DŽEKS LONDONS - MĀRTIŅŠ ĪDENS

— Vai tu esi ar bandu? — pēc cēliena beigām Mārtiņš jautāja Sierģīmim.

— Protams.

— Tad es arī kādu pasaukšu, — Mārtiņš paziņoja.

Starpbrīžos viņš sarunāja sev atbalstītājus — trīs ag­rākos biedrus no naglu fabrikas, vienu ugunsdzēsēju, kādu pusduci matrožu un tikpat daudz puišu no slavenās tirgus laukuma bandas.

Pēc izrādes beigām abas bandas neuzkrītoši soļoja katra pa savu ielas pusi. Nonākušas kādā klusākā nostūrī, ban­das sagāja kopā un noturēja kara padomi.

— Vislabākā vieta ir Astotās ielas tilts, — sacīja kāds rudgalvis no Sierģīmja bandas. — Jūs varēsiet villoties tilta vidū laternu gaismā, bet mēs uzmanīsim, vai nenāk «kruķi». Ja vienā galā parādīsies, mēs laidīsimies prom uz otru pusi.

— Labi, lai iet, — Mārtiņš teica, apspriedies ar sa­vējiem.

Astotās ielas tilts, kas šķērsoja Sanantonio grīvas at­tekas, stiepās triju pilsētas kvartālu garumā. Tilta vidū un katrā galā dega elektriskās laternas. Neviens policists nevarēja pienākt nemanīts. Mārtiņa acu priekšā visos sī­kumos atainojās šī kautiņam tik izdevīgā vieta. Viņš redzēja abas bandas, drūmas un naidīgas, stāvam pretī, katra apliekusi savu barvedi. Mārtiņš un Sierģīmis izģēr­bās līdz viduklim kaili. Sargi ieņēma novērošanas poste­ņus tilta galos. Viens no matrožiem turēja Mārtiņa svār­kus, kreklu un cepuri, lai, policijai parādoties, varētu aizbēgt ar tiem drošā vietā. Mārtiņš skaidri redzēja pats sevi ieejam kaujas lauka vidū, paskatāmies Sierģīmim tieši acīs un paceltu dūri sakām:

— Nebūs nekāda ļurkāšanās. Saprati? Kausimies līdz galam! Bez izlocīšanās. Mums abiem ir veci rēķini un tie jānoslēdz. Saprati? Viens no mums paliks guļam.

Sierģīmis grasījās iebilst, Mārtiņš to ievēroja, bet Sier­ģīmis bija pašlepns un negribēja palikt kaunā tik daudzu skatītāju acu priekšā.

— Nāc labāk šurp! — viņš iesaucās. — Ko tik gari vāvuļo! Ja līdz galam, tad līdz galam!

Un tad, samieguši dūres, viņi metās viens otram virsū visā jaunības kaismībā kā divi jauni vērši, ko pārņēmusi dziņa sist, salauzt, sakropļot. Viss, ko cilvēce sasniegusi tūkstoš gadu garajā un grūtajā augšupejā, vienā mirklī sabruka. Palika vienīgi laterna kā aizmirsts progresa ce- ļastabs. Mārtiņš un Sierģīmis bija divi akmeņlaikmeta mežoņi, kas dzīvoja alās un patvērās kokos. Viņi grima arvien dziļāk un dziļāk pirmatnējā dūksnājā, sadūrās akli, kā saduras zvaigžņu putekļi izplatījumā, kā saduras atomi, mūžīgi pievilkdami un atgrūzdami cits citu.

— Ak dievs! Mēs bijām dzīvnieki! Mežonīgi zvēri! — Mārtiņš iestenējās, atcerēdamies kautiņa norisi. Apveltīts ar spilgtu iztēli, viņš redzēja visu tik dzīvi, it kā skatītos filmu. Viņš reizē bija gan dalībnieks, gan vērotājs. Kul­tūra un zināšanas, ko bija ieguvis šais garajos mēnešos, lika viņam nodrebēt, to visu atminoties; taču pagātne iz­dzēsa tagadni no viņa apziņas, un viņš atkal bija agrā­kais Mārtiņš Idens, kas, tikko atgriezies no jūras brau­ciena, kāvās ar Sierģīmi uz Astotās ielas tilta. Viņš cieta, mocījās un svīda, noplūda asinīm un līksmoja, kad viņa dūres trāpīja mērķī.

Tie bija dm ienaida viesuļi, kas brāžas viens otram pretī. Laiks ritēja, un abas bandas stāvēja rāmi un klusi, elpu aizrāvušas. Nekad vēl nebija redzēts tāds niknums, un tas viņiem iedvesa bailes. Te cīnījās divi zvēri, daudz plēsonīgāki nekā viņi paši. Kad pirmais jaunības spēka izvirdums bija rimis, pretinieki sāka cīkstēties uzmanīgāk un apdomīgāk. Neviens nebija guvis virsroku, un Mārtiņš dzirdēja kādu sakām: — Beigsies neizšķirti. — Bet tad viņš nejauši izdarīja neveiklu kustību un tūlīt dabūja briesmīgu sitienu pa vaigu, kas tika pāršķelts līdz kau­lam. Kaila dūre vien to nevarēja izdarīt. Mārtiņš sadzir­dēja izbrīna saucienus un juta asinis līstam no vaigiem. Taču viņš nelikās to manām. Viņš tūliņ kļuva piesardzīgs, jo zināja, ka sagaidāmas visādas neģēlības. Viņš sāka vērot pretinieku un, ieraudzījis pazibam metālu, veicīgi pasitās sāņus un sagrāba Sierģīmi aiz rokas.

— Rādi, kas tev rokā! — viņš uzkliedza. — Tu man iesiti ar dzelzs riņķi!

Abas bandas, zobus griezdamas, draudīgi virzījās tuvāk viena otrai. Vēl mirklis, un sāktos vispārējs kautiņš, un Mārtiņam būtu laupīta iespēja atriebties. Viņš bija ka bez prāta.

— Atpakaļ! — viņš rēca. — Visi atpakaļ! Sapratāt?

Viņi atkāpās. Viņi bija zvēri, bet viņš bija pārāks

zvērs, un šausmas, ko viņš iedvesa, lika viņiem pakļauties.

— Tā ir mana darīšana, lai neviens nemaisās iekšā! Dod šurp riņķi!

Sierģīmis, mazliet nobijies, paklausīja un atdeva ieroci.

— To tu viņam iegrūdi, rudais smerdeli! — Mārtiņš turpināja, iesviezdams sitamo ūdenī. — Es redzēju, ka tu lien klāt, tikai nesapratu, kāpēc. Ja vēlreiz līdīsi, pataisīšu tevi aukstu. Saprati?

Kautiņš atsākās, un, lai gan pretinieki bija pārguruši līdz nāvei un viņu spēki nokausēti, viņi tomēr nemitējās dunkāties, līdz beidzot zvērīgais bars, kas viņus ielenca, apmierinājis savu ziņkāri, sajuta bailes un sāka pierunāt abus izbeigt čīkstinu. Sierģīmis, tikko turēdamies kājās, drausmīgs briesmonis, zaudējis jebkuru līdzību ar cilvē­cisku būtni, sasvārstījās un mitējās, taču Mārtiņš bruka viņam virsū, atkal un atkal dauzīdams viņu ar dūrēm.

Šķita, ka viņi cīnās jau veselu mūžību, un Sierģīmis sāka padoties, kad pēkšņi kaut kas skaļi nokrakšķēja — un Mārtiņa labā roka ļengani nokārās gar sāniem. Kauls bija salauzts. Visi to bija dzirdējuši, un visi to saprata. Arī Sierģīmis saprata un kā tīģeris metās virsū otrai ro­kai, belzdams, cik jaudas. Mārtiņa banda panācās uz priekšu, lai iejauktos. Atvairot sitienus ar veselo roku, Mārtiņš uzkliedza, lai viņi nejaucas iekšā, un, vienā laidā lādēdamies, stenēdams bezcerīgās dusmās un izmisumā, viņš joprojām zvēla tikai ar kreiso roku, zvēla un zvēla, nekā vairs neapjēgdams. Kā no tālienes viņš saklausīja izbaiļu čukstus, kāds trīcošā balsī sacīja: — Zēni, tā jau nav cīņa. Tā ir slepkavošana. Viņi jāizšķir!

Taču neviens neuzdrīkstējās pieiet viņiem klāt, un Mār­tiņš tikai cirta un cirta ar kreiso dūri, ikreiz trāpīdams pa kaut ko mīkstu un asiņainu, drausmīgu un izplūdušu, kas nekādi neatgādināja cilvēka seju, bet šis bezveidis tomēr nepadevās un joprojām kustējās viņa miglaino acu priekšā. Un viņš vēl arvien cirta un cirta — arvien gau­sāk un gausāk, jo pēdējie dzīvības spēki pamazām izsīka, cirta, kā likās, gadsimtiem ilgi, līdz beidzot asiņainais bezveidis lēnām sabruka uz tilta skabargainajiem dēļiem. Tad viņš saslējās, grīļodamies kā piedzēris tverdams gaisā pēc atspaida un pārvērstā balsī jautādams:

— Vai gribi vēl? Saki — vai vēl gribi?

Viņš nerimās jautāt — uzstājīgi un draudīgi, līdz juta, ka biedri viņu satver, balsta, pūlas_ uzvilkt svārkus. Un tad pēkšņi viņš iekrita melnā nemaņā.

Modinātājs uz galda nozvanīja, bet Mārtiņš nedzirdēja un joprojām sēdēja, galvu rokās iekļāvis. Viņš nedzirdēja nekā. Nekā arī nedomāja. Viņš to visu atkal tik spilgti pārdzīvoja, ka bija zaudējis samaņu tāpat kā toreiz uz Astotās ielas tilta. Tumsa un neatmaņa ilga dažus mir­kļus. Tad, gluži kā no miroņiem uzcēlies, viņš pielēca kā­jās mirdzošām acīm un sviedrainu seju.

— Tomēr es tevi uzvarēju, Sierģīmi! — viņš iesaucās. — Man bija vajadzīgi vienpadsmit gadi, bet es tevi uz­varēju!