautiņus. Neizšķirts iznākums! Viņš, Mārtiņš, lai samierinās ar neizšķirtu iznākumu — nē, tas nav iespējams!

Reiz gadījās, ka, pienācis pie tipogrāfijas vārtiem, Mār­tiņš tur vairs Sierģīmi nesastapa. Sierģīmis tā arī neat­nāca. Zēni apsveica Mārtiņu, apgalvodami, ka Sierģīmis padevies. Taču Mārtiņš nejutās apmierināts. Viņš nebija uzvarējis Sierģīmi, bet Sierģīmis nebija uzvarējis arī viņu.

Strīds nebija izšķirts. Vēlāk noskaidrojās, ka todien bija pēkšņi nomiris Sierģīmja tēvs.

Mārtiņš domās pārlēca pāri vairākiem gadiem un ierau­dzīja sevi sēžam teātra galerijā. Viņam bija septiņpadsmit gadu, un viņš tikko bija atgriezies no jūras brauciena. Starp skatītājiem izcēlās ķilda. Kāds kādu iedunkāja; Mārtiņš iejaucās un ieraudzīja sev pretī Sierģīmja zvēro­jošās acis.

— Pēc izrādes es tevi notēsīšu, — nošņāca Mārtiņa ve­cais ienaidnieks.

Mārtiņš pamāja ar galvu. Trokšņotājiem jau tuvojās galerijas uzraugs.

— Pēc pēdējā cēliena gaidīšu tevi pie izejas, — Mār­tiņš nočukstēja, nenovērsdams acis no dejas uz skatuves.

Uzraugs bargi paskatījās uz viņiem un aizgāja.